Muntiusa grāmatā bija ielikta divkārt salocīta, galīgi nodzeltējusi sleja no žurnāla «Pa- rerga Solariana» — viens no pirmajiem Gibariāna sacerējumiem. Virsrakstam «Kāpēc es esmu solārists» sekoja koncentrēts konkrētu parādību aprēķins, kas pierādīja Kontakta nodibināšanas reālu iespējamību. Gibariāns taču piederēja pie tās — tikpat kā pēdējās pētnieku paaudzes, kurai bija drosme pievienoties agrīnajiem, lieliskajiem optimisma gadiem un kura neatteicās no savdabīgās materiālistiskās ticības, paļaujoties uz pietiekami neatlaidīgu un nepārtrauktu pūliņu triumfu.
Par pamatu viņš ņēma Eirāzijas bioelektro- niķu Ho-En-Mina, Ngajalli un Kavakadzes tik labi zināmos klasiskos pētījumus. Viņi atklāja līdzības elementus starp smadzeņu elektriskās darbības attēlu un dažiem plazmā notiekošajiem izlādes veidiem, kas ievada, piemēram, Polymorpha agrīno stadiju un dubulto Solarīdu rašanos. Viņš atmeta pārāk antro- pomorfiskās interpretācijas, psihoanalītisko, psihiatrisko, neirofizioloģisko skolu daždažādās mistificējošās tēzes, kas nopūlējās plaz- matiskajā okeānā iedzīvināt atsevišķas cilvēkiem raksturīgas slimības, kā, piemēram, epilepsiju (analoģija tika atrasta asimetriādu krampjainajos izvirdumos), jo viņš starp Kontakta sludinātājiem bija viens no vispiesardzīgākajiem un prātīgākajiem un neko tā neieredzēja kā sensācijas, kuras, tagad jau visai reti, pavadīja to vai citu atklājumu.
Līdzīgu vislētākās intereses vilni, starp citu, izraisīja mans diplomdarbs. Arī tas te bija, protams, neiespiests, nobāzts kādā no mikrofilmu kasetēm. Tanī es balstījos uz Berg- maņa un Reinoldsa pētījumiem; viņiem no smadzeņu garozas procesu mozaīkas izdevās atdalīt un «nofiltrēt» komponentus, kas pavada visspēcīgākās emocijas — izmisumu, sāpes, ekstāzi, — es salīdzināju šos pierakstus ar okeāna strāvu izlādēm un atklāju līdzību abējādo līkņu oscilācijās un profilos (zināmos simetriādu kupolu tipos, nenobriedušu mimoīdu pamatņu tuvumā u. c.) — tā bija uzmanības vērta analoģija. Ar to pietika, lai mans uzvārds uzreiz parādītos bulvāru presē zem muļķīgiem virsrakstiem, tādiem kā «Izmisuma receklis» vai «Planēta ekstāzē». Bet tas viss nāca man par labu (vismaz nesen vēl tā domāju), tāpēc ka Gibariāns, kurš, tāpat kā jebkurš cits solārists, nelasīja visus tūkstošus iespiesto sacerējumu, īpaši iesācēju darbus, pievērsa man uzmanību, un es saņēmu no viņa vēstuli. Šī vēstule noslēdza vienu un atklāja otru manas dzīves posmu.
Nesagaidījuši nekādu reakciju, pēc sešām dienām nolēmām eksperimentu atkārtot. Stacija, kas līdz šim bija nekustīgi karājusies četrdesmit trešās paralēles un simt šespa- dsmitā meridiāna krustojuma punktā četrdesmit metru augstumā virs okeāna, sāka virzīties uz dienvidiem, kur, kā ziņoja radaraparāti un Sateloīda radiogrammas, plazmas aktivitāte jūtami pieņēmās spēkā.
Divas diennaktis ar manu encefalogrammu modulēts neredzams rentgenstaru kūlis ik pēc pāris stundām triecās gandrīz vai pilnīgi gludajā okeāna virsmā.
Otrās diennakts beigās mēs atradāmies jau ļoti tuvu polam: gandrīz viss zilās saules disks nogrima aiz apvāršņa, ar purpuru piesātinātie mākoņi pretējā pusē jau vēstīja par sarkanās saules lēktu. Okeāna melno klajumu un tukšās debesis virs tā aizpildīja žilbinoši auksta, metāliska spozme, indīgi zaļu, zibošu krāsu cīniņš ar apslāpētām, blāvām purpura liesmām, bet pašu okeānu pāršķēla divu pretim- stāvošu disku, divu ugunīgu spīdekļu — zili sudrabota un šarlaksarkana — radītā atspīdumu rotaļa; pietika ar visniecīgāko mākonīti zenītā, lai smagajās putās pa viļņu mugurām slīdošā gaisma bagātinātos ar neticamu, varavīkšņainu mirgu.
Uzreiz pēc zilās saules rieta signalizatori dienvidvakaru pusē pamanīja simetriādi, kura tik ļoti saplūda ar sārtuma pielieto miglu, ka to varēja atšķirt, tikai pateicoties atsevišķiem spoguļatspulgiem, kuri mirdzēja kā debesu un plazmas saskares vietā izplaukstošs milzīgs stikla zieds. Stacija tomēr nemainīja kursu, un pēc kādas ceturtdaļstundas sarkani trīsošais — kā dziestoša rubīnu lampa — koloss atkal paslēpās aiz apvāršņa. Pēc dažām minūtēm augsts, tievs stabs, kura pamatni mūsu acīm aizsedza planētas liekums, uzšāvās vairākus kilometrus augstu, bez skaņas urbjoties atmosfērā. Šis acīm redzamais simetriādes beigu vēstnesis, vienā pusē asiņaini degdams, otrā spīdēdams kā dzīvsudraba stabs, izauga divkrāsainā kokā, pēc tam tā arvien briestošo zaru gali saplūda vienā sēņveida mākonī, kura augšdaļa divu sauļu ugunīs kopā ar vēju devās tālā ceļojumā, bet apaksējā ar smagiem ķekarveida atkārumiem, kas pletās pa horizonta trešo daļu, neparasti lēni slīdēja lejup. Pēc stundas šī aina bija pazudusi bez pēdām.
Un atkal pagāja divas diennaktis, eksperiments tika atkārtots pēdējo reizi, rentgena dūrieni apņēma jau diezgan lielu plazmatiskā okeāna daļu, dienvidu pusē, par spīti simt kilometru lielam atstatumam no mums, kļuva labi redzamas Arrenīdas — seššķautnaina klinšu strēle; tās virsotnes, likās, klāja sniegs, bet īstenībā — organiskas izcelsmes apsūbējums, kas liecināja, ka šī formācija kādreiz bijusi okeāna dibena sastāvdaļa.
Tad mēs mainījām kursu uz dienvidaustrumiem un kādu laiku virzījāmies paralēli kalnu grēdai, ko ietina sarkanajai dienai raksturīgi mākoņi, līdz beidzot arī tie pazuda. No pirmā eksperimenta realizēšanas jau bija pagājušas desmit dienas.
Visu šo laiku Stacijā, patiesību sakot, nekas nenotika; Sartoriusa programmēto eksperimentu vēlāk atkārtoja automātiskā aparatūra, un neesmu pat pārliecināts, vai kāds kontrolēja tās darbību. Tomēr pa šo laiku Stacijā norisinājās daudz vairāk notikumu, nekā varētu vēlēties. Cilvēkus tie skāra tikai netieši. Es baidījos, ka Sartoriuss mēģinās atjaunot darbus pie anihilatora; gaidīju arī Snauta reakciju, kad viņš uzzinās no Sartoriusa, ka esmu viņu zināmā mērā piekrāpis, pārspīlēdams briesmas, kādas varēja rasties neitrīno matērijas iznīcināšanas brīdī. Nekas tamlīdzīgs tomēr nenotika, sākumā man pilnīgi
mīklainu iemeslu dēļ; protams, ņemu vērā kaut kādas blēdības iespējamību, rēķinājos ar to, ka viņi klusībā veic sagatavošanās darbus, tāpēc katru dienu iegriezos telpā bez logiem, tieši zem galvenās laboratorijas, kur atradās anihilators. Nekad nevienu tur nesatiku, bet putekļu kārta, kas klāja aparatūras apvalkus un kabeļus, liecināja, ka neviens nav tai pat pieskāries jau daudzas nedēļas.
Snauts šai laikā kļuva tikpat neredzams kā Sartoriuss un vēl grūtāk notverams, jo tagad jau arī radiostacijas videotelefons neatbildējā uz izsaukumiem. Kāds kontrolēja Stacijas kustību, bet es nezinu pateikt, kas, jo mani tas gluži vienkārši neinteresēja, kaut arī tas skan varbūt dīvaini. Arī fakts, ka okeāns nereaģēja, man kļuva tik vienaldzīgs, ka pēc divām vai trim dienām ne tikai pārstāju ar to rēķināties vai baidīties no tā, bet pilnīgi aizmirsu kā par okeānu, tā par eksperimentu. Dienām ilgi sēdēju vai nu bibliotēkā, vai kabīnē ar Hareju, kas neatstājās no manis kā ēna. Redzēju, ka ar mums nav labi un ka šis apātiskais un bezjēdzīgais nestabilitātes stāvoklis nevar turpināties bezgalīgi. Man vajadzēja to salauzt, izmainīt mūsu attiecības, tomēr pat domu par kaut kādu pārmaiņu es dzinu prom, jo nebiju spējīgs neko izlemt; nemāku to izskaidrot citādi, bet man likās, ka viss Stacijā un it sevišķi tas, kas ir starp Hareju un mani, atrodas ārkārtīgi nestabilā, bīstami pārslogotā līdzsvara stāvoklī un, tam izjūkot, var pārvērsties drupās. Kāpēc? Nezinu. Visdīvainākais bija tas, ka arī viņa
Читать дальше