STAŅISLAVS LEMS: SOLARIS

Šīs atslēgas, šī Solāris filozofiskā akmens meklējumos šķieda laiku un enerģiju cilvēki, kam bieži vien nebija nekā kopīga ar zinātni, bet solāristikas eksistēšanas ceturtajā desmit­gadē ārpus zinātnes aprindām stāvošo kombi- natoru-maniaku skaits, šo aplamnieku, kas fanātismā pārspēja savus senos perpetuum mobile vai riņķa kvadratūras tipa priekšgājē­jus, pieņēma epidēmisku raksturu, atklāti sa­traucot vairākus psihologus. Šī kaisle pēc da­žiem gadiem tomēr apdzisa, un, kad gatavojos •ceļojumam uz Solāris, tā jau sen bija pazu­dusi no laikrakstu slejām un to nepieminēja sarunās, skarot plazmatiskā okeāna problē­mas.

Celdams atpakaļ Gravinska sējumu, tam blakus atradu grāmatas bija sarindotas al­fabētiskā kārtībā — mazītiņu, starp biezajām mugurām tikko samanāmu Gratenstroma bro­šūru, vienu no ievērības cienīgākām solāris- tiskās literatūras kvintesencēm. Tas bija darbs, kas vērsts — cīņā par Pārcilvēciskā izpratni — pret cilvēku, savdabīga paskvila par mūsu sugu, savā matemātiskajā vienal­dzībā negants autodidakta sacerējums. Gra- tenstroms, sācis ar neparastu pētījumu rezul­tātu publicēšanu labi izpētītos un visai detali­zētos kvantu fizikas nozarojumos, šinī savā galvenajā, kaut arī tikko pusotra desmit lap­pušu biezajā neparastajā traktātā centās pie­rādīt, ka pat visabstraktākie, teorētiski vis­augstākie, matematizētie zinātnes panākumi īstenībā labi ja par soli vai diviem ir attālinā­jušies no apkārtējās pasaules pirmsvēsturis- kas, rupji jutekliskas, antropomorfiskas iz­pratnes. Relativitātes teorijās, spēka lauku teorēmu formulās, parastatikā, vienota kos­miskā lauka hipotēzēs meklējot vielas pēdas, visus atvasinājumus un visu to, kas patiesībā ir mūsu jutekļu eksistēšanas rezultāts, mūsu organisma uzbūves, cilvēka dzīvnieciskās fizioloģijas ierobežojumu un fizisko trūkumu rezultāts, Gratenstroms nonāca līdz galīgam slēdzienam, ka ne par kādu cilvēka «kon­taktu» ar ahumānistisku civilizāciju, kurai nav ne mazākās līdzības- ar cilvēku sabied­rību, nevar būt nekādas runas. Šajā paskvilā par visu cilvēci ne ar vienu vārdu nebija pie­minēts domājošais okeāns; tomēr viņa nicinoši triumfējošā, mēmā esamība bija jūtama gandrīz vai katrā teikumā. Vismaz man tā likās, iepazīstoties ar Gratenstroma brošūru pirmo reizi. Galu galā šis darbs drīzāk bija curiosum nekā solaiianum normālā nozīmē, tomēr Gibariāns to bija ietilpinājis solāristis- kajā klasikā un, starp citu, iedeva man izlasīt.

Ar dīvainu, gandrīz vai cieņas pilnu sajūtu uzmanīgi liku neiesieto iespieddarbu atpakaļ plauktā. Ar pirkstu galiem piedūros brūngani zaļajam «Solāristikas Almanaham». Nerau­goties uz visu haosu, visu bezpalīdzību, kurā bijām iestiguši, nevarēja noliegt, ka pēdējo dienu piedzīvojumi mums palīdzēja tikt skaid­rībā par dažiem pamatjautājumiem, kurus ap­rakstot gadiem ilgi tērēja veselas tintes jūras un kuri savas neatrisināmības dēļ vienmēr izrādījās neauglīgu strīdu temats.

Par to, vai okeāns ir dzīva būtne, jebkurš pietiekami stūrgalvīgs paradoksu cienītājs varēja šaubīties joprojām. Bet nebija iespē­jams noliegt, ka tam ir psihika, vienalga, ko saprata ar šo vārdu. Kļuva acīm redzams, ka okeāns pat pārāk labi jūt mūsu klātbūtni… Šis viens konstatējums izsvītroja veselu solā­ristikas nozarojumu, kas sludināja, ka okeāns ir «pasaule sevī», «esamība sevī», ka tas at­kārtotas atrofijas rezultātā zaudējis kādreiz eksistējušus maņu orgānus un iegrimis divu sauļu apspīdētā, verdošā dzelmē dzimstošu gigantisku domu virpulī, neko nezinādams par ārēju objektu vai parādību eksistēšanu.

Un tālāk: uzzinājām, ka okeāns spēj māk­slīgi sintezēt to, ko mēs paši neprotam, — mūsu ķermeņus, un pat pilnveidot tos, to subatomu struktūrā izdarot mums nesaprota­mas izmaiņas, kas droši vien ir kaut kādā sakarā ar okeāna slepenajiem mērķiem.

Tātad okeāns eksistēja, dzīvoja, domāja, darbojās; izredzes reducēt «Solāris problēmu» līdz absurdam vai līdz nullei, spriedums, ka okeāns nav nekāda Dzīva Būtne un līdz ar to mūsu zaudējums nav nekāds zaudējums, — tas viss atkrita reizi par visām reizēm. Tagad cilvēkiem, vai viņi to gribēja vai negribēja, bija jāņem vērā kaimiņš, kas gan atradās bil­joniem kilometru no Zemes, izplatījumā, dau­dzu gaismas gadu attālumā, taču nostājās ceļā viņu ekspansijas tieksmēm. Apjēgt to, salīdzi­not ar visu pārējo, kas notika Visumā, bija visgrūtākais.

Iespējams, ka mēs atrodamies visas Vēs­tures lūzuma punktā, — es domāju. Lēmumu par rezignāciju, atkāpšanos varēja pieņemt jau tagad vai tuvākajā nākotnē, pat Stacijas likvidāciju es neuzskatīju par neiespējamu. Tomēr neticēju, ka šādā veidā kaut ko izdotos glābt. Pats domājošā kolosa eksistēšanas fakts nekad vairs nedos cilvēkiem mieru. Kaut arī būtu izpētītas visas galaktikas, būtu nodibi­nāti sakari ar citām mums līdzīgām civilizā­cijām, Solāris paliks par mūžīgu izaicinājumu cilvēkam.

Un vēl viens neliels sējums ādas vākos bija iemaldījies «Almanaha» gadagrāmatu bie­zoknī. Pirms to atvēru, brīdi skatījos uz no­bružāto apvākojumu. Tas bija vecs izdevums, šis Muntiusa «Ievads solāristikā», atcerējos nakti, ko pavadīju, to lasot, un Gibariāna smīnu, kad viņš deva man šo eksemplāru, un Zemes rītausmu logā, kad nonācu līdz vār­dam «beigas».

Solāristikā, — rakstīja Muntiuss, — aizstāj kosmiskās ēras reliģiju, tā ir zinātnes drānās tērpta ticība; kontakts, mērķis, uz kuru tie­cas, — ir tikpat miglains un tumšs kā pazīša­nās ar svētajiem vai Mesijas nokāpšana no debesīm. Pētniecība ir metodoloģiskās formu­lās ieslēpts reliģisks rituāls, pētnieku pazemī­gais darbs ir Pasludinājuma gaidīšana, jo nav un nevar būt tiltu starp Solāris un Zemi. Šo acīm redzamo patiesību, tāpat kā citas, — to, ka nav kopīgas pieredzes, nav pārraidāmu jē­dzienu, — solāristi ignorē, tāpat kā ticīgie ignorēja argumentus, kas grāva viņu ticības pamatus. Uz ko var cerēt cilvēki pēc «infor­matīvu sakaru nodibināšanas» ar domājošām jūrām? Ko viņi galu galā gaida? Pārdzīvo­jumu reģistru, kas saistīts ar laika ziņā bezga­līgu eksistenci, tik vecu, ka droši vien neat­ceras savu personisko sākumu? Alku, kais­lību, cerību un ciešanu gammu, kas atbrīvojas dzīvu kalnu rašanās momentā, matemātikai pārvēršoties esamībā, vientulībai un rezig­nācijai — pilnībā? Bet šīs ir nedzīvas zināša­nas, un, ja mēģinās tās iztulkot kādā no Ze­mes valodām, tad visas meklētās vērtības un nozīmes pazudīs, paliks viņā pusē. Ne jau tādus — drīzāk poētikai, nevis zinātnei de­rīgus atklājumus gaida «piekritēji», nē, jo, paši to neapzinoties, viņi cer uz Atklāsmi, kas viņiem izskaidros paša cilvēka būtību! Tādē­jādi soiāristika ir sen mirušu mitu atstāts pa­starītis, mistisku ilgu kvintesence, ko skaidri, pilnā balsī cilvēku lūpas vairs neiedrošinās izrunāt, un dziļi šīs celtnes pamatos ieslēpts stūrakmens ir Izpirkšanas cerība …

Bet, nespējot atzīt, ka tā tiešām arī ir, solā- risti cītīgi izvairās no jebkādiem Kontakta iztulkojumiem, tā ka viņu sacerējumos tas kļūst par kaut ko galēju un — kamēr sākot­nējā, vēl skaidrā izpratnē tas nozīmēja sā­kumu, ievadu, pirmo soli uz viena no dau­dziem jauniem ceļiem — sacildināts gadu gaitā tas kļuva par viņu mūžību un debe­sīm …

Vienkārša un rūgta ir Muntiusa, šī planeto- loģijas «ķecera», apžilbinošā negatīvā ana­līze, kurā viņš sagrauj solāristisko mītu vai, precīzāk, Cilvēka Misiju. Pirmā balss, kam bija drosme atskanēt vēl uzticēšanās un ro­mantisma pilnajā solāristikas attīstības fāzē, tika uzņemta ar absolūtu, ignorējošu klusē­šanu. Tas ir pilnīgi saprotams, jo Muntiusa uzskatu atzīšana būtu līdzvērtīga Solāris zi­nātnes — tādas, kāda tā eksistēja, — izsvītro­šanai. Citas — skaidras, rezignējošas — solā­ristikas sākumi veltīgi gaidīja savu pamatli­cēju. Piecus gadus pēc Muntiusa nāves, kad viņa grāmata jau kļuva par bibliogrāfisku retumu, ūnikumu, ko nevarēja atrast ne solā­ristisko, ne fizolofisko grāmatu krātuvēs, ra­dās viņa vārdā nosaukta skola, norvēģu pul­ciņš, kas apguva viņa mantojumu atbilstoši savu biedru individualitātei. Muntiusa mie­rīgo stāstījumu nomainīja Erles Enesona kodīgā, kaismīga ironija un — mazliet trivia- lizētā redakcijā — Fēlangas praktiskā solāris­tikā vai «utilitaristika»; Fēlanga aicināja tiek- pēc konkrētiem labumiem, kādus var dot pē­tījumi, nepaļauties uz fantāzijas apdvestām, neīstām cerībām, necensties pēc civilizēta kontakta, pēc divu civilizāciju intelektuāliem sakariem. Muntiusa analīzes nežēlīgās skaid­rības priekšā visu viņa garīgo skolnieku sace­rējumi, izņemot Enesona un varbūt Takatas darbus, tomēr nav nekas vairāk kā līdzautoru darbība vai pat parasta popularizācija. Viņš pats būtībā jau paveica visu, pirmo solāristi­kas fāzi nosaukdams par «praviešu» posmu (pie tā pamatlicējiem viņš pieskaitīja Gīzi, Holdenu, Sevadu); otro fāzi viņš nosauca par «lielo shizmu» — vienotā solāristiskā tempļa sašķelšanos daudzās savstarpēji naidīgās sek­tās — un pareģoja trešo fāzi — dogmatizāciju un sholastisku sastingumu, kas iestāsies tad, kad būs izpētīts viss, kas ir izpētāms. Tā to­mēr nenotika. Gibariānam bija taisnība, — es domāju, — kad viņš Muntiusa likvidato- riskos secinājumus uzskatīja par monumen­tālu vienkāršošanu, kas palīdzēja izvairīties no visa, kas solāristikā neatbilda ticības ele­mentiem.