STAŅISLAVS LEMS: SOLARIS

debess braukšana turpinājās tik ilgi, kamēr to ietina pilnīga tumsa.

Visa šī savā mierīgajā varenumā apbrīno­jamā parādība pārsteidza Hareju, bet es ne­mācēju neko par to teikt, man, solāristam, tā bija tikpat neredzēta un nesaprotama kā vi­ņai. Starp citu, nekādos katalogos pagaidām neatzīmētas formas un parādības uz Solāris var novērot reizes divas trīs gadā, bet, ja labi veicas, pat biežāk.

Nākamajā naktī, apmēram stundu pirms gaidāmā zilās saules lēkta, mēs bijām cita fe­nomena liecinieki — okeāns fosforescēja. Vispirms uz tumsā neredzamās virsmas parā­dījās vientuļi, gaiši plankumi, kas bālgani, iz­plūstoši blāzmoja, cilājoties atbilstoši viļņo­šanās ritmam. Tie saplūda kopā un palielinā­jās, līdz rēgainā spīdēšana izplatījās uz visām debess pusēm. Fosforescences intensitāte pie­auga kādas piecpadsmit minūtes; tad parā­dība beidzās pārsteidzošā veidā: okeāns sāka dzist, no rietumiem plašā, simtiem jūdžu platā frontē virzījās tumsas josla. Kad tā sa­sniedza Staciju un aizgāja garām kā tumsā augstu saskatāma blāzma, bija redzama okeāna daļa, kas vēl fosforescēja. Sasniegusi apvārsni, tā pārvērtās milzīgā polārblāzmā un pēkšņi pazuda. Kad uzausa saule, tukšs, ne­dzīvs klajums, ko tikko manāmi rievoja vil­nīši, mezdami sudrabainus spīguļus Stacijas logos, no jauna pletās visos virzienos.

Okeāna fosforescenci solāristi bija jau ap­rakstījuši, gandrīz vienmēr to novēroja pirms asimetriādu dzimšanas, bez tam tā bija tipiska plazmas aktivitātes lokāla pastiprinājuma pa­zīme. Tomēr divu nākamo nedēļu laikā ne Stacijā, ne ārpusē nekas nenotika. Tikai vien­reiz, nakts vidū, izdzirdu it kā ne no kurienes un vienlaicīgi no visām pusēm atplūstošu tālu kliedzienu, neparasti augstu, griezīgu un stieptu, gluži kā pārcilvēciski kāpinātu vaidu; izrauts no murgiem, es ilgi gulēju ieklausīda­mies, ne visai pārliecināts, vai šo kliedzienu nedzirdu pa sapņiem. Iepriekšējā dienā no laboratorijas, kas daļēji atradās virs mūsu kabīnes, atplūda klusinātas skaņas, it kā tur pārbīdītu lielus smagumus vai aparātus; man izlikās, ka kliedziens arī nāk no augšas, starp citu, pavisam nesaprotamā veidā, jo abus stā­vus atdalīja skaņu necaurlaidīgs pārsegums. Šī agonizējošā balss bija dzirdama gandrīz vai pusstundu. Nosvīdis slapjš, pa pusei saju­cis prātā, jau gribēju skriet augšā, tik ļoti balss plosīja nervus. Galu galā tā apklusa, un atkal dzirdēju vienīgi smagumu pārvietošanu.

Pēc divām dienām, vakarā, kad mēs ar Ha­reju sēdējām mazajā virtuvē, negaidīti ienāca Snauts. Viņam mugurā bija uzvalks, īsts Ze­mes uzvalks, kas pārvērta viņa izskatu. Viņš bija kļuvis it kā lielāks augumā un vecāks. Tikpat kā neskatīdamies uz mums, viņš pie­gāja pie galda, noliecās pār to un, pat neap­sēdies, sāka ēst aukstu gaļu tieši no kārbas, piekozdams klāt maizi. Pie tam viņš grūda piedurkni kārbā, notraipīdamies ar taukiem.

— Nosmērēsies, — es teicu.

— Hm? — viņš novilka ar pilnu muti.

Viņš ēda, it kā vairākas dienas viņam ne­

kas nebūtu bijis mutē, ielēja sev pusglāzi vīna, vienā paņēmienā izdzēra, noslaucīja lū­pas un, atdabūjis elpu, paskatījās apkārt ar asinīm pieplūdušām acīm. Tad pievērsās man un noburkšķēja:

— Ataudzēji bārdu? … Nu, nu …

Hareja ar troksni meta traukus izlietnē.

Snauts sāka vieglītēm šūpoties uz papēžiem, viebās un skaļi šmakstināja, ar mēli tīrīdams zobus. Man izlikās, ka viņš to dara tīšām.

— Tev negribas skūties, ko? — viņš jau­tāja, uzbāzīgi skatīdamies uz mani.

Es neatbildēju.

— Pielūko! — viņš izmeta pēc brīža. — Iesaku tev tomēr noskūt bārdu. Arī viņš vispirms pārstāja skūties.

— Ej gulēt, — es atteicu.

— Ko? Te neviens nav muļķis! Kāpēc mums neaprunāties? Paklau, Kelvin, bet var­būt viņš mums vēl labu? Varbūt grib mūs aplaimot, tikai vēl nezina, kā? Viņš nolasa vē­lēšanās mūsu smadzenēs, bet taču tikai divi procenti nervu procesu ir apzinīgi. Tātad viņš pazīst mūs labāk nekā mēs paši. Tātad viņš ir jāklausa. Jāpiekrīt. Saproti? Nevēlies? Kā­pēc, — viņa balss raudulīgi nodrebēja, — kā­pēc tu neskujies?

— Rimsties, — es teicu. — Tu esi piedzē­ries.

— Ko? Piedzēries? Es? Un kas par to? Vai cilvēks, kurš vazājis savus mēslus no galak­tikas vienas malas uz otru, lai uzzinātu, ko viņš ir vērts, nedrīkst piedzerties? Kāpēc? Tu tici cilvēka misijai, Kelvin, ko? Gibariāns man

par tevi stāstīja, pirms ataudzēja bārdu … Tu esi tieši tāds, kā viņš iztēloja… Tikai neej uz laboratoriju, pazaudēsi vēl ticību … tur strādā Sartoriuss, mūsu Fausts au rebours\ meklē līdzekli pret nemirstību, zini? Tas ii svētā Kontakta pēdējais bruņinieks, tāds, kurš spēj kaut ko … viņa iepriekšējā iecere arī nebija slikta — prolongēta agonija. Labi, ko? Agonia perpetuci… salmiņi… salmenī­cas … kā tu vari nedzert, Kelvin?

Viņa gandrīz neredzīgās acis uzpampuša- jos plakstos pievērsās Harej ai, kas nekustīgi stāvēja pie sienas.

— Ak, Afrodīte baltā, tu okeānā dzimusī, tu dievišķā, un tava delna … — viņš sāka deklamēt un aizrijās smieklos. — Gandrīz… precīzi… ko, Kel… vin? … — viņš klepo­dams izdabūja.

Arvien vēl biju mierīgs, bet šis miers sāka pāriet vēsā niknumā.

— Rimsties! — es nošņācu. — Rimsties un ej prom!

— Tu mani dzen laukā? Tu arī? Ataudzēji bārdu un dzen mani prom? Vairs negribi, lai tevi brīdinu, lai dodu tev padomus — kā viens īsts zvaigžņu brālis otram? Atvērsim apakšējās lūkas, Kelvin, kliegsim viņam tur, uz leju, varbūt sadzirdēs? Bet kāds viņam vārds? Padomā, mēs nosaucām visas zvaig­znes un planētas, bet varbūt tām jau bija no­saukumi? Kas par uzurpāciju! Paklau, iesim turp. Kliegsim .. . pastāstīsim viņam, ko viņš ar mums izdarījis, kamēr viņš šausmās nobī­sies . .. uzbūvēs mums sudraba simetriādes un ar savu matemātiku aizlūgs par mums, un ielenks mūs ar asiņainiem eņģeļiem, un viņa mokas būs mūsu mokas, bet viņa bailes — mūsu bailes, un viņš lūgs mūs darīt galu. Jo viss. kas viņš ir un ko viņš dara, ir kvēls lū­gums darīt galu. Kāpēc tu nesmejies? Es taču tikai jokoju. Ja mūsu sugai būtu labāka hu­mora izpratne, mēs varbūt nenonāktu tik tālu. Zini, ko viņš grib izdarīt? Viņš grib to sodīt, šo okeānu, grib to novest līdz tādai pakāpei, ka tas kliegtu ar visiem saviem kalniem uz­reiz … tu domā, ka viņam pietrūks drosmes dot šo plānu apstiprināšanai šim sklerotiska­jam areopagam, [6] kas atsūtīja mūs šurp kā svešu grēku izpircējus? Tev taisnība, viņš no­bīsies .. . bet tikai cepurītes dēļ. Cepurīti viņš neparādīs nevienam, tik drosmīgs viņš nav, mūsu Fausts …

Es klusēju. Snauts arvien stiprāk līgojās. Asaras ritēja viņam pa seju un pilēja uz drā­nām.

— Kas to izdarīja? Kas to izdarīja ar mums? Gibariāns? Gīze? Einšteins? Platons? Tie bija noziedznieki — zini? Padomā, raķetē cilvēks var pārsprāgt kā burbulis vai sastingt, vai izcepties, vai arī tik ātri noasiņot, ka pat nepagūs ne iekliegties, un vēlāk tikai kauliņi grab bleķa bundžā, riņķo pa Ņūtona orbītām ar Einšteina korekciju, šie mūsu progresa grabuļi! Bet mēs labprāt, jo tas ir skaists ceļš … kamēr nonācām … un šais būrīšos, pie šiem šķīvjiem, starp nemirstīgajām trauku mazgātavām, ar uzticamo skapīšu pulkiem, klozetu rindām, te ir mūsu piepildījums … paskaties, Kelvin. Ja es nebūtu piedzēries, es tā nepļāpātu, bet galu galā kādam tas jāpa­saka. Kas galu galā ir vainīgs? Tu te sēdi kā bērns lopkautuvē, un mati tev aug … Kas vainīgs? Pats sev atbildi…