STAŅISLAVS LEMS: SOLARIS

— Viņa atgriezīsies … — es nočukstēju, aizverot acis … Un pirmo reizi nemaz no tā nebijos. Nebaidījos no viņas rēgainās atgrie­šanās. Nesapratu, ka varēju kādreiz no tā bai­dīties!

— Izdzer šo.

Viņš pasniedza man glāzi ar siltu šķidrumu. Paskatījos uz to un pēkšņi iešļācu visu glāzes saturu viņam sejā. Viņš atkāpās, slaucīdams acis. Kad viņš tās atvēra, stāvēju viņam bla­kus. Viņš bija tik ļoti mazs.

— To izdarīji tu?!

— Par ko tu runā?

— Nemelo, pats zini, par ko. Tu runāji ar viņu tonakt? Un liki, lai viņa iedod man miega zāles? … Ko tu ar viņu izdarīji?! At­bildi!!!

Viņš kaut ko meklēja krūšu kabata. Izvilka saburzītu aploksni. Izrāvu viņam to no ro­kām. Aizlīmēta. Bez uzraksta. Atplēsu aplok­sni. No tās izkrita četrkārt salocīta zīmīte. Lieli, mazliet bērnišķīgi burti, nelīdzenas rin­diņas. Pazinu rokrakstu.

«Mīļais, es pati viņam to lūdzu. Viņš ir labs. Šausmīgi, ka vajadzēja tevi piemānīt, bet citādi nevarēju. Man tev viens lūgums: klausi viņu un nedari sev nekā ļauna. Tu biji ļoti labs.»

Apakšā bija viens sašvīkāts vārds. Man izdevās to salasīt: «Hareja» — uzrakstīts, tad sastrīpots, tālāk vēl viens burts, it kā H vai K, pārvērties traipā. Izlasīju vienreiz un tad vēlreiz. Un vēl. Biju jau pārāk mierīgs, lai kristu histērijā, nespēju, pat ievaidēties, it kā būtu palicis bez balss.

— Kā? — es nočukstēju. — Kā?

Vēlāk, Kelvin. Turies.

— Es turos. Saki. Kā?

— Anihilācija.

— Kā tā? Bet aparāts?! — es salēcos.

— Roša aparāts nederēja. Sartoriuss uzbū­vēja citu, speciālu destabilizatoru. Nelielu. Darbojas tikai dažu metru rādiusā.

— Kas notika ar viņu? …

-— Izgaisa. Zibens un vēja pūsma. Viegla vēja pūsma. Nekas vairāk.

— Dažu metru rādiusā, tu saki?

— Jā. Lielākam pietrūka materiālu.

Man piepeši likās, ka grūst sienas. Aizvēru acis.

— Mans dievs … viņa … atgriezīsies, at­griezīsies taču…

— Nē.

— Kāpēc nē? …

— Nē, Kelvin. Vai atceries tās verdošās putas? Kopš tā laika vairs neatgriežas.

— Vairs ne?

— Nē.

— Tu viņu nokāvi, — es klusi teicu.

— Jā. Tu to neizdarītu? Manā vietā?

Satrūkos un sāku soļot arvien ātrāk. No sie­nas līdz kaktam un atpakaļ. Deviņi soļi. Pa­grieziens. Deviņi soļi.

Apstājos Snauta priekšā.

— Klausies, dosim raportu. Pieprasīsim tiešus sakarus ar Padomi. To var izdarīt. Viņi piekritīs. Viņiem jāpiekrīt. Planētu izslēgs no Četru konvencijas. Visi līdzekļi atļauti. Atgādāsim antimatērijas ģeneratoru. Tu domā, ka ir kaut kas, kas varētu pretoties antimatē- rijai? Hekā nav! Nekā! Nekā! — es triumfē­joši kliedzu, akls no asarām.

— Gribi viņu iznīcināt? — Snauts jautāja. — Kāpēc?

— Ej prom. Atstāj mani vienu!

—. Neiešu.

— Snaut!

Skatījos viņam acīs. «Nē,» viņš atbildēja ar galvas kustību.

— Ko tu gribi? Ko gribi no manis?

Viņš pienāca pie galda.

— Labi. Dosim raportu.

Aizgriezos prom un sāku staigāt.

— Apsēdies.

— Liec mani mierā.

— Lietai ir divas puses. Pirmā — fakti. Otrā — mūsu pieprasījums.

— Vai tieši tagad par to jārunā?

— Jā, tagad.

— Negribu. Saproti? Tā nav mana darī­šana.

— Pēdējo reizi sūtījām ziņojumu pirms Gibariāna nāves. Tas ir vairāk nekā pirms di­viem mēnešiem. Mums sīki jāattēlo viss pro­cess, kā parādījās …

— Vai tu nerimsies? — es sagrābu viņu aiz krūtīm.

— Vari mani sist, — viņš teica, — bet es tomēr runāšu.

Palaidu viņu vaļā.

— Dari, ko vēlies.

— Lieta tāda, ka Sartoriuss mēģinās noklu­sēt dažus faktus. Esmu par to gandrīz pārlie­cināts.

— Un tu ne?

— Nē. Tagad vairs ne. Tā nav tikai musu darīšana vien. Tu zini, par ko ir runa. Okeāns nodemonstrēja saprātīgu darbību. Spēj izdarīt visaugstākās pakāpes organisko sintēzi, kādu mēs nepazīstam. Tas zina mūsu ķermeņu uz­būvi, mikrostruktūru, metabolismu . . .

— Labi, — es sacīju. — Kāpēc tu pārtrauci? Tas veica ar mums . .. eksperimentu sēriju. Psihisku vivisekciju. Pamatojoties uz zināša­nām, kas tika izzagtas no mūsu galvām, nerē­ķinoties ar to, pēc kā tiecamies.

— Tie vairs nav fakti un pat ne slēdzieni, Kelvin. Tās ir hipotēzes. Zināmā nozīmē viņš rēķinājās ar to, ko gribēja kaut kāda no­slēgta, apslēpta mūsu prāta daļa. Tās varēja būt — dāvanas . ..

— Dāvanas! Augstais dievs!

Es sāku smieties.

— Apklusti! — viņš iekliedzās, sagrāb­dams manu roku.

Saspiedu viņa pirkstus. Žņaudzu arvien spēcīgāk, kamēr nokrakšķēja kauli. Viņš ska­tījās uz mani caur pievērtiem plakstiem, ne­nodrebēdams. Palaidu viņu vaļā un atkāpos stūrī. Stāvēdams ar seju pret sienu, es teicu:

— Pacentīšos nerīkot histērijas.

— Nav svarīgi. Ko pieprasīsim?

— Pasaki tu. Es pašlaik nevaru. Viņa kaut ko teica, pirms? …

— Nē. Neko. Man liekas, ka tagad ir parā­dījušās izredzes.

— Izredzes? Kādas izredzes? Uz ko? Aā … — es teicu klusāk, skatīdamies viņam acis, jo pēkšņi sapratu. — Kontakts? Atkal Kontakts? Mums vēl par maz — un tu, tu pats, un viss šis trako nams . .. Kontakts? Nē, nē, nē. Bez manis.

— Kāpēc? — Snauts jautāja pavisam mie­rīgi. — Kelvin, tu joprojām un tagad vēl vai­rāk nekā jebkad instinktīvi izturies pret viņu kā pret cilvēku. Neieredzi viņu.

— Un tu ne?

— Nē, Kelvin, viņš taču ir akls . ..

— Akls? — es pārjautāju, nebiju pārlieci­nāts, vai labi dzirdēju.

— Protams, mūsu izpratnē. Mēs neeksistē­jam viņam tā, kā mēs abi viens otram. Sejas izskats, ķermeņa formas, ko redzam, palīdz mums pazīt vienam otru kā indivīdus. Viņam tas ir caurspīdīgs apvalks. Viņš taču iekļuva mūsu smadzeņu iekšienē.

— Nu labi. Bet kas tālāk? Ko tu gribi pie­rādīt? Ja viņš spēja atdzīvināt, izveidot cil­vēku, kas eksistē tikai manās atmiņās, un iz­darīt to tā, ka viņas acis, kustības, viņas balss … balss . . .

— Turpini! Turpini tālāk, dzirdi!!!

— Turpinu … turpinu … Jā. Tātad … balss … no tā izriet, ka viņš spēj lasīt mūs kā grāmatu. Zini, ko gribu pateikt?

— Jā. Ja viņš gribētu, tad varētu ar mums sastapties?

— Protams. Vai tas nav acīm redzams?

— Nē. Nebūt ne. Viņš taču varēja paņemt tikai ražošanas recepti, kas nesastāv no vār­diem. Tas ir atmiņā fiksēts pieraksts, olbal­tuma struktūra. Kā spermatozoīdā galviņa vai ola. Tur, smadzenēs, taču nav nekādu vārdu, sajūtu, cilvēka atmiņas — tas ir attēls, kas nukleīnskābju valodā pierakstīts uz lielmo­lekulārajiem asinhronkristāliem. Tāpēc viņš izmantoja to, kas mūsos bija visspilgtāk izko- dināts, visciešāk ieslēgts, vispilnīgāko un dziļāko nospiedumu, saproti? Un viņam ne­maz nebija jāzina, ko tas mums nozīmē, kāda tam visam jēga. Tas tāpat kā — ja mums iz­dotos izveidot simetriādi un mēs iemestu to okeānā, zinādami tās arhitektūru, tehnolo­ģiju un būvmateriālus, bet nesaprazdami, kam, kādam mērķim tā kalpo, ko tā nozīmē okeānam…

— Tas ir iespējams, — es teicu. — Jā, tas ir iespējams. Tādā gadījumā viņš varbūt… nemaz nav gribējis mūs tik ļoti mocīt, no­mākt. Varbūt. Un tikai gadījuma pēc …

Man sāka drebēt lūpas,

— Kelvin!

— Jā, jā. Labi. Viss jau ir kārtībā. Tu esi labs. Viņš arī. Visi ir labi. Bet kāpēc? Pa­skaidro man. Kāpēc? Kādēļ tu to izdarīji? Ko tu viņai pateici?