STAŅISLAVS LEMS: SOLARIS

— Patiesību.

—• Patiesību, patiesību! Ko?

— Tu taču zini. Iesim tagad pie manis. Rak­stīsim raportu. Nāc.

— Pagaidi. Ko tu īsti gribi? Tu taču netai­sies palikt Stacijā? …

— Gribu palikt. Jā.

Sēdēju pie lielā loga un skatījos okeānā. Man nebija ko darīt. Raports, pie kura strā­dājām piecas dienas, viļņu paketes veidā paš­laik joņoja cauri tukšumam kaut kur aiz Ori- ona zvaigznāja. Aizkļuvis līdz tumšajam pu­tekļu miglājam, kas aizņem astoņus triljonus kubikjūdžu lielu platību un absorbē jebkuru signālu un gaismas staru, tas uzdursies retrans- latoram — pirmajam garās ķēdes posmam. No šejienes radioviļņu kūlis, aprakstīdams milzīgu loku, trauksies no vienas radiobojas uz otru miljardiem kilometru gariem lēcie­niem, līdz pēdējais retranslators — metāla konstrukcija, pieblīvēta ar precīzijas instru­mentiem, sakoncentrēs to vēlreiz un ar an­tenas iegareno snīpi metīs izplatījumā uz Zemes pusi. Aizritēs mēneši, un tieši tāds pats no Zemes izšauts enerģijas kūlis, galak­tikas gravitācijas laukā dzīdams trieciende- formācijas vagu, sasniegs kosmiskā mākoņa bastionus, brīvi dreifējošu boju virtenes pa­stiprināts, paslīdēs tam garām un, nesamazi­nādams ātrumu, aizjoņos Solāris divkāršo sauļu virzienā.

Okeāns zem augstu stāvošās sarkanās sau­les bija melnāks nekā parasti. Sarkanbrūna migla sakausēja to ar debesīm. Šī diena bija sevišķi tveicīga, tā it kā vēstīja vienu no tām ārkārtīgi retajām un neiedomājami niknajām vētrām, kas dažas reizes gadā apciemo Solā­ris. Ir pamats uzskatīt, ka planētas vienīgais iedzīvotājs kontrolē klimatu un šīs vētras rada pats.

Vēl dažus mēnešus man nāksies skatīties pa šiem logiem, no augstuma vērot balta zelta un garlaicīga sārtuma ausmu, kas laiku pa lai­kam guva atspulgu kaut kādā šķidrā izvir­dumā, sudrabainā simetriādes burbulī, sekot pret vēju noliekto slaido žiglaiņu klejoju­miem, tikties ar pussadēdējušiem, grūstošiem mimoīdiem. Kādā jaukā dienā visu videotele­fonu ekrānos ieņirbēsies gaisma, sen jau klu­sējošā elektroniskā signalizācijas sistēma at­dzīvosies, to iedarbinās no simtiem tūksto­šiem kilometru tāluma izsūtīts impulss, pavēstot, ka tuvojas metāla koloss, kas, gra- vitoriem stiepti dārdot, nolaidīsies virs okeāna. Tas būs «Uliss» vai «Prometejs», vai kāds cits no lielajiem tāllidojumu kreiseriem. Kad 110 Stacijas plakanā jumta uzkāpšu pa trapu uz kuģa, ieraudzīšu uz klājiem baltās bruņās ieslēgtus masīvus automātus, kas, ne­mantojuši cilvēku «iedzimto grēku», ir tik nevainīgi, ka izpilda katru pavēli līdz pat pil­nīgai sevis vai šķēršļa iznīcināšanai, ja tā ieprogrammēta šo automātu kristāliskajā osci- lējošā atmiņā. Un tad zvaigžņu kuģis startēs ātrāk par skaņu, iedūris okeānā basa oktāvās sadalītu pērkondārdu konusa smaili, un visu cilvēku sejas uz mirkli atplauks, jo viņi sāks ceļu uz mājām.

Bet man nebija māju. Zeme? Domāju par tās lielajām, cilvēku pārpildītajām, trokšņai­najām pilsētām, kur noklīdīšu, pazudīšu gan­drīz tāpat, kā tas varēja notikt otrajā vai tre­šajā naktī, kad gribēju mesties okeānā, kas smagi viļņoja tumsā. Es noslīkšu cilvēkos.

Būšu mazrunīgs un piesardzīgs, un par to mani cienīs biedri, man būs daudz paziņu, pat draugu, un sievietes, varbūt pat viena sie­viete. Kādu laiku man nāksies piespiesti smai­dīt, klanīties, celties kājās, izpildīt tūkstoš sī­kumu, no kuriem sastāv dzīve uz Zemes, līdz pārstāšu tos ievērot. Radīsies jaunas intereses, jauns darbs, bet es neatdošos visam tam pil­nībā. Nekam un nevienam, nekad vairs. Un varbūt naktīs skatīšos turp, kur debesīs pu­tekļu mākoņa tumsa kā melns aizkars aizsedz divu sauļu spīdumu, un atsaukšu atmiņā visu, pat to, ko domāju pašreiz, un ar iecietīgu smaidu, kurā būs mazliet žēluma, bet arī pā­rākuma apziņa, atcerēšos savu neprātu un cerības. Nemaz neuzskatu, ka šis nākotnes Kelvins būtu sliktāks par Kelvinu, kurš bija gatavs uz visu tā labā, ko sauca par Kontaktu. Un nevienam nebūs tiesību mani nosodīt.

Kabīnē ienāca Snauts. Viņš pavērās visap­kārt, tad paskatījās uz mani, es piecēlos un piegāju pie galda.

— Tu kaut ko gribēji?

— Liekas, ka tev nav ko darīt? … — viņš jautāja, mirkšķinādams acis. — Es varētu tev dot… Zini, ir daži aprēķini… tas gan nav steidzīgi.. .

— Pateicos, — es pasmīnēju, — bet tas nav vajadzīgs.

— Tu esi par to pārliecināts? — viņš jau­tāja, skatīdamies logā.

— Jā. Domāju par dažādām lietām un .. .

— Es gribētu, lai tu tik daudz nedomātu.

— Ak, tu nemaz nezini, par ko ir runa. Saki man — vai… tu tici dievam?

Viņš uzmeta man žiglu skatienu.

— Ko tu runā? Kas tad šodien vēl tic? …

Viņa acīs gailēja nemiers.

— Tas nav tik vienkārši, — es tīšām sacīju nepiespiestā tonī, — jo es nerunāju par tra­dicionālo Zemes ticības dievu. Neesmu reliģi- ologs un varbūt neko jaunu neizgudroju, bet. vai tu gadījumā nezini, vai kaut kad agrāk neeksistēja ticība … bezspēcīgam dievam? %

— Bezspēcīgam? — viņš atkārtoja, pacel­dams uzacis. — Kā tu to saproti? Zināmā mērā katras reliģijas dievs bija bezspēcīgs — ap­krauts ar visām cilvēkam raksturīgām pazī­mēm, tikai vēl spilgtākām. Piemēram, Vecās Derības dievs alka verdzisku zemošanos un bija upuru kārs varmāka, skaudīgs pret citiem dieviem… grieķu dievi ar savu nesaticību, ģimenes ķildām cilvēciskā ziņā bija ne mazāk kroplīgi…

— Nē, — es viņu pārtraucu, •— runāju par dievu, kura nepilnība izriet nevis no cilvēku- radītāju vaļsirdības, bet gan ir viņa īstā, ima- nentā pazīme. Tam jābūt dievam, kas ir iero­bežots savā visuzināšanā un visuvarēšanā, kas kļūdās savu nākamo darbu paredzēšanā, kuru viņa paša izsaukto parādību gaita spēj sašaurināt. Tas ir… kropls dievs, kurš allaž vēlas vairāk nekā spēj un ne uzreiz to pats saprot. Kurš konstruēja pulksteņus, bet ne laiku, ko tie mēro. Iekārtas vai mehānismus, kas kalpo noteiktiem mērķiem, bet kas pār­auga šos mērķus un kļuva tiem neuzticīgi. Un

radīja bezgalību, kas kļuva nevis par viņa spēku, bet par viņa neizmērojamās sakāves rādītāju.

— Kādreiz, sen, sen, maniheisms, — svārstī­damies iesāka Snauts.

Aizdomu pilnā atturība, ar kādu pēdējā laikā pie manis griezās Snauts, izgaisa.

— Bet tam nav nekā kopēja ar labā un ļaunā būtību, — es tūdaļ viņu pārtraucu. — Šis dievs neeksistē ārpus matērijas un ne­var no tās atrauties, viņš vienīgi to vēlas …

— Tādu reliģiju nepazīstu, — viņš atbil­dēja, mirkli klusējis. — Tāda nekad nebija … vajadzīga. Ja tevi pareizi saprotu, bet bai­dos, ka tas tā ir, tad tu domā par kaut kādu evolucionējošu dievu, kas laika ritējumā at­tīstās un izaug, kas kāpj pa arvien augstā­kiem varenības pakāpieniem, līdz apzinās tās bezspēcību. Šis tavs dievs ir būtne, kas iegāja dievišķībā kā bezizejas situācijā un, sapratis to, padevās izmisumam. Jā, bet cerības zau­dējušais dievs, tas taču, mans dārgais, ir cil­vēks. Tu runā par cilvēku … Tā ir ne tikai slikta filozofija, bet pat vairāk — tā ir slikta mistika.

— Nē, — es stūrgalvīgi atbildēju, — es ne­runāju par cilvēku. Iespējams, ka ar dažiem saviem vaibstiem tas atbilstu šai provizoris­kajai definīcijai, bet tikai tāpēc, ka šī defi­nīcija ir pilna robu. Cilvēks, par spīti ārišķī­bai, neuzstāda sev mērķus. Viņam tos sagādā laiks, kurā viņš dzimis. Viņš var tiem kalpot vai pretoties, bet kalpošanas vai pretošanās iemesls ir dots no iekšienes. Lai izjustu abso­