STAŅISLAVS LEMS: SOLARIS

lūtu brīvību mērķu izvēlē, būtu jābūt vien­tuļam, bet tas nav iespējams, jo cilvēks, kas nav uzaudzis starp sev līdzīgiem, nespēj kļūt par cilvēku. Šis… mans — tā ir būtne bez daudzskaitļa, zini?

— Ak, — viņš teica, — kā tad es uzreiz … —• un parādīja ar roku uz loga pusi.

— Nē, — es noliedzu, — arī okeāns ne. Viņš savā attīstībā paskrējis garām dievišķī­bas izredzēm, pāragri ieslēdzoties sevī, ne vairāk. Drīzāk viņš ir anahorets, kosmosa vientuļnieks, nevis tā dievs … yiņš atkārto­jas, Snaut, bet tas, par kuru domāju, nekad to neizdarītu. Varbūt viņš patlaban kaut kur dzimst, kaut kādā galaktikas nostūrī, un vis­drīzākajā laikā jauneklīgas sajūsmas uzplūdā sāks izdzēst vienas zvaigznes un iedegt citas, mēs to pamanīsim pēc kāda laika …

— Jau pamanījām, — Snauts skābi teica. — Novae un Supernovae … vai tās, tavu­prāt, ir sveces uz viņa altāra?

— Ja tu gribi to, ko saku, saprast tik bur­tiski …

— Bet varbūt tieši Solāris ir tava dievišķā zīdaiņa šūpulis, — Snauts piebilda. Arvien nepārprotamāks smīns veidoja ap viņa acīm sīku grumbiņu tīklu. — Varbūt tieši viņš tavā izpratnē ir pirmais auglis, izmisušā dieva iedīglis, varbūt viņa vitālā bērnišķība vēl krietni pāraug viņa saprātu, bet viss, ko satur mūsu solāristiskās bibliotēkas, ir tikai plašs šī zīdaiņa refleksu katalogs …

— Un mēs kādu laiku izpildījām viņa ro­taļlietu lomu, — es pabeidzu. — Jā, tas ir iespējams. Un zini, kas tev izdevās? Radīt pilnīgi jaunu hipotēzi par tematu Solāris, bet tas tiešām ir jau kaut kas! Un uzreiz tev ir rokā Kontakta nodibināšanas neiespējamības izskaidrojums, klusēšanas, zināmu ekstrava- ganču — šādi nosauksim attiecības ar mums — izskaidrojums; maza bērna psihe …

— Atsakos no autora tiesībām. — Snauts noburkšķēja, stāvēdams pie loga.

Ilgāku laiku skatījāmies melnajos viļņos. Pie austrumu apvāršņa miglā iezīmējās bāls, iegarens plankumiņš.

— Kā tevī radās šī bezspēcīgā dieva kon­cepcija? — viņš piepeši jautāja, nenovērs­dams acis no spīdīgā tuksneša.

— Nezinu. Tā man izlikās ļoti, ļoti pareiza. Tas ir vienīgais dievs, kuram es varētu noti­cēt, kura mokas nav izpirkšana, kurš neko neglābj, nekam nekalpo, tikai eksistē.

— Mimoīds … — Snauts teica pavisam klusi, citādā balsī. _

— Ko tu saki? A, jā. Pamanīju to jau pir­mīt. Ļoti vecs.

Abi vērāmies sarkanbrūni miglotajās debe­sīs.

— Lidošu, — es negaidīti teicu. — It īpaši tāpēc, ka nekad vēl neesmu atstājis Staciju, bet šī ir laba izdevība. Atgriezīšos pēc pus­stundas …

— Ko tu saki? — Snauts iepleta acis, — Li­dosi? Uz kurieni?

— Turp, — es parādīju uz miglā izplūdušo gaļīgo plankumu. — Kāpēc gan ne? Paņemšu mazo helikopteru. Būtu smieklīgi, ja uz Ze­

mes man, solāristam, kādreiz naktos atzīties, ka nekad neesmu spēris kāju uz solāristiskas virsmas…

Piegāju pie skapja un sāku izvēlēties kom­binezonu. Snauts klusēdams vēroja mani, līdz noteica:

— Man tas nepatīk.

— Kas? — es apgriezos ar kombinezonu ro­kās. Mani pārņēma sen neizjusts satraukums. — Par ko ir runa? Saki skaidri un gaiši! Tu baidies, ka kaut kas … absurds! Dodu tev vārdu, ka ne. Pat prātā neienāca. Nē, tie­šām, ne.

— Lidosim abi.

— Pateicos tev, bet es gribu lidot viens. Tas tomēr kaut kas jauns, kaut kas pilnīgi jauns, — es ātri runāju, vilkdams mugurā kombinezonu.

Snauts teica vēl kaut ko, bet es, meklējot va­jadzīgās lietas, klausījos tikai pa ausu galam.

Viņš devās kopā ar mani uz lidlauku, palī­dzēja man izbraukt mašīnu uz starta celiņa vi­dus. Kad vilku skafandru, viņš pēkšņi jautāja:

— Vai dotais vārds tev vēl kaut ko no­zīmē?

— Augstā debess, Snaut, tu atkal par to pašu? Nozīmē. Es tev jau teicu. Kur papildu rezervuāri?

Viņš neko vairs neatbildēja. Aizvēris caur­spīdīgo kupolu, signalizēju viņam ar roku. Viņš iedarbināja celtni, es lēni izbraucu Sta­cijas virspusē. Motors atmodās, stiepti iedū­cās, trijspārnu propelleris sāka virpuļot, un aparāts pārsteidzoši viegli pacēlās gaisā,

atstādams apakšā Stacijas sudraboto disku, kas kļuva aizvien mazāks.

Pirmo reizi atrados viens pats virs okeāna; pavisam cits iespaids nekā tad, kad skatās pa logu. Varbūt vainīgs bija arī lidojuma nelie­lais augstums — slīdēju tikai pāris desmitu metru virs viļņiem. Tagad ne tikai zināju, bet jutu, ka eļļaini spīdīgās viļņu muguras un dzelmes plaisas ar savu ritmisko elpojumu drīzāk atgādina nevis paisuma vai mākoņa, bet kaut kāda zvēra kustības. Gaļīga, kaila rumpja nepārtraukta, kaut arī ļoti gausa pul­sācija — tā tas izskatījās; uz nesteidzīgi skre­jošo viļņu galotnēm gailēja sārtas putas; kad izdarīju pagriezienu, lai precīzi uzņemtu kursu uz ārkārtīgi gausi dreifējošās mimoīda salas pusi, saule man iespīdēja tieši acīs, asinssārti iezibsnījās izliektajos stiklos, bet pats okeāns kļuva tinteszils ar tumšas uguns punktiņiem.

Ne visai veiksmīgi nolidots loks aiznesa mani tālu vēja pusē, bet mimoīds palika aiz­mugurē, izdaloties uz okeāna fona kā liels, gaišs, nenoteiktas formas plankums. Tas pa­zaudēja miglas piešķirto iesārto toni, bija iedzeltens kā izkaltis kauls un uz mirkli izgaisa no mana redzesloka, tad es ieraudzīju Staciju, kas šķita karājamies virs paša okeāna kā milzīgs veclaiku cepelīns. Atkārtoju manevru, sakoncentrēdams visu uzmanību: mimoīda masīvs ar stāvo, grotesko reljefu auga manā priekšā. Man izlikās, ka varu skart augstā­kos no tā bumbierveida izciļņiem, un nobrem­zēju helikopteru ^tik spēji, ka, zaudējot āt­rumu, tas sašūpojās; pārmērīga piesardzība, jo dīvaino torņu noapaļotās virsotnes paslī­dēja dziļi apakšā. Izlīdzināju mašīnas lido­jumu un lēnām, metru pa metram, sāku sa­mazināt augstumu, līdz kamēr irstošās galot­nes slējās pāri kabīnei.

Mimoīds nebija liels. No viena gala līdz ot­ram tam bija varbūt trīs ceturtdaļas jūdzes, bet platumā tik tikko daži simti metru; vai­rākās vietās manāmi sadilis, tas taisījās drīz sašķelties. Mimoīds bija tikai kādas nesalīdzi­nāmi lielākas formācijas fragments, pēc solā- ristiskās skalas — sīka atvase, atlūznis, un dievs vien zina, cik nedēļas vai mēnešus vecs tas bija.

Starp dzīslotajām augstieņu krantīm virs paša okeāna atklāju kaut ko līdzīgu kras­tam — dažu desmitu kvadrātmetru lielu, diez­gan slīpu, bet gandrīz plakanu virsmu, un no­sēdināju tur mašīnu. Tas izrādījās grūtāk, nekā biju domājis. Mata tiesa šķīra propel­leri no strauji man pretī kāpjošās sienas, bet man tomēr laimējās. Tūlīt izslēdzu motoru un atvāzu kabīnes kupolu. Stāvēdams uz spārna, vēl pārbaudīju, vai helikopters nevar noslīdēt okeānā; viļņi laizīja mimoīda zoboto malu ti­kai kādus desmit soļus no nosēšanās vietas, bet lidaparāts stāvēja stabili uz plati izplesta­jām sliecēm.

Nolēcu … «zemē». Tas, ko pirms tam bijū iedomājies kā sienu, kurai gandrīz vai pieskā­ros, bija milzīga, kā siets caurumota kaula plātne plēves.plānumā ar režģveida paresni- nājumiem. Dažus metrus plata plaisa ieslīpi šķērsoja visu šo vairākstāvu plakni, radot — tāpat kā lielie, šur tur izmētātie caurumi — perspektīvas iespaidu. Uzrāpies uz tuvākā nolaidenā sienas posma, pārliecinājos, ka skafandra zābaki ļoti labi noder kāpaļāšanai, bet pats skafandrs it nemaz neapgrūtina kustī­bas; atrados apmēram četrstāvu mājas aug­stumā virs okeāna, pagriezies uz skeletveida ainavas pusi, tikai tagad varēju, kā nākas, to aptvert ar skatienu.