Sergejs Ivanovs: Naktī un no rīta

Aleksejs ērti sēdēja dziļā krēslā. Viņam gar acim slīdēja vienmuļa un drūma ai­nava. Arī infrasarkanajā gaismā tā izska­tījās pelēka un plakana.

Izvēlēdamies optimālo maršrutu nebei­dzamajā labirintā starp zemajām, laika zoba un smilšu vētru saēstajām klintīm, skaitļotājs vadīja krauleru'* Kraulers — šeit: apvidus mašīna (no angļu to crawl — rāpot, līst). Red. piezīme.

tikpat veikli kā profesionāls šoferis. Tikai retumis ma­šīna elastīgi sašūpojās uz plakanajiem ak­meņiem. Bet arī šīs svārstības bija tik tikko sajūtamas, jo tās noslāpēja krēsla amorti­zācijas sistēma. Aleksejam likās, ka viņš sēž kinozālē, nevis nakts melnumā brauc pa svešu planētu.

Bezdarbība bija viņu nogurdinājusi. Tā­da nīkšana! To iedomājoties, Alekseja seja savilkās nepatīkamā grimasē. Viņš norāva no galvas aizsargcepuri, reizē pārtrauk­dams arī sakarus ar dispečerdienestu. No saspringtās skatīšanās viņa acis asaroja un. to priekšā joprojām vēl ņirbēja pa pusei ar smiltīm apbērti akmeņi. Lai tie pazustu, Aleksejs cieši saspieda plakstiņus un pa­kratīja galvu.

— Lavrova, es izstājos, — viņš noteica mierīgā balsī. — Man pietiek!

Kraulers apstājās tik pēkšņi, ka Aleksejs gandrīz izkrita no krēsla.

Ko tu teici?

Vai man vajadzēs atkārtot?

— Es nesaprotu. Aleksejs iesmējās.

— Nu, labi, — viņš teica. — Es paskaid­rošu, Irinīt, mūsu meklējumu taktika no­lemta neveiksmei. Drīz vien pazudušo būs vairāk nekā meklētāju. Kad mēs apstā­simies? Vai tad, kad vairs nebūs neviena meklētāja?

Irina neatbildēja.

— Vēl pāris dienu tādos reidos, — tur­pināja Aleksejs, — un krauleri sāks bojā­ties, lai gan tie ir no dzelzs. Ko tad mēs da­rīsim?

Irina joprojām vēsi, it kā ar svešām acīm skatījās uz viņu. a

Ja jau tā, vari klusēt, — it kā pie­likdams punktu, teica Aleksejs. — Es zinu, ko tu atbildēsi. «Mēs neesam no dzelzs,» tu teiksi, «mēs iesim meklēt kājām.» Cik drosmīgi! Cik cēli! Un cik muļķīgi. Kas tad meklēs? Cilvēki neguļ jau ceturto dien­nakti, no tabletēm jau tagad maz labuma, bet rīt mēs staigāsim gulēdami. Vai kādam tad glābšana būs prātā? Ka tik pašam iz­dodas palikt dzīvam. Un kāpēc tas viss? Tikai skaista principa dēļ!

Nekādi nesaprotu, — beidzot ierunā­jās Irina. — Vai tu esi noguris vai. . . bai­dies?

Aleksejs saviebās.

Ak tā, vai tad cita iespēja nav dota? Ak šīs frāzes, žesti, pozas … Kā man tas nepatīk!

— Aleksej, tu esi gļēvulis! — pārsteigtā balsī noteica Irina.

— Muļķa loma tātad ir slavējamāka? Atspiedies pret krēsla atzveltni, Aleksejs

ziņkārīgi vēroja Irinu. Acis liesmo, lūpas sakniebtas, zods uzrauts… Tik tiešām, kā apvainots puisītis no aristokrātiskas ģimenes.

— Cik žēl, — teica Irina, un viņas balsī skanēja tērauds, — ka man nav mašīnas, lai aizsūtītu tevi uz staciju.

Viņa uzgrieza muguru. Aleksejs apmie­rināti pasmaidīja.

«Kāda laime, ka Ira ir godīgs cilvēks,» viņš nodomāja. «Ja tā nebūtu, kā gan es viņu piemānītu?»

— Es pats varu turp aiziet, — ierosinā­ja Aleksejs. — Vai tas tev ir pa protam?

— Ej! — ar izaicinājumu atbildēja Ira.

— Ko vēl gaidi?

Aleksejs klusēdams piecēlās un iegāja dziļāk kabīnē. Vārdi bija izsacīti, un Irina no saviem vārdiem nekad neatteicās. Tāds netikums viņai bija.

Atvēris nišā iekārtoto noliktavu, Alek­sejs piekāra pie jostas pistoli un akumu­latorus, piestipināja pie krūtīm radioie-kārtu, uzlika galvā aizsargcepuri ar skā­bekļa masku un sejsegu. Veikdamas šo ierasto procedūru, viņa rokas rīkojās me­hāniski, taču kustībās bija jūtama nepa­cietīga gatavība.

Atgriezies pie vadības pults, Aleksejs pārliecās pāri Irinas plecam un apturēja krauleru. Meitene dusmās pagriezās un sastinga ar pavērtām lūpām.

— Es aizeju, — jautrā balsī paziņoja Aleksejs. — Neskumsti!

— Ej vien! — nikni iesaucās Irina.

— Nedomā, ka nobaidīji!

Nonācis pie lūkas, Aleksejs apstājās un paskatījās atpakaļ. Irina nekustīgi sēdēja vadītāja krēslā un cieši skatījās uz priekšu.

— Ei! — pēkšņi klusi iesaucās Aleksejs.

— Ja ej, tad aizej, — atbildēja Irina, pat nepakustēdamās. — Neaizkavē mašīnu.

Aleksejs pasmaidīja, nolaida sejsegu un izslīdēja stindzinošajā nakts aukstumā. Viņš steidzās aiziet pēc iespējas tālāk, jo baidījās, ka Irina nepārdomā. Tā tik vēl trūka, ka pazudušo meklēšana pārvērstos kāda glābēja lenkšanā!

Kad pirms piecām diennaktīm stacijā ne­atgriezās ģeologs Sorins, visi bija nedaudz satraukti, taču pārāk nebrīnījās. Laiku pa laikam kaut kas tamlīdzīgs notiek pat uz vismierīgākajām planētām, bet viņu sta­cijas četros pastāvēšanas mēnešos tas at­gadījās pirmo reizi.

Divas diennaktis viņi meklēja bez panā­kumiem. Standarta akumulatoru komplekts nodrošināja enerģiju apmēram 24 stundām. Bet bez akumulatoriem šajā arktiskajā aukstumā un ārkārtīgi retinātajā atmosfērā, kurā bija ļoti maz skābekļa, pat pēc visop­timistiskākajām prognozēm, cilvēks varēja nodzīvot ne ilgāk kā divdesmit minūtes. Tāpēc tagad viņi meklēja nevis cilvēku, bet viņa mirstīgās atliekas.

Trešajā dienā apmēram kopš pusdienas uz radioizsaukumiem vairs neatbildēja meteorologs Poļeščuks.

To nu izskaidrot nevarēja. Gandrīz visi planētas dzīvnieki pagaidām vēl nezināmu iemeslu dēļ devās medibās tikai nakti, bet abi nelaimes gadījumi bija notikuši dienā. Lai gan apkārtnes reljefs no kājāmgājēja viedokļa bija nogurdinošs, par bīstamu to uzskatīt nevarēja.

Kad bija pazuduši jau divi cilvēki, sta­cijas priekšnieks Koliševs izgājienus aiz­liedza. Meklējumus turpināja divu trīs cil­vēku grupas ar flaieru" un trīs krauleriem.

Piektās dienas vakarā apklusa kraulerā numur trīs uzstādītā rācija. Ar šo mašīnu brauca planetologi Stojanovs un Talan-cevs.

Valentīna Talanceva sieva strādāja te­pat, šajā stacijā. Viņa bija trausla, pēc rakstura dzīvespriecīga sieviete. Tāpēc tik briesmīga likās viņas pārvēršanās, kad pazuda virs.

Aleksejs gāja pa blāvu un retu zvaigžņu tik tikko apspīdētu akmeņainu tuksnesi, kas atgādināja it kā senas pilsētas drupas, it kā milzigu kapsētu. Viņš gāja, klausījās un laiku pa laikam, pakāpies zemajās klin­tis, pārlūkoja apkārtni.

Lai gan visapkārt valdīja gandrīz necaur­redzama tumsa, kurā tikpat kā nepalīdzēja ari infrasarkanās redzes iekārta, dīvaini, ka viņa citkārt gandrīz nevaldāmā iztēle pašlaik bija ļoti mierīga. Bet tieši tagad viņam bija par ko padomāt.

Par to, ka meklējumi jāturpina, ejot kā­jām, viņš izšķīrās tāpēc, ka kraulera ko­mandā uzskatīja sevi par lieku, un tāpēc, ka nakts reidi viņam likās mazāk bīstami, jo līdz šim visi cilvēki bija pazuduši dienā. Lai nu kā, bet šie apsvērumi bija radušies no tik dīvaina mīklainu nojautu, neskaidru minējumu un beziemesla dusmu mistroju­ma, ka mēģinājums izskaidrot citam savu rīcību bija lemts neveiksmei.

Pēkšņi Aleksejs sāka ausīties. Savu soļu čaboņā viņš drīzāk sajuta, nevis saklau­sīja vēl kādu svešu troksni. Aleksejs ap­stājās un ieklausījās. No tumsas aiz akme­ņiem vēl dažas sekundes atskanēja tikko sadzirdama čirkstoņa, nopūtas, švīksti. Tad viss apklusa.