Sergejs Ivanovs: Iesākumā

Kāds čabinājās pie durvīm. Antons vēl kādu brīdi izmisīgi centās noķert aizbaidīto domu, kura, veikli izlocīdamās, pazuda tēlu drūzmā, uz atvadām pamājot ar asti. Tad viņš nopūtās, akurāti aizvēra burtnīcu un bargi paskatījās uz durvīm.

— Lūdzu, — tikko dzirdami atskanēja uzaicinājums.

Durvis pavērās, un istabā ieslīdēja lokans stāvs. Antons cieši jo cieši aizvēra plakstiņus. Ienācējs pārvērtās par dzirksteļu mākoni, kas peldēja pret viņu. Antonam atkal likās, ka dzirksteles ir daudz spilgtākas nekā iepriekšējo reizi. Viņš nodomāja: «Ja tas turpināsies tādā tempā . . . Tomēr labi, ka tikai es, bet neviens cits to neredz. Tik¬pat kā neviens cits …»

Antons atvēra acis. Cieši vērodama viņa seju, Antona priekšā stāvēja Nadja — kalsns, garkājains radījums, kuram pēc gada vai diviem bija gaidāma pārvēršanās par kaut ko ļoti pievilcīgu.

— Ko tu gribi? — noprasīja Antons. — Tomēr nevari nociesties?

— Tikai kādu pusstundiņu, — viņa lūdzās žēlabainā balsī. — Es netieku galā ar sevi!

Iesākumā

Tur nu Nadjai bija taisnība: cits nekas neatlika, jo intensitāte gandrīz vai bija sa-sniegusi kritisko. «Gluži nelaikā,» nodo¬māja Antons. «Mūsu ricībā ir tikai pusstun¬da .. . Vai pietiks?»

— Kas tad mums šodien paredzēts? — viņš jautāja.

Nolaidusi skropstas pār nepacietībā de¬gošajām acīm, meitene nočukstēja:

— «Pēdējā satikšanās».

Antons gandrīz vai iesvilpās:

— Lūk, kā! Šķiet, ka šī pusstunda man dārgi maksās!

— Nu, ko es tur varu darīt! — viņa at¬kārtoja, izmisuma pilna.

— Diemžēl, neko, — atbildēja Antons.

— Kā tur bija? Vai es vēl esmu pie samaņas? Atcerējos gan: «Viss brūcēm klāts, viņš žēli vaidēja.»

— Tu esi mirstošs bruņinieks, — viņa sāka bērt kā pupas. — Tu esi pie skaidra prāta un saprašanas, taču spēki atstāj tavu brūcēm klāto miesu, skatiens kļūst mig¬lains. Asiņainu lupatu kaudzē uz grīdas tu guli nabadzīgā būdiņā. Aiz tās sienām, nakts tumsas segtajā drūmajā mežā gaudo viesulis . . .

— Ak dievs, tas nu gan ir bijis dzej¬nieks! — nomurmināja Antons, pārlaiz¬dams neuzticības pilnu skatienu omulīga¬jai istabai. Uz mirkli viņa uzmanību pie¬saistīja logs, kas pavērās pret zaļo, maija saulē sasilušo pagalmu.

— Es būtu aizvilcis aizkarus, — viņš no¬teica, atlaizdamies uz kušetes. — Ja jau mirstu, man taču pienāktos gulēt?

— Jā, jā, — izklaidīgi atbildēja Nadja.

— Dari, kā zini.

Iedzīvojoties lomā un koncentrējot visu uzmanību uz to, nevilšus noraustījās meite¬nes uzacis. Juzdams, ka atkal uzmācas bai¬les, Antons sarāvās.

— Ej prom! — viņš uzstāja kaprīzā bal¬sī. — Tu man traucē.

Meitene pamāja ar galvu un izgāja no istabas. Blenzdams griestos, Antons sāka noskaņoties uz cīniņu, koncentrēja spēkus, jo bija pārliecināts, ka drīz vien tie viņam būs ļoti nepieciešami.

Durvis atvērās, un istabā ienāca princese. It kā būtu tērpusies smagā parādes kleitā, kāpdama pār slieksni, viņa pacēla uz augšu halāta malu un uz mirkli apstājās, vērīgi ieskatīdamās būdiņas biezajā krēslā. Tad princese nedroši panāca dažus soļus uz priekšu un noliecās pār viņu.

— Cau! — priecīgi iesaucās Antons.

— Kādi vēji tevi te atpūtuši?

Šķiet, ka princese to nedzirdēja.

— Ak dievs! — viņa izdvesa ar pūlēm.

— Tu tas esi . . . Seit . . . Bet man stāstīja, ka tu . . . nogalēts.

— Tu esi pareizi informēta. — To teik¬dams, viņš sadrūma. — Ņemot vērā pašrei¬zējo medicīnas stāvokli, es ilgi nedzīvošu.

Princese līgani noslīga uz ceļgaliem, kas mīksti iegrima dubļos un drazā uz būdiņas klona. Viņas nekustīgajā sejā paspīdēja asaras, sariesdamās bēdu pilnās acīs.

— Piecelies! — viņš klusi noteica.

— Nosmērēsi izejamo kleitu. Bet veļas mazgātavu, kā tu zini, atvērs tikai pirmdien.

Pretoties meitenes neparastajai ietekmei kļuva arvien grūtāk. Pašam negribot, ķer¬meni sāka stindzināt sāpes un aukstums, tas kļuva smags kā svins.

— Piedod, — tik tikko dzirdami murmi¬nāja meitene. — Manu nabadziņ, manu na¬badziņ . . .

Galvu atgāzis, Antons skatījās griestos, kuros jau sāka parādīties sapuvušas sijas. Pakāpeniski arī viņa seja sāka paust vien¬aldzību un samierināšanos ar likteni.

—• Bilsti jel kādu vārdiņu, — viņa lūdzās. •— Runā . . .

— Ej prom! — atskanēja no Antona iekaisušajām lūpām. — Es . . . es esmu aiz¬ņemts.

Princeses acīs parādījās asaras, kas strau¬mītēm notecēja pār gludajiem, melnīgsnē¬jiem vaigiem.

— Te tev nav ko meklēt, — viņš turpi¬nāja, vēl izrādīdams pretestību. — Ko teiks pilī?

Princese nodrebēja un paslēpa plaukstās sašķobīto seju.

«Vai nebūšu nogāzis kādu podu?» pie sevis prātoja Antons, gurdi ķerdamies pie izgaistošās apziņas driskām.

— Vai tu nevari piedot? — viņa jautāja, joprojām piesegusi seju. — Neesi tik ciet¬sirdīgs!

— Kāds tev labums no manas piedoša¬nas? — viņš atbildēja, gausi izrunādams katru vārdu. — Tu mani aizmirsīsi, visu aiz¬mirsīsi.

— Klusē! — iekliedzās princese, ar pirk¬stiem ieķerdamās viņa smagajos plecos.

— Pagān, burvi! Ko tu esi izdarījis ar mani?! Kāpēc es nevaru iztikt bez tevis?!

Ievainotā seja savilkās sāpēs. Princese bailēs atlaida pirkstus. Gandrīz nemanāmi pasmaidījis, viņš noteica:

— Nomierinies . . . Burvestība mirs reizē ar mani.

— Tā nerunā, — jaunava lūdzās. — Man sirds ir kā ugunī… tā sāp . . .

Bruņinieks pacēla galvu, ieskatījās viņas ciešanu pilnajā sejā, kura mirka asarās, un neizturēja.

— Ak tu mana dzivība! — viņš čukstēja elsu pārņemtā balsī. — Mana laime! Tu at¬nāci! Es neticēju … es neuzdrošinājos ti¬cēt … Es gāju pie tevis, bet nevarēju, man pietrūka spēka . . . Cik tas ir muļķīgi! Ak dievi, cik tas ir muļķīgi! . . .

Vājos čukstus pēkšņi noslāpēja dobji si¬tieni, kas satricināja būdiņu. Viņi abi sastin¬ga un ieklausījās.

— Tomēr atraduši! — iesaucās bruņi¬nieks. Atņirdzis zobus, viņš pastiepa roku pēc zobena. Taču kādreiz varenie muskuļi atteicās klausīt un varonis vaidēdams no¬krita uz muguras. Viņa acīs parādījās vajāta zvēra skumjas.

— Protams! — bruņinieks iesaucās, ar pūlēm izmocīdams srnaidu. — Tas ir tik vienkārši! Dunča dūriens — un viss kār¬tībā!

— Nē! — iekliedzās princese. — Es ne¬gribu! Dievs, apžēlojies! Glāb mūs!

Lēkādams no priekšmeta uz priekšmetu, viņas izmisuma pilnais skatiens šaudījās būdiņas tumsā, kamēr uzgrūdās zobenam un sastinga pie tā kā apburts. Uzmanīgi paņē¬musi smagā ieroča asmeni smalkajos pirk¬stos, princese pastūma zobenu uz priekšu, līdz tā rokturis atspiedās pret akmeni, un pacēla smaili pret krūtīm. Tad viņa kaut ko nočukstēja pie sevis it kā atvadīdamās.

— Attopies!!! — viņš iekliedzās, ar izmi¬sīgu piepūli atbrīvodamies no sāpju un ne¬spēka valgiem. — Nadja!

Ar rāvienu meties uz priekšu, Antons iz¬sita zobenu no vārgajām rokām un piespie¬da raudošo meiteni pie sevis.

— Attopies, Nadjuša! — viņš čukstēja. — Sapnis ir beidzies, kaislības rimušas. Mēs atkal esam mājās. Mosties jel!