Sergejs Ivanovs: Iesākumā

— Labi, — skaļi noteica Antons, apsēz¬damies krēslā. — Daudz laika mums nav, tāpēc pacentīsimies iztikt bez emocijām.

— Es klausos. Ko teiksit?

— Netaisos jūs šantažēt, izmetiet to no galvas! Bet par Nadju gan parunāsim. Kā jūs domājat, kas viņa ir?

— Nadja? — pārjautāja Mamontovs, pa¬raustīdams plecus. — Vai piekritlsit, ja teikšu — liela aktrise?

— Vai tas ir viss, ko esat sapratis?

Antons paskatījās uz durvīm un jautāja:

— Atbildiet godīgi — vai filmēšanas laikā jums nav bail?

— Turpiiiiet, — atbildēja režisors, kļū¬dams arvien drūmāks.

— Lai profesionāļi man piedod, taču Nadja nav aktrise. Viņa nevis imitē un tēlo, bet dzīvo pašas iedomātā pasaulē. Vai jums neliekas, ka tas ir bīstami?

— Kāpēc?

— «Ak dievs!» kā būtu teicis jūsu ievai¬notais bruņinieks. Vai tad jums, nav skaidrs? Tieši pirms jūsu atnākšanas mēs mēģinājām šķiršanās ainu, un tā beidzās gandrīz traģiski — Nadja gribēja nonāvē¬ties.

— Bet scenārijā tas taču nav paredzēts!

— Viņa uzspļauj scenārijam! Tas viņai ir vajadzīgs tikai kā sākumpunkts, tālāk viņa rīkojas atbilstoši tēla un dzīves loģi¬kai. Bet ko nu par Nadju . . . Vai esat ievē¬rojuši, kā pārvēršas viņas partneri? Pat es — tāds skeptiķis un cilvēks bez ta¬lanta — gluži nopretni iztēlojos, ka esmu romantikas pārņemts, no rētām un mīlestī¬bas mirstošs bruņinieks . . . Aina kļūst nevadāma, un tas var beigties ar fatālām sekām.

— Jūs pārspīlējat, — iebilda Mamon¬tovs ne pārāk pārliecinātā balsī.

— Vai gribat pārbaudīt eksperimentāli? Lieciet, lai viņa notēlo nāves ainu!

— Izbeidziet!

— Starp citu, Nadjas partneri ari riskē, jo viņas ietekmes spēks ir briesmīgs. Kā jūs domājat, kāpēc visas riskantākās ainas viņa vispirms izmēģina ar mani?

Virtuvē klusi iešķindējās kafijas tasītes.

— Pārtaisiet scenāriju! — steidzīgā balsi turpināja Antons. — Beigām jābūt laimī¬gām . . . nu, kaut vai nenoteiktām.

— Tas ir par traku! — sašutumā iesau¬cās režisors. — Kā gan jūs nesaprotat tik vienkāršas lietas? Es tačņ nepildu pasūtī- jumu! Tāds ir mans saskarsmes veids ar cilvēkiem, es nevaru melot! . . .

— Kā vēlaties, — atbildēja Antons, ie¬klausīdamies soļos, kas atskanēja gaite¬nī. — Bet tādā gadījumā lai jūsu saskar¬sme ar cilvēkiem notiek bez Nadjas.

Viņš piecēlās un atvēra meitenei dur¬vis. Kamēr Nadja salika tasītes, Antons atkal aizgāja uz virtuvi. Tur viņš rūpīgi, turklāt divas reizes pārbaudīja visus krā¬nus un slēdžus — tas jau bija kļuvis par maniakālu paradumu.

Laikus, iekams pārlieku aktīvā Alīna ar ziņkārīgas un greizsirdīgas sievietes izsmalcināto viltību sāka pratināt Nadju, Antons paspēja atgriezties viesistabā. Pārņēmis iniciatīvu savās rokās, viņš gan¬drīz nēšus uz rokām aiznesa pamazām ie¬miegošo meiteni uz kabinetu, kur uzklāja viņai vietu uz dīvāna un palīdzēja iz¬ģērbties. Kā vienmēr Nadja aizmiga gan¬drīz tajā pašā acumirklī, kad vaigs pie¬skārās spilvenam.

— Vai neesmu jūs jau nogurdinājis? — painteresējās Antons, atkal apsēzdamies pie viesu galda. — Būtībā tas jau arī bija viss, ko gribēju teikt.

Mazliet iemalkojis kafiju, viņš piebilda smaidīdams:

— Redzu, jau redzu, ka visi jautājumi vēl nav atskanējuši. Nevilcinieties,' saņe¬miet drosmi!

— Man tomēr gribētos zināt, — spītīgi turpināja Mamontovs, — kāpēc Nadja ir šeit.

— Kur gan viņai vajadzētu būt?

— Skaidrs, ka pie aizbildnes.

— Pie Annas Borisovnas, — veikli ie¬starpināja Aliņa.

— Vai jūs kaut reizi esat bijuši pie viņas? Ak nē? Tātad, pienākuma un sirdsapziņas skubināti, uzskrējāt tieši man virsū? Cik tas gan ir apgrūtinoši!

Antons pēkšņi apklusa un paskatījās visapkārt.

— Lapsene! — viņš iesaucās izbrīnā. ;— No kurienes tā uzradusies? Seit taču visapkārt ir aizsargtīkli. Starp citu, vai jums nav bail no alerģijas? Reiz man bija kāda paziņa, kurai . . .

Ar asu, precīzu kustību Antons pacēla roku, savilkdams pirkstus dūrē, un ap¬dullinātais kukainis nokrita uz grīdas.

— Vai esat pievērsuši uzmanību kādam pārsteidzošam faktam, proti, tam, ka Nad- jai ārkārtīgi neveicas? — viņš jautāja, no¬spiezdams lapseni ar kāju. — Tā vien lie¬kas, ka viņa pievelk nelaimi … Ko lai dara, tāda ir maksa par talantu. *

— Beidziet nodarboties ar mistiku!

— J-jā. Tātad jūs pat neesat papūlēju¬šies iepazīties ar Nadjas biogrāfiju. Jūsu līdzjūtība ir nedaudz novēlojusies.

— Šefs ir ļoti aizņemts cilvēks, — de¬dzīgi aizstāvēdamās, iesāka Alīna. — Un tu nebūsi . . .

— Aļa, pagaidi! — drūmā balsī viņu pār¬trauca Mamontovs. — Turpiniet, es klau¬sos.

— Kad Nadjai bija seši gadi, viņas vecāki gāja bojā autokatastrofā. Tēva brālis pieņēma meitenīti pie sevis. Viņš bija kara lidotājs un pēc gada nositās. Vēl pēc mēneša viņa sieva, pardon, viņa at¬raitne, sadega, sprāgstot gāzes balonam . . . Vārdu sakot, kad Nadja sasniedza deviņu gadu vecumu, neviens no viņas radinie¬kiem, izņemot Annu Borisovnu, vairs ne¬bija dzīvs. Nepilnu trīs gadu laikā gāja bojā vienpadsmit cilvēki. Kā jūs domā¬jat, vai tā ir nejaušība? Nelaimīgā aiz¬bildne izvairās no aizbildināmās kā no sli¬mības, un viņai ir pamatots iemesls tā rīkoties.

Mamontovs jautājoši paskatījās uz Alī¬nu. Asistente negribīgi pamāja ar galvu.

— Kas notika tālāk?

— Tad mēs iepazināmies.

— Un . . . tad?

— Kā redzat, pagaidām visi vēl dzīvi.

— Kā jūs dzīvojat?

— Kā uz vulkāna, — ar izsmieklu atbil¬dēja Antons . — Es esmu tikpat kā vulkano- logs. Tā nav nekāda īpaša profesija, ar laiku pat iepatīkas. Cilvēks nu ir tāds dzīv¬nieks … — Viņš atkal sāka runāt smīnē¬dams. — Vai mana aizbildniecība jums ne¬patīk? Vai esat atraduši kādu labāku?

Mamontovs paraustīja plecus un aizkai¬tinājumā atcirta:

— Pat tad, ja tas viss ir patiesība, kas jums tur par daļu?

— Kas tad?

— Nu, kāpēc tieši jūs iejaucāties? Jūs taču neesat radinieks. Vai jums ir jēga riskēt?

— Tik tiešām, — piekrita Antons. — Tā¬tad tīra cilvēkmīlestība uzreiz tiek at- ! mesta, vai ne?

— Bet Anton, — ar smaidu, kam vaja- : dzēja iedvest uzticību, ierunājās Alīna. — Tu taču neesi piedzimis vakar. Tikai skolas gados mēs ticam bruņiniekiem, i Turpmāk mūsu uzskati, diemžēl, mainās.

Atspiedusies pret krēsla atzveltni, reži- ļ sora asistente nesteidzīgi pārcēla viejr&Aj slaido kāju pār otru, it kā uzaicinādama sfe^ vi apbrīnot. Viņa izskatījās tik skaista, tik pievilcīga, tik saprātīga. «Tā mēs atbrīvo¬jamies no ilūzijām,» nodomāja Antons. «Un vienlaikus arī no ideāliem. Bet kā¬pēc gan šefs klusē?»

— Roman Viktorovič, kā tad tā? —9 iejūtīgi pavaicāja Antons. — Vai jūs to sau¬cat par «saskarsmi ar cilvēkiem»? Cerat, ka izdosies pārliecināt skatītājus par to, kam paši neticat . . .

Savilcis biezās uzacis un pilnīgi atslē- I dzies no ārpasaules, Mamontovs klusēja.

— Iznāk, ka bruņiniekiem jūs neticat, taču filmu par viņiem uzņemat. Kāpēc?

— Vai tad pasapņot nedrīkst? — ierunā¬jās Alīna, atkal dodamās palīgā, taču šefs viņu apklusināja ar plaukstas mājienu. «Vai tas būtu aizliegts temats?» Antons nodomāja pie sevis.

— Bet ja jau esam sākuši… — kh ^ balsī viņš turpināja. — Jūs ieradāties, lai uzzinātu patiesību? Es jums tūlīt to pa- ļ teikšu, bet vai jūs spēsit to izturēt