Sergejs Ivanovs: Iesākumā

Beidzot troksnis apklusa: vai nu bija at¬braukusi milicija, vai arī zaglis pats aiz¬gājis, nespēdams pārvarēt aizbīdni. Drīz vien uz ekrāna, pamazām izspiezdamās caur tapešu rakstu, sāka parādīties neapdzīvo¬tās būdiņas drūmās detaļas. Sašķobītās ēkas sapuvušo baļķu sienas vietumis klāja le¬dus garoza, spraugās vidēja mirdzoši balts sniegs. Pamazām sastingdams, no¬žēlojamā migā gulēja ievainotais bruņi¬nieks. Noliekusies pār viņu, princese lū¬dzās pēc brīnuma . . .

«Nē,» domāja Antons, «tikai ar hipnozi vien to izskaidrot nevar. Velns parāvis, tas tik ir vēriens! Ar prātu tas nav aptve¬rams . . . paga, paga, pieņemsim, ka mei¬tenē ieplūst . . . bet no kurienes? . . . grandioza enerģijas straume … tā uzkrā¬jas un meklē izeju. Spiediens palielinās, vienmērīgi tas pieaug uz visām pusēm vie¬nādi. Bet tur, kur ir visvājākā vieta — kāda sprauga vai plaisa, tur notiek sprā¬dziens, tur nāk nāve. Tātad vāju vietu

nedrīkst būt! Tajā ziņā man ir taisnība — viss prasa rūpīgu pārbaudi. Tikai tā var cerēt uz kontroli, uz glābiņu …»

Dzīvoklī atkal atskanēja satraucošs trok¬snis, un Antons automātiski izslēdza vi- deoiekārtu. Pēkšņi viņu pārņēma dīvaina, neparasta sajūta un likās, ka reibst galva. Tad Antons redzēja, ka lustra pati no sevis sākusi šūpoties, un saprata, kas notiek.

Ar trīs viegliem soļiem šķērsojis istabu, viņš apstājās kabineta durvīs. Ja grūdieni vēl pastiprinātos, paņēmis Nadju uz rokām, Antons bija gatavs acumirklī izskriet no mājas pa grūstošajām kāpnēm. Zemestrīces šajā apvidū līdz šim nekad nebija pār¬sniegušas četras balles. Bet vai kāds varēja garantēt, ka nenotiek kaut kas vēl nepie¬dzīvots?

Grīda zem kājām pamazām pārstāja šū¬poties. Gandrīz tajā pašā momentā Antons aizmirsa pārdzīvoto un uzmanīgi nopētīja Nadju.

Izplētusies pa visu plato dīvānu, mei¬tene gulēja, satinusies palagā, kas neno¬sedza viņas vājās, pavasara saulē jau iede- gušās kājas. Kā vienmēr pēc līdzīgiem pārdzīvojumiem Nadja gulēja nedabīgi ciešā miegā. Ne stiprs troksnis, ne klie¬dzieni viņu pamodināt nevarēja. Tikai ar ilgstošu purināšanu varēja panākt, lai meitenes acis atveras. Tas viss Antonam bi¬ja zināms, un viņš jau bija pieradis pie tā. Taču tagad, abu kinodarbinieku nesenās vizītes izraisīto pārdomu ietekmē, viņš aplūkoja meiteni ar gluži citādu skatienu.

«Tas tik ir joks!» gluži apjucis, Antons domāja pie sevis. «Kā gan es neesmu pa¬manījis, ka putnēns gandrīz jau apspalvo- jies? Tā tik man trūka! Man jau tā rūpju pilnas rokas, bet tagad vēl vajadzēs at¬gaiņāt kavalierus! Lai gan . . . var būt, ka brieduma laikā viņa vairs nebūs tik vārīga un man vairs nevajadzēs tik uzmanīgi sekot, lai viņa attīstās harmoniski, lai ne¬sadeg pati savā liesmā . . . Pat bail pa¬liek, noskatoties uz šo sienāzīti! Kāpēc gan tādam nieka radījumam jāstumda planē¬tas? . . . Ak dievs! . . .»

Antonam pēkšņi sāka sūrkstēt kaklā un viņš atklepoja. «Vai tas jau būtu vecums?» apjukumā nodomāja Antons. «Vai nav par agru? Bet kā tad karā? Tur, kur gadu ie¬skaita par diviem vai vairāk? Jā, lai arī kā es dižojos neiesvaidīto priekšā, pastā¬vīga atrašanās dažādu kataklizmu centrā nevar neietekmēt nervus. Ei, gudreji! Ja jūs kaut stundiņu pabūtu manā ādā, ko tad jūs teiktu? Vai tad jums nāktu prātā joki?»

Sajā uzaicinājumā nebija ne dusmu, ne lepnuma. Tajā izskanēja tikai nogurums. Antons jau sen bija iemācījies nedusmo¬ties uz dažādiem sīkiem nekrietneļiem, lai arī kā viņi mēģināja sariebt. Vai nu tāpēc, ka viņš nepārtraukti nojauta, no ku¬rienes uzglūn briesmas, kuras daudzkārt varēja izrādīties nāvējošas, vai arī tāpēc, ka viņa asais un dziļais prāts, kas ātri uzbu¬dinājās, beidzot bija pāraudzis bezkaislī-

32 gā gudrībā, Antons bija ieguvis imuni¬tāti pret jebkuru sadzīves ķīviņu.

Vēl kādu brīdi apjūsmojis guļošo mei¬teni, kuras dziļo miegu viņš apskauda, Antons atgriezās pie videoiekārtas. Ekrāna dziļumā redzamie spocīgie stāvi kā čūskas skatiens viņu vienlaikus gan piesaistīja, gan atbaidīja. Būdiņas pieticīgais apgais- mojūms neļāva saskatīt visas detaļas, taču abos neparastās scēnas tēlos varēja apjaust kaut ko tik tālu un tik svešu, ka runāt pat par visģeniālāko iejušanos lomā ne¬varēja.

Nenoliedzami, ka viņi abi bija Nadja un Antons, taču vienlaikus un daudz lielākā mērā viņi bija princese un bruņinieks. Antons veltīgi mēģināja saskatīt pārejas brīdi, kad parādījās iemiesotais tēls. Taču pārmaiņas bija tik plūdenas, ka svešo vaibstu atsegšanās vai izzušanas momentu fiksēt neizdevās . . .

Antons pēkšņi sastinga, ar visu ķermeni sajuzdams smagu skatienu, kas vērīgi no¬pētīja viņu. Spēji pagriezies atpakaļ, viņš ieraudzīja divas nekustīgas ugunti¬ņas, kas spīguļoja tumšajā durvju ailā kā vilka acis. Mirkli vēlāk Antons saska¬tīja arī kāda ķermeņa spocīgos apveidus.

— Nu, kas es tagad varētu būt? — spoks ierunājās skanīgā, saspringtā, taču viņam labi pazīstamā balsī.

Lai pārbaudītu, Antons cieši aizvēra plakstiņus. Taču šoreiz viņš neko nesaska¬tīja — visa enerģija bija izzudusi. Bija notikusi pilnīga, pat pārāk pilnīga tās no¬plūde.

— Apspalvojies brīnums, — viņš atbil¬dēja nopietnā balsī. — Kāpēc tu neguli?

— Anton! — iekliedzās Nadja. Viņas balsī atskanēja protests un sāpes.

«Tas ir sākums,» nodomāja Antons. «Ak, šie pēcefekti!»

— Nomierinies, — viņš noteica maigā balsī. — Mani dziļi sarūgtina, ka tu pat ne¬esi no citas planētas.

Antons ieslēdza gaismu. Tā atsedza sa¬traukumu Nadjas sejā, vienlaikus izdzē¬šot samulsumu viņa skatienā.

— Vai ābolu gribi?

— Lūdzu, lūdzu, izbeidz! — iesaucās Nadja. Ar gandrīz nedzirdamiem soļiem viņa pieslīdēja pie krēsla un apsēdās, pavilkdama kājas zem sevis. — Ēs vairs neesmu bērns!

Antons iesmējās un pasvieda meitenei ābolu. Sis mēģinājums piesaistīt viņas uzmanību kaut kam citam nebija izdevies. Bet to jau arī varēja sagaidīt.

— Nu, labi, — viņš piekrita nopūzda¬mies. — Skaidrs, ka tu vairs neesi bērns! Un ja jau esmu to pamanījis . . .

— Kas tā par rotaļu? — sarūgtinātā balsī jautāja Nadja. — Vai tad rotaļājoties var nomirt? Vai nogalināt?

— Visādi gadās. Taču tad tā, protams, nav rotaļa.

— Mīļo Anton! Es vairs tā nevaru! Lūdzu, lūdzu, izdari kaut ko īpašu!

Ak dievs, cik man skumji! Viss sāp un de¬dzina … Es taču neesmu normāla, es esmu krople! . . .

«Esi pacietīgs un gudrs!» pie sevis noteica Antons, visiem spēkiem cenzda¬mies saglabāt smaidu. «Velns parāvis, esi pacietīgs un gudrs! Viņa neko ne¬drīkst pamanīt . . . Nolādētie drebuļi!»

— Nu, nu, netrako! —viņš jautri atbil¬dēja. — Tu taču esi daudz normālāka par citiem! Skaidrs, ka tu esi citāda. Bet kas tur slikts?

— Bet es negribu tāda būt! Man ir grūti! Man sāp! Man riebjas!

«Tikai nepārspīlē!» pats sevi uzmundri¬nādams, domās noteica Antons. «Ka tik nu izdotos noturēties uz naža asmens … Lai nu kurš, bet Nadja tevi pazīst visla¬bāk un redz cauri kā . . . Ak kungs, kur gadījusies tik smaga diena! Spēj tik iz¬skaidroties!»

— Bet kā gan citādi? — viņš atbildē¬ja. — Pirmajiem vienmēr ir grūtāk.

— Pirmajiem?

— Nu jā. Uzkrāsim vēl mazliet prāta t spēka, un, jādomā, tad nāks laiks, kad va¬rēsim pārvērsties par brīnumdariem.

— Anton! — piesardzīgi iesaucās Nad¬ja. — Vai tu esi izdomājis jaunu pasa¬ciņu? Tagad nav īstais laiks.