BEZ CELA ATPAKAL[s.ivanovs]

1

Bifšteks izrādijās loti negaršīgs, bet garnējums atgādināja zāli. Gandrīz vai priecādamies, ka radies iemesls užsākt skandālu un uzjautrināties vismaz tādējādi, Deivids nicīgi atgrūda škīvi un palūkojās apkārt.«.Nu, draudziņ,» viņš dzēlīgi nodomāja pie sevis, «tev pienācis istais laiks .sapurināties, izlocīt kājas un izvēdināt smadzenes

Pēkšņi vinš it kā ar pakausi sajuta neskaidru saspriņdzinājumu. Strauji apsviedies, Deivids ivēl paspēja pārtvert: liela,drukna vīrieša skatienu. Svešajam bija neproporcionāli maza galva. Pagriezies ar visu krēslu, Deivids viņu drūmi nopētīja.

Nepazīstamā cilvēka žakete bija aizdomīgi izspīlēta.Ne jau bez labpatikas .Deivids pamanīja,ka pamazām saspringst milža mugura un raženais kakls pieplūst ar asinim. ļoti aizdomīgs tips», viņš nosprieda, pamazām sākdams atdzīvoties. «Vai tā būtu iepriekšēja apskate? Varbūt mani pamanījis kāds no bijušajiem klientiem? Lai nu kā,tas resnulis būs prātīgs, ja sēdēs rāmi,

dažkārt viena neuzmanīga kustība var dārgi maksāt. Tomēr . . . Varbūt tieši tas

mani nedaudz uzjautrinās? Nu, kusties, resnvēderi, ko vilcinies? . . .» Ar acs kaktiņu Deivids pamanija, ka atveras ieejas durvis un zālē bikli ienāk maza auguma kalsnējs cilvēks vienkāršā un nedaudz vecmodīgā uzvalkā. Nokļuvis pie letes, ienācējs ar kautru smaidu atbildēja uz bārmeņa vaicājošo skatienu, pārlaida acis publikai un tad, uzmanīgi lavēdams starp galdiņiem, devās tieši pie Deivida.

— Vai jūs mani gaidāt? — pienācis blakus un vērodams Deividu, viņš jautāja šaubīdamies. Droši vien veiksmīga trakuļa reputācija bija grūti savienojama ar sēdētāja izklaidīgi mierīgo un mazliet bērnišķīgo izskatu.

Nesteidzīgi apskatijis vaicātāju, Deivids izvilka no kabatas vēstuli un nometa to uz galda. Pienācējs apsēdās; atbalstīja pret galda kāju neizskatīgu portfeli, žigli" pārlaida acis papīra lapiņai un pamāja ar galvu.

— Es esmu Lemke, — viņš teica.

— Lai gan jūs 'tam neticēsit, bet man tā ir ļoti patīkama iepazīšanās, — vienaldzīgi' atsaucās Deivids un pamāja ar galvu uz nosvīdušā milža pusi. — Vai tas ir jūsējais?

Lemke paskatījās," nopūtās, pārmetoši nogrozīja galvu. un .noplātīja rokas.

— Zaļš, — vinš paskaidroja it kā atvainodamies. — Vēl nav apbružājies.

— Un neapbružāsies arī, — piebilda Deivids. — Nenodzivos tik ilgi. .

— Vai tiešām? Nu, bet jums jau labāk redzams, jūs esat specialists,— Lemke teica, -nemierigi saberzēdams plaukstas. - Sāksim?

Panēmis portfeli uz ceļiem, viņš to at-vēra un pagāza uz sāniem, lai Deivids

ieraudzitu kārtīgi pārsietu naudas pacinu un universālo pistoli.

— Tā ir rokasnauda un ierocis, — pusbalsī paskaidroja Lemke. — Vai tas jūs apmierina?

Deivids klusēdams pabāza roku zemblūzes un izvilka otru pistoli. Tā bija tieši tāda pati. Lemke ātri pārlaida skatienutelpai un iesmējās. Loti labi, — vinš teica. — Būs divas.

— Bet ja nu es nepiekritu?

— Es esmu pārliecināts, ka piekritīsit.

— Mēs jau ievācām ziņas par jums un zinām,kādi darbi jūs interesē.

— Labi, — piekrita Deivids un nesteigdamies ielika naudu un ieroci kabatā.

— Bet tagad parunāsim par uzdevumu, — iesāka Lemke.

— Tikai ne šeit, — atbildēja Deivids,viņu pārtraukdams.

— Iziesim ārā.

Lemkes acīs pazibēja apjukums, taču viņš pamāja un piecēlās. Izgājuši ārā, viņi sāka staigāt pa klusu aleju vecā, plašā parkā.

— Gribēju ieskatities kabarejā,

— Ar nožēlu ierunājās Lemke.

— Ne pārāk bieži izdodas izrauties, visu laiku darbs dzen darbu. Zināt...

— Tātad? — noteica Deivids. Lemke momentāni sanēma sevi rokās, bez mazākās piepūles pārslēgdamies uz darījumu.

— jūs droši vien esat dzirdējuši ne mazumu nostāstu par Jautro loku?

— Turpiniet!

— Vai varat iedomāties, par ko būs runa? Deivids vienaldzīgi klusēja.

— Vai tas nozīmē, ka jūs atsakāties? — bezcerīgā balsi jautāja Lemke.

— Nē, — Deivids beidzot ierunājās.

— Bet tas jums izmaksās trīs reizes dārgāk.

— Trīs reizes? — pārsteigumā pārjautāja Lemke.

— Jā, Lemke, — slinki atbildēja Deivids.

— Jūs taču zināt, ka es netirgojos.

---Jā, jā, atceros. Bet trīs reizes? Hm . . . Nu, labi. Vai tas ir vienigais jūsu notei- kums?

— Nē, arī naudu avansā.

— Kāpēc? — iesaucās Lemke. — Agrāk

taču jūs . . .

— Es jums neuzticos. Arī es ievācu zinas par jums.

Labi, — Lemke piekrita padodamies.

Mēs esam ar mieru, lai gan tas ir risks. –

— Vai patiešām? .

— Ak jā . . . Atvainojiet. Tātad mūs in-

teresē . . . .

Deivids iesmējās.

— Jā . . . — atsāka Lemke. — Jums taisnība. Bet arī mēs tik tiešām gribam uzzināt, kas tur notiek.

— Cik cilvēku jūs jau turp aizsūtījāt?

— Septiņus, — nopūzdamies atbildēja Lemke. — Divas reizes divatā un tad .vēl trīs

— Un nekādu pēdu?

— Nekādu. -- Vai jūs. zināt kaut ko vairāk par to, kas rakstits avīzēs? .

— neko

— Vai tas var būt?

— Protams!

— Pieņemsim. ' .

— Vienīgais, ar ko mēs varam palīdzēt . . . — teica Lemke, izvilkdams no portfeja plānu dosjē. — Šeit aprakstīti visi mūs interesējošie.notikumi. Viss liekais atmests, atstāti tikai fakti. Tādējādi jūs ietaupisit laiku.

— Kad es saņemšu naudu?

— Rīt no rīta: Teiksim, pulksten des­mitos. Šajā pašā parkā. Vai tas jūs apmierina?

Deivids pamāja. — Līdz ritam. '

— Uzgaidiet. vēl brītiņu. Kad jūs sāksit?

— Pēc pāris dienām.

— Vai jums nevajadzēs palīgu?

— Es uzticos tikai vienam cilvēkam, — vientiesīgi pasmaidīdams, atbildēja Deivids.

— Vai gribat zināt, kam?

— Kam? — ziņkārigi jautāja Lemke.

— Pašam sev. Uz redzēšanos!

Deivids pagriezās un devās uz automobiļu stāvvietu, ne mirkli neizlaizdams no acīm visus sešus kaimiņus, kuri «nejauši» bija uzradušies parasti tik tukšajā parkā. Viņš zināja, ka Lemke atnāks ar pavadoņiem, taču nebija gaidījis, ka apsargātāju būs tik daudz. «Droši vien šis klauns ar sīka klerka manierēm ir liels vīrs savā puslegālajā sindikātā,» nodomāja Deivids, «jo kāpēc gan citādi miesassargi būtu izgājuši ,tādā masu pastaigā?» Iesēdies savā «jaguārā», Deivids nometa dosjē uz plaukta zem aizmugures loga un devās ceļā. ' -

«Kāda velna pēc es sapinos ar šo neliešu bandu?» vinš īgni nodomāja. «Ko viņiem vajag no Loka, ko viņi tur atraduši? . . .un cilvēki, par visādām fantāzijām naudu nemaksās.šķiet ka Lemke nepateica visu. Ak Lemke, Lemke . . . Blēdīšanās tev var dārgi maksāt. Bet ja nu es atsakos no darījuma? Sadarbodamies ar viņiem, varu tikai grimt vēl dzijāk . . .Bet vai nav vienalga? Garlaicības dzīts, es jau pats biju izlēmis doties uz Loku. Nu

man par to vēl labi samaksās. Vai nav vienalga?»

•

Deivids panēma Lemkes iedoto dosjē.Tik tiešām, tas bija ātri izlasāms. Fakti bija šādi:

«18. aprīlī, apmēram .trijos no rīta, nelielās T. pilsētir}as iedzīvotāji pamodās no arvien pieaugošām bailēm, kurām it kā nebija pamata. Pēc dažām minūtēm sākās vispārēja panika. Pusapģērbti cilvēki, cits citu grūstīdami, pūlī izskrējā no mājām, no pilsētas un izklīda. mežos un laukos._Kolektīvais ārprāts turpinājās līdz rītausmai. Tādēlādi apmēram 700 cilvēku aizgāja bojā, vairāk nekā simt — pazuda bez vēsts, līdz pamatiem nodega vairāki pilsētas kvartāli. Steigšus uzsāktie glābšanas darbi turpinājās līdz vēlam vakaram, kad bailu lēkme atkārtojās.