BEZ CELA ATPAKAL[s.ivanovs]

Pēkšņi Deividam likās, ka spokainās ēnas, kas bija pazibējušas svina pelēkajā miglā, sāk pulcēties ap viņu, draudīgi ga- tavodamās šausmu pilnam uzbrukumam. Protams, tā varēja būt arī uztrauktās iztēles uzburta aina, taču Deivids nevilcinādamies sāka atkāpties, pieskrēja pie sētas, vienā elpas vilcienā pārlēca tai pāri un joza prom.

Tikai nonācis pakalna virsotnē, viņš piespieda sevi apstāties un atskatīties atpakaļ. No sētas roba augstprātīgi, nesteidzīgi izpeldēja pelēku, blāvi spīdošu sfēru virkne. It kā atriebdamies pats sev par neseno vājuma mirkli, Deivids tās sagaidīja, drūmi rotaļādamies ar pistoli. «Ka tik nu neaizrijaties», viņš noteica pie sevis. «Vai šāda zivtiņa jums būs pa zobam?»

Kāda no sfērām blāvi nozibsnīja, un koks, kas atradās tikai kādu metru no Deivida, pēkšņi it kā pietupās un nogāzās uz sāniem, kritienā aplauzdams zarus. Deivids atlēca sāņus, nolamājās, uz mutes nokrita smiltīs un aizvēlās lejpus aiz akmeņiem. No slēptuves viņš redzēja, ka nozibsnī vēl viena sfēra un vienlaikus ar klusu, šmaukstienam līdzīgu troksni kādam biezoknī augošam kokam pazūd daļa stumbra un tas brīkšķēdams nogāžas. Sfē­ras nostājās rindā un sastinga it kā gaidās.

— Diezgan! — niknumā.norūca Deivids. — Nu es jums parādīšu! — Izslējies no slēptuves aiz akmens, viņš izšāva, nomērķējis uz kādu no sfērām. Mirkļi vēlāk kaut kas nosvilpa viņam gar ausi un, uzsprāgdams aiz muguras, apbēra viņu ar akmens lauskām. Likās, ka viņa paša iz- šautā sprāgstošā lode būtu atgriezusies atpakaļ. Daudz nevilcinādamies, Deivids izšāvā vēlreiz, izstiepis roku pēc iespējas tālāk uz sāniem. Viņam par pārsteigumu rezultāts bija tāds pats. Deivids sakoda zobus. Nodzīta, bezpalīdzīga upura lomā viņš jutās pretīgi. No augšas uzpūta vējš, un Deivids pacēla galvu. Dažus metrus virs viņa gaisā karājās melna, briesmīga būtne. Tā bieži vēcināja milzīgus plēves spārnus un ar degošām acīm cieši raudzījās Deividā.

—Riebekli! — viņš iekliedzās dusmās. — Nešķīsteni! Vācies prom!

Deivids pacēla pistoli. Melnais briesmonis parāvās sānis, un tūlīt pēc tam visapkārt Deividam sāka pazust koki, akmeņi,

smiltis. Puk! . . . Puk! . . . Ierāvies kādā plaisā, Deivids bezpalīdzīgi vēroja, kā sfēru raidītie šāviņi lēni, taču neatlaidīgi gatavo ceļu uzbrucējiem.

«Gandrīz vai jāsmejas,» viņš domāja.

«Bet tomēr es gribu dzīvot!»

Pielēcis kājās, Deivids šķērsoja virsotni un sasniedza pretējo nogāzi. Bet arī tur viņu sagaidīja sfēras. Loks bija noslēdzies. Loks Loka iekšienē.

Deivids apstājās. Šajā pakalna pusē bija gaišāks, un pirmsausmas pelēkajā krēslā viņš saskatīja, ka tuvākajā sfērā atrodas lempīga, cilvēkam līdzīga būtne. «Nu, lūk,» nodomāja Deivids, «arī saimnieki parādās.» Svešā būtne pagrieza pret viņu garu, melnu cauruli, sfēra nozibsnīja, un Deividam līdzās akmenī parādījās sekla bedre apmēram pusmetru diametrā. Attapies no pārsteiguma, viņš noslēpās aiz akmeņa un, nobrāzdams sānus pret asajām lauskām, aizlīda sāņus. «Svešie» metodiski turpināja apšaudīt

to vietu, kur vēl nesen bija slēpies Deivids Pēc katra šāviena būtnes samērā ilgi nonēmās ar platāko caurules galu un tikai tad vērsa to pret mērķi: Pēc visa tā varēja spriest, ka nekādi snaiperi uzbrucēji nav. Gan šaušanas ātrumā, gan precizitātē Deivids visus tos pārspētu, ja vien viņš varētu šaut . . .

No debesim atkal uzbruka «sikspārnis». Deivids izšāva, steigšus paraudams roku uz augšu, taču netrāpija. «Sikspārnis» aizslidēja aiz pakalna un pazuda .skatienam, bet sfērās sēdošās būtnes nekavējoties

pārnesa uguni uz viņu un Deividam atkal vajadzēja list prom. . . «Trenkā kā zaķi!» viņš dusmojās. «Bet es neesmu zaķis! Es esmu kaktā iedzīta

žurka! . . .»

Nogaidījis izdevīgu mirkli, Deivids metās «svešajiem» tieši virsū. Divas būtnes paspēja izšaut, taču steigā raidītie šāviņi gāja secen. Pārējo sfēru iemītnieki vēl nebija tikuši galā ar savām neveiklajām caurulēm, kad Deivids, sasniedzis iecerēto ugunslīniju, skriedams izšāva sānis un joza

tālāk. Viņš dzirdēja, kā aiz muguras nodārd raķete, svaidīdamās starp sfērām.Cilpodams starp. kokiem, viņš skrēja uz māju pusi. Ar katru sekundi palielinājās attālums starp viņu un sfērām. Skaudrā priekā Deivids nodomāja, ka sliktajiem šāvējiem var palīdzēt tikai akla laime. Bet tajā pašā mirklī koka vainagam pārslīdēja melns lunkans ķermenis, nokrita viņam uz krūtīm un iekodās plecā ar spīdoši baltu zobu adatām. Deivids iekliedzās, izraudamies no briesmoņa, iesita «sikspārnim» pa galvu ar pistoli, notrieca to zemē, bet tad viņam uzbruka vesels plēsoņu bars. Vienu viņš nošāva gaisā, bet pārējie jau metās viņam virsū, nogāza gar zemi,'iekodās ķermenī, plosīja ar nagiem. Deivids atvēzēdamies sita tos ar pistoli, šāva, žņaudza, mīdīja . . . Caur plēves spārnu, spalvaino, nagoto ķetnu un griezīgi ķērcošo briesmoņu jūkli vipš pamazām virzijās uz logu, no kurienes atskanēja spalgs, šausmu pilns kliedziens «Ak dievs,» vinš nodomāja izmisumā,ja tu esi, piedod manus grēkus. Ne jau savā labā to lūdzu . . .»

Vinam sejā ietriecās dedzinošas liemas,

un, zaudēdams samaņu, Deivids nogāzās uz mitrās, pēc trūdiem smaržojošās zemes. Bet vēl un vēl vinš pūlējās līst kaut gabalinu pavirzīties uz priekšu. Tā ir atmaksa», vinam vēl iešāvās prātā «Vairs neizpirkšu . . . Par vēlu . . .»

«Attopies! Attopies taču! Ak kungs! . .

Kāda tuva, uzstājīga, gandrīz vai histē riska balss neļāva vinam atslābināties iegrimt nebūtibā, kaut kas vinu sāpīgi nežēlīgi purināja. Deivids atvēra acis ieraudzīja zilas, gandrīz jau gaišas debesis kuras mirkli vēlāk aizklāja izjauktu matu jūklis.

Deivid, mosties! Mosties!

Viņa ķermenis dega kā ugunīs, apkārtējā pasaule it kā peldēja gaisā ;un griezās riņķī.

Deivids nekādi nespēja koncentrē

ties.

Aiz mājas ir mašīnas, — beidzot viņš ierunājās. — Atrāk!

Sakodis zobus, lai neievaidētos, Deivids pagriezās uz vēdera un atspiedās uz rokām

Kā gan es . .. . — drebošā balsī nopūtās Jūlija. Ātrāk! — viņš iekliedzās.kas vēl

nebūs?! Iekliegdamās Jūlija metās prom un klibodama pazuda aiz stūra.

- Nem to lielāko! — Deivids nokliedza nopakal.

Apskatījis sevi, viņš pārliecinājās ka nav apgrauzts līdz kauliem, kā viņam pirmīt bija licies, taču visu miesu klāja asiņu traipi un sīkas brūcītes ar asām malām. Uz birzs pusi, dažus metrus no viņa gulēja trīs nekustīgi, plakani ķermeņi ar izgrieztiem spārniem Vēl viens «sikspārnis» raustījās agonijā mazliet tālāk. «Un tas ir viss

izbrīnā nodomāja Deivids. «Man likās, to ir desmitiem.»

Stiprāko reiboņu rnirkļos apstādamies Deivids četrrāpus aizlīda līdz mājai, sprindzināja spēkus un, turēdamies pie sienas, piecēlās kājās. Gar mājas stūri atdrāzās spēcīgs «fords», iekaucās bremzes un atvērās durvis. Deivids atgrūdās sienas un nogāzās uz sēdekļa.

—Prom! — viņš nokomandēja atslābinādamies. — Cik ātri vien var!

Automobilis rāvās uz priekšu un,uzņemdams ātrumu, aiztraucās pa aleju.

—Negriez celu, lai ko tu sastaptu, neskaidri murmināja Deivids. —

—Brauc meitenit, brauc! Viņu atkal pārņēma drausmīgs, lipīgs nogurums, un Deivids tik tikko spēja noturēt galvu.

- Ak kungs, runā taču! — izmisumā iekliedzāš Jūlija. — Es sajukšu prātā!