BEZ CELA ATPAKAL[s.ivanovs]

Izabella lēnām pacēla roku un pamāja. Viņas seja tādā attālumā bija grūti saskatāma, bet Deivids zināja, ka tā ir nedziva, jo sievietei ap kaklu skaidri izcēlās virves atliekas. Arī Milleram, pirmajam cilvēkam, ko nogalināja Deivids, pie kakla rēgojās satrunējušas virves gabals.

«Viņi abi nomira vienādi un vienā dienā,» atcerējās Deivids. «Arī tagad, pēc nāves, viņi nav šķirami. Cik romantiski! Ir nu gan atmiņu vakars . . . Bet es jums rādīšu! . . .»

Zobus sakodis, viņš nospieda akseleratora pedāli. Jaudīgā mašīna nodrebēja, it kā izbraukdama pa aizslēgtiem vārtiem, bet Deivids pat neatskatījās.

«Man vajadzēja iedomāties,» vinš turpināja domu gaitu, «ka man uzsūtīs Izabellu — vienu no nedaudzajiem cilvēkiem, ko mīlēju šajā pasaulē. Tā ir mana nedzīstošā rēta . . . Nu, bet kurš būs nākamais? Vai Robijs, kurš aizgāja bojā, glābdams manu dzīvību? Varbūt vēl kāds no tiem, ko esmu nogalinājis? Kurš? Bet man tagad ir vienalga, es esmu gatavs uz visu . . .»

Deivids pacēla roku no stūres. Pirksti drebēja.

«Veins parāvis!» vinš nolamājās. «Tu vairs nekam neesi derīgs, esi pārvērties par lupatu. Bet mieru, mierīgāk, tu taču esi darbā . . . Tomēr ko tas, viss nozimē? Vai tie būtu miroņi no pilsētas kapsētas? Varbūt slepena hipnotizētāju biedriba? Bet . kāpēc tad tā nodrebēja jaguārs»? Varbūt roboti? . . . Ko es minu mīklas? Pietiek! Prātā nāk tikai muļķīgas atbildes.»

• • •

VēI daudzas reizes Deivids satikās ar miroņiem. Tad viņš piebremzēja, lai iden- tificētu līķi, un pabrauca garām, ja vien izdevās. Kad tas neizdevās, Deivids notrieca spokus ar mašīnu. Viņš bija mie­rigs, taču nevarēja savaldīt drebuļus, kad «jaguārs» uzdrāzās virsū kādreiz tuviem cilvēkiem. Kad Deivids atkal ieraudzīja Milleru, šoreiz vienu pašu, viņš apturēja automašīnu un paņēma pistoli. Kokainiem soļiem

mironis pienāca klāt un atvēra dur- vis. Deivids pagrieza stobru pret līķa vēderu. Mirkli pirms šāviena Millera platā seja savilkās, tajā iezīmējās Izabellas vaibsti . . . Deivids nospieda sprūdu. Lodes sprādziens aizsvieda līķi pie ceja nomales. Tur tas pēkšni izgaisa un nobira uz zemes, pārvērties pelēkās smiltīs. Deivids apgaismoja pīšļus ar bateriju, paraustīja. plecus un aizbrauca.

Viņam likās, ka ir rīkojies muļķīgi. Tik- pat labi Milleru varēja nošaut arī no lie- lāka attāluma. Bet tas nebūtu noslāpējis naidu pret visiem tiem, kas ar laupitāju nekaunibu ielauzās viņa sirds dziļumos, metodiski un cietsirdīgi izvilkdami no tu­rienes noslēpumus, ko Deivids gribēja no- sargāt arī pats no sevis. Taču arī pēc tiešā šāviena nekļuva vieglāk.

«Vai vienai naktij nav par daudz?» prā- toja Deivids. «Ari man kādreiz bija sirds. Arī man var sāpēt . . . Aitasgalva! Vai kādu tas interesē? Pēc viņu prāta — jo vairāk, jo labāk. Skaties šo hip" parādi, skaties uzmanigi! Tu domāji, ka viss ir izgaisis? Nē, lūk, skaties, tas ir tavu acu priekšā! Tu vienkārši biji aizmirsis, bet tev atgādināja . . .»

Priekšā uzliesmoja žilbinoša gaisma. Tā sāpīgi iecirtās acīs. Deivids momen-tāni nobremzēja un sāka braukt atpakaļ- gaitā. Gaisma nozibsnīja atkal, un dažas sekundes Deivids vairs neko nevarēja sa- skatīt. Pēc tam redze atjaunojās.

Šoseja atdūrās pret spoguļgludu sienu, un Deividu bija apžilbinājuši viņa paša au- tomašīnas prožektori. Viņš bija gatavs zvērēt, ka vēl pirms mirkļa uz ceļa nav bijis ne akmentiņa. Bet tagad priekšā pacēlās monolīta siena visā šosejas pla- tumā.

Deivids paskatījās uz pistoli. «Viena ra- ķete un . . .» viņš nodomāja. «Tomēr būs labāk, ja iztiksim bez ekscesiem.»

Pārbaudījis savu atrašanās vietu pēc vadības kompjūtera rādījumiem, Deivids vēl pabrauca atpakaļgaitā un nogriezās pa apvedceļu, kas stāvi gāja kalnup.

Tas, ka šis lēmums bijis kļūdains, atklājās pēc minūtēm desmit, kad «ja- guāru» no apakšas satricināja spēcīgs grū­diens. Pakaļgalam palecoties gaisā, mašīna ar priekšgalu sāka skrāpēt asfaltu un neatvairāmi slīdēja uz kraujas pusi. Kad priekšējie riteņi atkal pieskārās zemei, Deivids mēģināja izgriezt mašīnu uz ceļa, taču jau bija par vēlu. Viņš tik tikko paspēja izvelties no sēdekļa, kad automo- bilis, noslaucijis ceļmalas stabiņus, ielidoja un pazuda tumsā.

Deivids jau bija pielēcis kājās un stāvēja ar pistoli rokās. Visapkārt joprojām valdīja tumsa un klusums. Izpētījis skrambas uz asfalta, viņš noteica vietu, no kuras bija sācies uzbrukums. Bet tā bija tieši tāda pati kā jebkura cita vieta uz šosejas, kuru klāja

vienmērīgs, gluds asfalts. Tāda tā bija arī

tad, kad tai pārskrēja «jaguārs».

Deivids iedomājās, ka šoseju vajadzētu izpētīt rūpīgāk, taču nolēma, ka to varēs izdarīt vēlāk. Atmuguriski viņš atkāpās

līdz ceļa malai un tad devās lejā pie auto- mašīnas. «Jaguārs» bija cietis daudz mazāk, nekā varēja sagaidīt. Bet, ja arī tas nebūtu bojāts nemaz, no tā vairs nebija nekāda labuma, jo automašīnas izcelšanai vajadzēja celtni.

Deivids atvēra durvis un sameklēja somu. Tajā bija viss, kas viņam tagad bija vajadzīgs, arī rezerves pistole. Pacēlis galvu uz augšu, viņš paskatijās uz šoseju un nodrebēja. Uz zvaigžnoto debesu fona skaidri varēja saredzēt melnu neveiklu siluetu, kura apveidi mazliet atgādināja cilvēku. Pārliekusies pār krauju, ēna it kā noskatījās, kas notiek lejā.

Siluets sakustējās, un Deivids, ne mirkli nevilcinādamies, pacēla pistoli. Kroplīgā būtne sasprāga gabalu gabalos ar žilbinošu uzliesmojumu. Deivids negribēja ris- kēt, tāpēc viņš šāva ar raķeti, kas spēja

sadragāt pat tanku.

Pakāpies līdz šosejai, Deivids saprata, ka raķete nav izniekota velti. Uz ceļa mē- tājās spīdīgas, karstumā apkusušas škembas, zem kājām šņirkstēja melna, smaga smilts. Deivids pieliecās un, savācis sau-jiņu melnā pulvera, iebēra to kādā no somas nodalījumiem. Citā nodalījumā viņš ielika dažas no vēl siltajām šķembām.

Līdz Loka centram bija palikuši daži desmiti kilometru. Deivids jau zināja, ko darīt turpmāk. Viņš paskatijās visapkārt un, nogriezies no taciņas, gāja taisni pāri laukam.

Pēc stundas viņš saprata, ka šoreiz rīkojies pareizi. Pa šo laiku viņam neviens vairs nebija uzbrucis. Dažas reizes viņš mainīja virzienu, apzināti neizvēlēdamies labāko maršrutu, lai tādējādi maldinātu sekotājus.. Visvairāk viņu baidīja uzbru­kums no aizmugures. Bet vai nu uzbrucēji nebija paraduši izsekot, vai arī tāpēc, ka

pārvietojās pārāk lēni, vajātāji ne­bija manāmi.

Otrās stundas beigās Deivids saprata: tas, ka ceļā nav ne uzbrukumu, ne arī slazdu, viņu nevis nomierina, kā tam vajadzētu būt, bet sāk uztraukt arvien vairāk. Saspringums pieauga ar katru mi- nūti. Pat pistole, kas līdz šim bija kalpojusi nevainojami, vairs neiedvesa drosmi. Viņš apzinājās, ka gluži vienkārši sāk baidīties.

Kad Deivids ieraudzīja, ka klupdama un krizdama pretī skrien kāda izplucināta būtne, viņš sajuta atvieglinājumu. Atkā- pies aiz kāda krūma, Deivids gaidīja ar bateriju rokās. Varēja jau saskatīt, ka tu- vojas meitene. Deivids ieslēdza bateriju un vērsa gaismas staru tieši viņai sejā. Meitene spalgi iekliedzās un sagrīļojās. — Kas tu esi?

Viņas lūpas sakustējās, bet Deivids neko nesadzirdēja.

Kā tu šeit nokļuvi?

Viņa neatbildēja.

Vai klusēsi? --- Deivids vienaldzīgi turpināja izprašņāt. — Nu, tā ir tava darīšana.

To pateicis, viņš spēra soli sāņus.