BEZ CELA ATPAKAL[s.ivanovs]

— Man ir tāda sajūta, — teica Jūlija, — it kā mēs būtu atgriezušies pagātnē par kādiem pieciem gadsimtiem.

— Runā klusāk.

— Miroņi, vampīri . . . — viņa čukstēja. Murgi! Arprāta murgi!

— Klusē! — pavēlēja Deivids.

Izgājuši cauri nelielai birzij, kurā blīvi auga mazi koki, viņi sasniedza mājas, kas atradās līdzās kapsētai. Iegājis kādās parades durvīs, Deivids iededza bateriju. Pa čīkstošām kāpnēm viņš uzkāpa otrajā stāvā, atrada neaizslēgtu dzīvokli un, atgrūdis vaļā tā durvis, mirkli pastāvēja uz sliekšņa, baterijas gaismā izpētīdams priekštelpu un ieklausīdamies klusumā. Gaitenī neko aizdomīgu neredzēja, un arī viņa nojautas klusēja. Viņš sajuta tikai pastāvīgo baiļu fonu, kas vairs tā nesatrauca vai nu tāpēc, ka Deivids bija pieradis pie tā, vai arī tāpēc, ka šeit, Loka centra tuvumā, tas patiešām bija mazāks. Ar pistoli rokā Deivids aizslīdēja gar sienu, ielūkodamies istabās. Kad apskate bija beigusies, viņš padeva signālu Jūlijai. Meitene iešmauca telpā, rūpīgi aizvērdama durvis. Deivids iegāja plašajā vannas istabā, atvēra logu, nolika pie tā krēslu un apsēdās,

sāpošās kājas uzlicis uz palodzes. Kā jau viņš bija gaidījis, skats uz kapsētu no šejienes bija lielisks. Aiz muguras, nekaunīgi pārtraucis klsumu, iesprauslojās ūdensvada krāns.

Varbūt tu ieslēgsi arī radio, — norūca Deivids, paskatīdamies uz Jūlijas atspulgu loga stiklā.

— Skumsti bez sabiedrības?

— Ūdens tek, — viņa pazipoja pārsteigumā. — No kurienes?

Deivids izvilka no somas binokli un sāka pārlūkot kapsētu.

Vai es drīkstu nomazgāties? — jautāja Jūlija.

Deivids vienaldzīgi paraustīja plecus.-

Es klusītēm, — mierināja Jūlija.

Un tik tiešām, viņš varēja sadzirdēt tikai klusus šļakstienus. Jūlija izskaloja un izkāra kleitu. Tad, viņa pielēja vannu un, tik tikko saklausāmi iespiegdamās, atlaidās aukstajā ūdenī.

Pie durvim ir aptieciņa, — teica Dei- vids, kad viņa bija noslaucījusies. — Atnes to.

Jūlijas mitrie mati juku jukām krita pār pleciem. Ap gurniem meitene bija apsējusi dvieli, no viņas uzvēdīja svaigums un izstaroja jaunība, pagaidām vēl tīra un paļāvīga. «Izrādās, ka uz pasaules arī tā ir saglabājusies . . .» nodomāja Deivids.

Nosēdinājis meiteni uz palodzes, viņš sāka tīrīt brūces Jūlijas kāju pēdās. Viņa sakoda lūpas, reizumis nodrebēja, taču pacieta sāpes klusēdama. Par laimi, viņa nebija nekāda čīkstule.

«Kas gan noticis ar mani?» gandrīz ar profesionālu meistarību tīrīdams brūces, prātoja Deivids. «Vai es tiešām ceru, ka nevainīgas dvēseles glābšana nodzēsīs kaut daļu manu grēku? Bet ja nu tur, tajā grāmatvedībā, mani jau ir noņēmuši no uzskaites? Tomēr varbūt vienosimies?»

Kad Deivids beidzot sāka apsaitēt ie- vainotās pēdas, Jūlija, pār plecu pavē- rusies logā, sacīja:

Zināt, es taču šeit dzīvoju. Tas bija tikai pirms pusgada.

— Vai kapsētā? - izbrīnā jautāja Deivids

Vai redzat tos kokus, tur, aiz sētas - atbildēja Jūlija, ar zodu parādīdama vajadzīgo virzienu.

— Mazliet tālāk

tiem ir manas mājas.

Bija.

Jā, bija, — viņa piekrita skumjā balsī - Tagad viss nodedzis.

— Tātad tu sailgojies apciemot dzimtās drupas?

— Protams, ka nē! Pie visa bija vainīgs Diks

— Vinš taču nav normāls. Droši vien gribēja mani pabaidit.

Bet iekšpus sētas kas tā par māju?

Kaut kāda laboratorija. Liekas, tā pieder aizsardzības ministrijai.

Kā tu to zini?

Tur strādāja kāds mans paziņa. - Ko vini tur darija?

Jūlija mirkli šaubījās un tad atbildēja, paraustidama plecus:

Tagad droši vien tam vairs nav nekādas nozimes . . . Viņš teica, ka tā esot iedarbiba uz telpas struktūru.

Deivids uzklausija jaunumus, košļādams lūpas. Vinš nodomāja: «Nē, šķiet, ka tas nav izskaidrojums. Šīs nelaimīgās laboratorijas pētijumus kādu laiku tik tiešām uzskatīja par daudzsološiem, bet tagad oficiālā zinātne stingri un viennozīmīgi pasludinājusi tos par bezperspektiviem.»

— Vai aizgāja bojā? Vai viņi aizgāja bojā?

Jā. Visi. Pat līķus neatrada.

Toties tagad no tiem nav glābiņa, — teica Deivids. Lidz potitēm nosaitējis Jūlijas pēdas, viņš turpināja: — Būs labi. bet tagad pati pameklē sev kādu nodarbošanos. Man nav laika nonemties ar tevi. Ar vēsām lūpām nedroši pieskārusies Deivida vaigam, Jūlija izslidēja no istabas. atgriezusies ar segu un spilvenu kaudzi rokās, viņa ērti iekārtojās uz grīdas pie sienas un jau pēc dažām minūtēm bija aiz­migusi,

Atgāzies krēslā, Deivids stingi vērās uz priekšu, Nekas ievēribas cienīgs Loka

centrā nebija saskatāms. Parasta, pamatīgi nolaista pilsētas kapsēta . . . «Vai tiešām viņš būtu kļūdijies un viss bijis velti?» izmisumā prātoja Deivids: «Kur ir tas nolāpītais koordinators? Lidz ausmai palikusi nepilna stundal»

Lidzigi mirāžai kapsēta pēkšņi sašūpojās.

salīgojās koki, sašūpojās zeme, nervi saspringa šausmās. Atņirdzis zobus, Deivids 'iespiedās krēslā. Miegā žēli iekunkstējās 'Jūlija , . . Bet impulss jau bija beidzies, kapsēta norima. Deivids atslābināja saspringto ķermeni un atviegloti nopūtās. Lūk, koordinatorsl» vinš gandrīz vai sajūsmā atzina. Bet tad attapies paskatījās uz Jūliju, kas nemaz nebija pamodusies. Guli, meitenit, guli. To tu esi labi izdomājusi.»

. Nolicis otru pistoli redzamā vietā, Deivids klusi pārmetās pāri palodzei, mirkli

turējās tajā ar rokām, tad nolēca mikstajā zemē un cauri birzij aizskrēja uz pakalnu, ko bija redzējis pa logu. Nogāzes smiltīm brūkot zem kājām, vinš sasniedza virsotni, kas bija apaugusi ar kokiem, un vēroja kapsētu. Mokpilnās gaidās ritēja minū- tes. «Nu!» viņam gribējās kliegt: «Te es esmu! Ko gaidāt?»

Kapsēta sašūpojās vēlreiz. Šoreiz Deividam izdevās ātrāk pārvarēt šausmu lēkmi, un viņš ievēroja, ka caur robu sētā no kapsētas uz liesmu sašķobito laboratorijas ēku kā rudens arums aizstiepjas šaura, tik tikko saskatāma taciņa. Bet varbūt viņam tikai tā Iikās?

Dažus mirkļus nostāvējis neziņā, Deivids atkāpās aiz kokiem un pieliecies sāka skriet apkārt kapsētai. Pārlēcis pāri sētai, viņš piezagās pie laboratorijas ēkas un, nedabiskā klusuma stindzināts, pieplaka pie izsistā loga.

Deivids instinktivi satvēra palodzi. Telpu, kurai vajadzēja atrasties aiz loga, viņš neredzēja. Gluži vienkārši — tur nekā nebija. Ar pirkstiem ieķēries apdegušajā dēlī, Deivids karājās virs bezdibeņa. Viņa apjukušais skatiens noslīdēja gar melnu vienlaidu sienu, kuras malas izgaisa miglas mutuļos. Tad aina pēkšņi mainījās un Deivids aptvēra, ka viņam gar acīm slīd svešas un briesmīgas pasaules zemie mākoņi. Šī pasaule dīvainā kārtā bija pagriezta ar kājām gaisā, un likās, ka viņš to vēro, gulēdams uz muguras. Deivids piesardzigi atgrūdās no loga, un redzētā aina pagaisa. «Tas taču ir iebrukums!» viņš nodomāja. «Velns parāvis, cik banāli! Izrādās, ka la- boratorijas pēdējais eksperimeņts ir vai- nagojies . ar panākumiem, bet zinātnieki paši to nekad vairs neuzzinās. Viņiem tomēr ir izdevies ielauzties citā pasaulē. Pareizāk gan būtu teikt:- sveša pasaule pastiepusi pret mums savus plēsīgos taus- tekļus, kas cilvēkiem iedveš šausmas. Nejaušības vai izgudrotāju atjautības re- zultātā līdzīgi, taču šaurāki un nedrošāki kanāli starp pasaulēm varēja rasties arī agrāk. Turpretim tagadējie zinātnieki dar­bojas ar vērienu un, tā kā neskopojas arī pasūtītāji, rezultāti pārspēj visas cerī- bas . . . Tagad, šķiet, man ir skaidrs, ko noklusēja Lemke. Noslēgt līgumu ar elli, nopelnīt labu naudiņu ar šausmām — tā nu gan ir lieliska ideja! Riebeklis! Nu, bet kur tad ir saimnieki, kas izrīko šos ne- šķīsteņus?»