BEZ CELA ATPAKAL[s.ivanovs]

Deivids saprata, ka viņa var krist histērijā «Kas gan saprastu, kā es alkstu miera!» viņš nodomāja.

—Kas tur notika? — sevi pārvarējis, jautāja Deivids. — Es neko neatceros.

—kāpēc tu kliedzi? Kad tu izskrēji no birzs, no vienas vietas aplipis ar tiem . . . Ak kungs,.

—Kādas šausmas! Tu līdi, siti, vārtījies, arvien tuvāk, arvien lēnāk. Bija palikuši tikai divi

sikspārņi», bet arī tu tik tikko kustējies. tad tu uzgāzies vienam virsū, bet otrs uzlēca tev uz muguras un iekodās kaklā. es izšāvu . . . Vienreiz, otrreiz . . . Tev noraustījās galva, tu izstiepies un nokriti . . . es izlēcu pa logu . . . Labi, ka beigts bija tas nevis . . . — Jūlija iešņukstējās un sāka kodīt lūpas. Deivids ar mokām pacēla galvu, aptausja rētu deniņos un gurdi iesmējās

—Vajadzēja tēmēt nedaudz augstāk, —viņš noteica. — Kad sprāgstošā lode trāpa galvā...

— Izbeidz! — iekliedzās Jūlija. Ar apsaitēto kāju meitene no visa spēka nospieda bremzes pedāli. Mašīna apstājās slīdēdama. Jūlija satvēra galvu rokās un, saliekusies uz priekšu, sāka raudāt. Deivids atspiedās ar krūtīm pret durvīm un nopē- tīja apkārtējos laukus. Vasaras rīta mieru nekas netraucēja, pat vējš bija pierimis. Arī bailes vigš vairs nejuta. Taču viņam kjuva arvien sliktāk.

Jūlija drīz vien nomierinājās. Izraudā- jusi nakts briesmas, viņa sameklēja kabat- lakatiņu un noslaucīja seju.

— Braucam? — viņa jautāja.

Deivids pamāja un atlaidās sēdeklī.

Paldies Dievam!» viņš nodomāja. «Sķiet, ka mūsu senči nav melojuši: rītausmā mošķi pazūd.» Viņš gulēja mierīgi, bez bailēm, nejuzdams sāpes, tik tikko saska­tidams priekšā aizritošo ceļu.

—

Sie «svešie» . . . — ar pūlēm pārva- rēdams gurdenumu, čukstēja Deivids. — Uz viņiem nedrīkst šaut. Vai dzirdi, meitenīt? Tas ir aizsarglauks. Lai ar ko mēs šautu, tas vērsīsies pret mums pašiem. Jābūt kādam citam paņēmienam. Vai dzirdi, Jūlij? Viņi nebūt nav tik briesmīgi, tāpēc viņi slēpjas. Bet nedrīkst kļūdities. Viņi cer uz mūsu agresivitāti, uz mūsu atšķirtību. Bet mums tā jāpārvar, citādi . . . citādi mūs pārņems šausmas . . . — Deivids nemierīgi sagrozījās un turpināja: — Velns parāvis, cik tumšs . . . Kā negribas mirt . . . — Vinš saspringa un atcerējās: «Ļoti gribas dzīvot.»

Diemžēl stāstam nav nobeiguma-tīrā haltūra