BEZ CELA ATPAKAL[s.ivanovs]

— Uzgaidiet! — vina iekliedzās, ar abām rokām ieķērusies Deivida jakā. — Es pateikšu. Mēs . . . mēs gribējām izvēdināt galvu. Pēc viesībām. Diks brauca kā ārprātīgs, uz ceju neskatīdamies. Pāris reižu kaut kādi cilvēki mēģināja mūs apturēt, bet Diks tikai dzinās vēl ātrāk. Bet pēc tam viņš pēkšņi tā nobremzēja, ka es gandriz sasitu pieri. Priekšā pa šoseju kāds gāja. Viņš nāca arvien tuvāk un . . . Ak dievs! Tāds ārprāts!

— Kas notika pēc tam?

— Man liekas, ka es izlēcu no mašīnas un metos bēgt . . . Es neatceros. Kad atguvos, biju klajā laukā. Ak kungs! Kas gan tas bija?

- Tev ir paveicies, — atbildēja Deivids. — Tev ir nestandarta reakcija.

- Es neko nesaprotu.

- Vai tu vari iedomāties, kur atrodies? - N-nē.

— Ir tāda jauka vietiņa, ko sauc par Jautro loku.

— Ak dievs . . . — nočukstēja meitene.

Deivids atskatījās. Likās, ka tas viņam jau kjuvis par paradumu.

— Kā sauc?

— Vai mani? Jūlija.

— Kājas sāp?

— ļoti.

Jo ļaunāk priekš tevis. Bet tagad klausies uzmanīgi. Ja gribi izdzīvot līdz rītam, pirmkārt, neatpaliec ne soli no manis; otrkārt, bez domāšanas izpildi visas manas pavēles, un, treškārt, lai es turpmāk vairs nedzirdu tavu jauko balstiņu. Skaidrs?

Meitene steigšus pamāja ar galvu. Neatskatījies Deivids devās uz priekšu, uz Loka centru.

«Vai pārbaudīt hipotēzi?» viņš sev jautāja. «Faktu ir pietiekami daudz. Pieņemsim, ka tie riebekļi ir mikroorganismu kolonija, kurā katrs radījums ir smilšu graudiņa lielumā. Pienemsim arī, ka sa­kari starp viņiem ir samērā stipri un elastīgi, ka vajadzības gadījumā kolonija var pārvērsties par vienotu organismu, kam piemīt mimikrijas spēja un kurš, zondējot varbūtējo upuru apzinu, spēj noteikt,

kur viņu aizsardzība ir vāja. Tādējādi Lokā rodas miroņi — nāves un iznīcības simbols.

Uz vispārējā šausmu fona Bailēm, kas iemiesojušās kādā tēlā un ko pavada orien-

tēts paralizējošs starojums, gandrīz vienmēr ir izšķirošā loma. Upuris zaudē spēju pretoties, un tad plēsoņa to aprij. No cilvēka nekas nepaliek pāri, tikai saujiņa pīšļu. Šīs kolonijas praktiski nav iespējams atklāt, jo mikroorganismi dodas medībās tikai naktī, bet dienā pārtrauc savstarpējos sakarus un, pieņēmuši aiz- sargkrāsu, izkaisās pa zemi. Līdzīgi tie iekārto arī slēpņus, vajājot upuri. Kolonijas uzbrūk tikai vājākam vai spēkos līdzīgam pretiniekam, ar to izskaidrojams tas, ka lielās patruļas neko neredzēja.»

«Šķiet, ka nav peļami, tā tas varētu būt,» nodomāja Deivids, «tātad, pieņemsim to par darba hipotēzi. Bet tomēr — kāpēc ir Loks?» viņš turpināja pārdomas. «Jāšaubās, vai šo koloniju iemītniekus var uzskatīt par saprātīgām būtnēm. Šie uzbrukumi, slēpņi, lamatas — tas viss ir samērā primi- tīvi, kā ar pieri sienā. Jūtams, ka darbojas noslīpēts instinkts, bet domas nav. Tomēr, satiekoties ar mani, uzbrucēji detaļās ne- atkārtojās, tātad var secināt, ķa starp vi- ņiem visu laiku bija pastāvīgi sakari. Tā kā Lokam ir krasi izteiktas robežas, var pieņemt, ka koloniju rīcību vada koor- dinācijas centrs. Ļoti iespējams, ka šis koordinators vienkārši ir tikai posms, kas sasaista kolonijas, un nebūt nav intelektuāli

pārāks par tam. Bet nav skaidrs, kā un no

kurienes uzradušies šie mošķi. Vai varētu būt, ka viduslaiku leģendas rosinājuši reāli fakti un visa šī miroņu trakošana ir tikai senas kaites recidīvs? . . .» Saklausījis aiz muguras klusus šņukstus, Deivids pagriezās atpakaļ. Jūlija mīņājās uz vietas un, saspiedusi galvu rokās, kaut ko čukstēja. Sapratis tikai «Es nevaru . . .», Deivids noteica:

Arlabunakt, meitenīt!

Nē! — vipa iekliedzās.

Deivids paraustija plecus un devās tālāk. Ar vienu aci viņš redzēja, ka Jūlija panākas dažus soļus līdzi, bet tad apstājas un no- krīt uz ceļiem.

Deivids atskatijās un pagriezās atpakaļ. Meiteni varēja saprast. Loka ietekme ar- vien pastiprinājās. Likās, ka tā pieaug ar katru soli, un tas nogurdināja ātrāk, nekā Deivids bija gaidījis.'

«Ja šī nakts vispār kādreiz beigsies,» viņš domāja, tā nepaliks bez sekām. šķiet ka kļūstu sentimentāls.»

Piegājis pia Jūlijas, Deivids viņu piecēla kājās. Meiteņe ar izmisīgu spēku ieķērās viņa drēbēs.

— Diezgan! — īgni iesaucās Deivids.

— Esmu atgriezies.Meitenes rokas atslāba, viņa drebēja un tikko dzirdami šņukstēja. Laiku pa laikam apskatīdamies visapkārt, Deivids gaidīja, kamēr Jūlija nomierināsies.«Vai tik viņa nav man piespēlēta?» pēkšņi viņam ienāca prātā. «Tas nemaz nav izslēgts. Bet, lai nu būtu kā būdams, jāšaubās, vai jaunava pati to apjauš. Tā ir viņas laime, ka viņai ticis šāds uzdevums.» — Viss kārtībā? — jautāja Deivids.

— Vai esi atguvusies?

— Kad jūs esat blakus, — viņa atbildēja vēl drebošā, bet jau savaldītā balsī, — es baidos mazāk.

Smieklīgi, bet arī viņam bija līdzīga sajūta.

— Līdz ausmai vēl ir pāris stundas, —

turpināja Deivids. — Es iedošu tev ieroci. Kad būsi pārgājusi to lauku un . . .

Vai gribat, lai es sajūku prātā? —meitene viņu pārtrauca. Viņas balsī skanēja izbailes.

— Man vairs daudz nevajag. «Jā,» nodomāja Deivids, «viena viņa neies. Jau pirmajā satikšanās reizē pazaudēs galvu un visu aizmirsīs . . .»

— Man ļoti gribas dzīvot, — klusi teica Jūlija. — Neatstājiet mani. -

Deivids satrūkās. Bija pagājuši desmit gadi, bet šos vārdus viņš nespēja izdzēst no atmiņas. Kas gan tagad tos licis teikt Jūlijai?

— Es brīdinu, — viņš drūmi paziņoja,

ka šis ceļš ved tikai uz vienu pusi. Reti kāds atgriežas.

— Es iešu, — viņa pasteidzās piekrist.

Tikai...

— Kas nu?

— Vai drīkstu ņemt jūs zem rokas?

Deivids iesmējās un, pārmetis somu uz labo plecu, piedāvāja meitenei elkoni. Viņi sāka iet, vispirms lēnām, viens otram pie- lāgodamies, bet tad jau ātrākā gaitā. Drīz vien likās, ka Loka draudīgā ietekme ma- zinās.

Vai drīkstu jautāt? — ierunājās Jūlija.

— Klāj vaļā, — Deivids atļāva, vērodams jau saskatāmās pilsētas mājas.

Vai savu draugu es vairs neredzēšu? Deivids pamāja ar galvu un vienaldzigi noteica:

Iepazīsies ar citu, gudrāku.

Kas notika ar vinu?

Kā lai es to zinu? Vai tu domā, ka es šeit dzīvoju?

Es par to nebrīnītos, — atbildēja Jū­lija. Pametusi skatienu sānis, viņa sarāvās un iesaucās: — Kas tas?!

Deivids steigšus pagriezās un apstājās. Kaut kas milzīgam, kroplam sikspārnim līdzīgs tālumā lidinājās uz zvaigžņu fona.

Kas tas ir? — jautāja Jūlija, piespiezdamās viņam. Tas ir pilsētas kapsētas rajonā, — no- pietnā balsī atbildēja Deivids un izteica pieņēmumu: — Var būt, ka tas ir no turie- nes.

— Vai jūs jokojat? — ar šausmām balsi jautāja Jūlija.

Deivids neatbildēja. Pēkšni viņš atcerē- jās, ka Loka centrs atrodas tieši kapsētā.

«Galu galā,» viņš nodomāja, «jābūt taču konsekventam līdz galam. Kāpēc gan kap- sēta būtu slikta rezidence koordinatoram? Tur ir milzīgi organisko vielu krājumi, var dzīvot kā pagrabā, tas piekrauts ar pārtiku.»

— Iesim, — ierosināja Deivids, raudams meiteni līdzi.

Jo tuvāk pilsētai piegāja, jo vairāk

koku parādijās. Deivids gandrīz vai priecā- jās par to, lai gan pirms tam bija centies iet pa klajākām vietām. Taču noslēpumainā sikspārņa dēļ viņa prāts bija nemierīgs. Šajā briesmīgajā sistēmā kroplais lidonis varēja būt novērotājs.