BEZ CELA ATPAKAL[s.ivanovs]

Dienā -no bīstamās zonas evakuēja visus iedzīvotājus, rajonu aplenca karaspēks. Pilsētu un tās apkārtni rūpīgi, pārmeklēja, taču neko aizdomīgu neatrada.

Nākamā nakts atnāca ar jaunām briesmām. Bailes uzbruka vairākiem desmitiem karavīru speciālajās karaspēka vienībās. Trīs no viniem aizgāja bojā. Izdevās atklāt briesmu zonas centru. Tas atrodas T. pilsētiņas dienvidrietumu nomalē.

Dienā inspekcija turpinājās, bet neko īpašu noskaidrot neizdevās. Uz celiem atrada 14 pamestas automašīnas. To pasažieru pazušanas iemesli nebija zināmi.

21. aprīlī desmit kilometru rādiusā ap zonas centru vairs nebija neviena dzīva cilvēka. Rajona robežu apsargājošie kareivji ziņoja, ka naktī izjutuši bailes, taču tās nav bijušas pārāk stipras. No rīta atklājās, ka bez vests pazuduši četru sargposteņu kareivji, septiņu tuvāko māju iemītnieki un divu automobiļu pasažieri.

Nākamajās piecās dienās cilvēku pazušana turpinājās, aizvien nomācošāka kluva neziņa par tās cēloņiem. Izdevās noskaidrot vienīgi to, ka notikumi risinās rajonā, kuras rādiuss it apmēram 120 kilometru, un ka pazudušo grupas nav lielas —

parasti lidz četriem cilvēkiem. Policijas

un armijas kopējie meklējumi neko nedeva, arī nakts patruļas neko nenosargāja.

27. aprīlī no rajona evakuēja visus, kas vēl nebija to atstājuši paši. Pa radio un televīziju brīdināja par briesmām un norādīja Loka, robežas. Sargi tagad aptur visas personiskās automašīnas un neļauj tām iebraukt bīstamajā jonā. Par spīti tam, Lokā pamesto automobiju skaits arvien palielinās.

Varas orgāni apmēram mēnesi nesekmigi mēgināja kontrolēt situāciju. Tad aplenkuma stāvokli atcēla, ceļus vairs nekontrolēja un apkārtni «neķemmēja», bet nolika sargus uz visiem ceļiem, kas šķērso Loka robežu . . .»

«Jā,» nodomāja Deivids', aizvērdams dosjē, «nekā jauna nav. Visu to, protams, es jau zināju. Bet vai kāds vispār zina kaut ko vairāk?' . . . Zinātnieku hipotēzes nav ne graša vērtas; lai izteiktu vērā ņemamus spriedumus, viniem nepieciešami dati, bet šeit to nav, ir tikai tukšums . . .

Tas būs - interesants darbinš. Šķiet, ka atrisinājums nenāks viegli.»

* •

Neatraudams skatienu no lukturu apgaismotās šosejas daļas, Deivids lēnām brauca un ar atvieglinājumu sajuta, ka muskuļu atslābums pamazām zūd, domas kļūst skaidras un uztvere asa.Viņš atkal jutās kā cilvēks, lai gan nebija pārliecināts, cik ilgi tā būs. Šoseja kļuva arvien nolaistāka. Grūti bija iedomāties, ka tikai pirms diviem mēnešiem šeit bijusi štata visdzīvākā magistrāle. Lukturu gaismā ceļa nomalē laiku pa laikam parādījās kāds pamests automobilis.

Sākumā bija atļauts tos izvest, pēc tam, kad Loku slēdza, tos tikai nostūma no brauktuves. Pats dīvainākais bija tas ka pazudušie pasažieri acīmredzot pat ne bija mēginājuši pretoties. Rītos uz ceļiem atrada automašīnas, kuru lukturi dega un motors darbojās. Durvis bija atvērtas,bet salonā nekādu cīņas pēdu nemanīja.

Pēdējās divās dienās Deivids bija krustām šķērsām izbraukājis gandrīz visu Loku rūpīgi apskatījis neskaitāmus automobiļus arī tos nedaudzos, kas bija sadauzīti, pilnā gaitā ietriecoties nomalē. Avarējušajās

mašīnās dažkārt varējā saskatīt asins plan kumus, bet līķu nebija nevienā.

Deivids pāris reižu apturēja «jaguāru un spēcīgas baterijas gaismā centās izpētīt apkārtni. Neko uztraucošu nemanīja, nekādas dzīvības vai briesmu pazimes uz ceļu neredzēja. Visapkārt bija tumšs, turklāt un neparasti kluss.

Kad Deivids apturēja mašīnu trešo reizi. viņam likās, ka priekšā kaut kas neskaidri mirgo. Deivids izslēdza lukturus, izkāpa no automobiļa un vērīgi ieskatījās tumsā. Tad viņš atkal apsēdās pie stūres un uzņēma ātrumu.

Ceļa vidū stāvēja vaļēja, divvietīga sporta automašīna. Tās lukturi dega motors tik tikko dzirdami ņurdēja.

Deivids piebrauca cieši klāt un baterijas gaismā apskatīja svešo mašīnu. Atklājās parastā aina: salons bija tukšs. Taču, kad' Deivids pieliecās un ieskatījās rūpīgāk,.viņam likās, ka uz sēdekja izkaisīti pelni_Vai tas būtu viss, kas palicis pāri no pa­sažieriem? ~Deivids paraknāja pelnus ar pistoles stobru. Spirgtais nakts vējš .tos aizpūta.«Pēc stundas te vairs nekas nebūs palicispāri,» viņš nodomāja. «Joki gan!» Pabraucis mazu gabaliņu uz priekšu Deivids pēkšņi sajuta neskaidru nemieru un ieraudzīja vientuju cilvēku, kas nāca viņam pretī pa šoseju. Bremzēm iekaucoties, viņš strauji piebremzēja. Jocīgais, it kā pazīstamais stāvs lēnām tuvojās. Jo tuvāk tas nāca, jo dzijāk Deivids iespiedās sēdeklī, stingdams naves bailēs. Pretimnācējs bija viņš pats.' Šiš otrais

Deivids bija mironis. Vinam bija sažuvusi, bāla seja, kura vietumis jau trūdēja,' nedzīvo acu baltumi bija nekustīgi, ārkārtīgi vājo ķermeni sedza pussatrūdējušu drānu driskas . . . Pelēkajās lūpās vīdēja saspringts, it kā atbildi meklējošs samocīts smaids . . . Līķis nāca palēninātā gaitā, kā murgos, ar saraustītām marionetes kustībām... Balto acu stingais skatiens it kā pie-. nagloja Deividu pie sēdekļa. Viņš sajuta neprātīgu vēlēšanos doties mironim pretī un mesties kā bezdibenī . . . Deivida roka jau lēnām pastiepās pret durvim, bet pusceļā; tā nevilšus atdūrās pret ātrumu pār­slēgu un satvēra to. Ar zināmu gribas piepūli viņš ieslēdza atpakaļgaitu un piedeva gāzi. Mašīna ar rāvienu atlēca atpakaļ un apstājās. Izstiepis kaulainās rokas, līķis nāca viņam virsū, taču Deivids jau bija atguvies.

Strauji palielinājis ātrumu, viņš ap­brauca mironi. Līķis pietupās un mēģināja uzlēkt uz mašīnas. Gaisā pazibēja tā atņirgtie zobi, gar bagāžnieku noslidēja izplestie pirksti, taču Deivids jau bija garām un strauji traucās uz priekšu, uz Loka centru.

Ar pūlēm iztaisnojis pirkstus, kas bija sažņauguši stūres ratu, Deivids noslaucīja no pieres aukstus sviedrus.

«Ak dievs,» viņš domāja, «tas taču biju es. Nu, eņģelim līdzīgais cilvēk, kā tu patīc sev kā mironis? Saki ko sacīdams, varena izrāde . . . No kurienes gan uzradies šis pūstošais liķis, un ko tas meklē uz ceļa? Varbūt gaidīja mani? Kas par muļķībām? Man nekad nav bijis dubultnieku, un, ja arī kāds man līdzinās, kāpēc gan viņš, turklāt pēc nāves, lai meklētu tikšanos ar mani? ka es sāku jukt prātā. Citādi, kā gan lai . . .»

«Nē, pagaidi! Mierīgāk, mierīgāk . . . Tad tāds ir tas Loks! Halucinācijas? Muļķ- ības! Halucinācijas nenogalina un neatstāj arī skrambas uz bagāžnieka,» Deivids atskatījies noteica.

«Tātad iznāk, ka esmu saticies ar kaut ko tādu, kas pieņēmis manu izskatu pēc nāves,» viņš turpināja pārdomas. «Ļoti iespējams, ka pēc šīs tikšanās man bija jāpazūd tāpat kā daudziem simtiem pirms manis. Starp citu, ko gan satika citi? Es redzēju pats sevi, bet ko redzēja viņi? Ari paši sevi? Turklāt neviens no Loka nav atgriezies un, ja arī kādam tas ir izdevies, viņš klusē, lai nenokļūtu trako namā. Tiesa, ir dzirdētas kaut kādas baumas par dzīviem miroņiem, kas it kā klīstot starp cilvēkiem, bet kas gan tām tic? ..»

Deividam atkal pēkšņi uzbruka nomācoša briesmu sajūta, un viņš piebremzēja. Uz šosejas stāvēja divi cilvēki. Vīrietis un sieviete. Deivids piebrauca tuvāk un ap­gaismoja viņus ar automašīnas prožekto- riem. Izabella un Millers — šoreiz īsti miroņi. Kādreiz, ļoti sen, kad Deividu sauca citā vārdā, Izabella viņam bija visa pasaule un, ja nebūtu uzradies Millers . . .

«Kādas muļķības,» domāja Deivids. «Ko viņi te maisās?»