Sergejs Ivanovs: Iesākumā

Viņas šņuksti pierima. Telpa pamazām at¬guva sākotnējo izskatu, pārvērzdamās par ultramodernu, komfortablu istabu vecpuiša dzīvoklī. It kā atgādinādams par sitieniem, kas satricināja būdiņas durvis, no gaiteņa atskanēja zvana skaņas.

— Kās tas ir? . . . Kas notiek? — čukstēja Nadja. — Anton! . . . Vai tu tas esi? . . . Kur mēs esam? . . . Kur ir pārējie? Kas tur dau¬zījās?

Antons nosodoši pagrozīja galvu un de¬vās atvērt durvis. Vienlaikus viņš berzēja krūtis, kuras joprojām sāpēja no ievaino¬jumiem. Meitene noskatījās viņam pakaļ, ar plaukstām satvērusi deniņus un pamazām atgriezdamās šajā pasaulē.

Kad viņa roka gandrīz jau bija pieskā¬rusies durvju rokturim, Antons pēkšņi sa¬stinga, ar visu ķermeni sajuzdams labi pa¬zīstamo baiļu priekšnojautu. «Kas nu būs?» viņš nodomāja. «Kas gaidāms šoreiz?>

Paskatījies pa novērošanas «actiņu», An¬tons nevarēja novaldīt pārsteiguma sau¬cienu.

Tas bija Mamontovs, pats personīgi. Iespiedis dūres sānos, drūms un apņēmības pilns, ar sirmām sajukušām krēpēm viņš stāvēja durvju priekšā. «Nu, gluži kā lauva miniatūrā,» nodomāja Antons. «Taču sa¬biedrībai tas netraucē uzskatīt viņu par iz¬cilu režisoru. Ja jau Mamontovam nav bijis slinkums atnākt pašam, viņš droši vien ir ārkārtīgi saniknots. Bet kā viņš mūs samek¬lējis?»

Antons atvēra durvis un satrūkās, vien¬laikus sagatavodamies aizsardzībai, jo iz¬rādījās, ka atnācēji ir divi. Taču, redzot, ka otrs — garākais un slaidākais stāvs — pie¬der Mamontova asistentei, kura vienmēr bija izaicinoši eleganta un izskatījās pār¬steidzoši svaiga kā tikko no vannas izkā¬pusi, sasprindzinājums izgaisa.

«Kas notiek? Vai tiešām viņa izpļāpājusies? Kur paliek.konspirācija?» nodomāja Antons.

— Skaidrs, ka Nadežda ir pie jums, — saērcinātā balsī uzstāja režisors. — Beidzot man pietiek! Es ziņošu milicijai!

— Ja labpatikas, varat piezvanīt no mana tālruņa, — laipni piedāvāja Antons.

— Starp citu, vispirms — labdien! Priecā¬jos tevi sastapt, Alīna!

Režisora asistente atbildēja ar smaidu, kurā nekas neliecināja par parasto siltumu. «Tas nekas,» nodomāja Antons. «Šobrīd viņa pieder tikai savam šefam, un viss pā¬rējais ir pagaisis.»

— Vai sirdsapziņa jums ir? — jautāja Mamontovs. — Meitenei vēl nav ne piec¬padsmit gadu, bet jūs esat divreiz vecāks! Es nodošu jūs tiesā!

— Maziņš, bet nikns, — pie sevis nomur¬mināja Antons. Atkāpies sāņus, viņš uzai¬cināja: — Lūdzu!

Apveltījis namatēvu ar nicīgu skatienu, Mamontovs iesoļoja viesistabā. Nedaudz atpalikusi Alīna, priecīgi uzsmaidīdama, slepus noskūpstīja Antonu un tad, veikli atgriezdamās šodienas lomā, aizsteidzās re¬žisoram pa pēdām. Priecādamies par viņas izkopto gaitu, Antons pārmetoši pagrozīja galvu, nodomādams pie sevis: «Ak grēki, mani grēki …»

— Nadja, — viņš palūdza, tūlīt aiz vie¬siem ieiedams istabā. — Vai tu neuzliktu mums kafiju?

Ar neko nesaprotošu skatienu Nadja da¬žas sekundes nolūkojās uz viņu, tad pamāja ar galvu un devās uz virtuvi.

— Vai viņai kas atgadījies? — bažīgi jautāja Mamontovs. — Kas viņai samaitājis garastāvokli?

— Jūs esat labs novērotājs, — Antons noteica. — Vai tas ir jūsu profesijas zī¬mogs?

— Izbeidziet, velns parāvis! — gandriz uzsprāgdams dusmās, kliedza režisors. '— Man izjūk filmēšana! Vai jūs to sapro¬tat?!

— Nu, protams. «Pēdējā satikšanās», vai ne?

— Vai jums tas ir kas jauns?

— Ziniet ko, — domīgi noteica Antons.

— Manuprāt, jums vajadzētu mainīt scenā¬riju. Kāpēc tajā tik daudz pesimisma? Dzī¬ve taču jāuztver jautrāk!

Šķiet, Mamontovs bija tā sašutis, ka ne¬varēja ne pakustēt.

— Es nejokoju, — piebilda Antons.

— Vai nu jūs maināt sižetu, vai Nadja aiz¬iet no uzņemšanas grupas. Izlemiet paši, kas labāk.

— Ar kādām tiesībām jūs varat tā ru¬nāt?!

— Pavaicājiet to Nadjai.

Jūs esat pavedējs!

■— Ak kungs . . .

— Protams! Es taču to zināju, es to jutu … — Mamontovs pēkšņi sāka runāt klusāk un turpināja ļaunā mierā:

«ZINĀTNE UN TEHNIKA», 1989. g. 3. nr.

— Vai jūs domājat, ka es netikšu galā ar jums? Jauno cilvēk, jūs maldāties. Jūs dziļi maldāties!

«Tiesa jau tiesa,» nodomāja Antons. «Slavenajam režisoram ir plaši sakari, un arī aizbildņu viņam netrūkst. Viņš cīnīsies līdz pēdējam, jo viņam ir par ko cīnīties. Interesanti, vai viņš pats ir visu aptvēris, vai ari kāds viņam atvēris acis.»

Antons cieši nopētīja Alīnu. Režisora asistente nemierīgi sakustējās, taču atbil¬stoši situācijai viņas sejā saglabājās nici¬noša nožēla.

«Par visu ir jāsamaksā,» grūtsirdīgi no¬domāja Antons. «Ne velti savas alas tu¬vumā lapsa nemedī. . . Lai nu kā, viņi man var sagādāt lielas nepatikšanas. Tas nebūtu vēl nekas, ja tikai man, bet Nadjai . . .»

— Jūs nu gan esat glauni psihologi, — pieskaņojoties Mamontova tonim, ierunā¬jās Antons. — Kolīdz Nadjai radīsies kaut mazākās aizdomas, ka jūsu abu mīlestība uz mani nav pārāk dedzīga . . . Vārdu sakot, labāk vienosimies: ja gribat parunāt no¬pietni, lūdzu, palieciet, ja nē — vācieties prom!

— Sef, viņam ir taisnība! — pēkšņi ieru¬nājās Alīna, ar kāju zem galda piegrūdusi Antonam. — Vai nevaram parunāt mierīgi, bez apvainojumiem?

Mamontova sejā nepakustējās ne musku- lītis. «Dīvaini gan,» nodomāja Antons. «Šķiet, ka viņa enerģiskās un pievilcīgās asistentes akcijas beidzot sāk celties. Tikai pacietība un darbs nes panākumus, tikai pa¬cietība un darbs …»

— Aļinočka, tevi gaida kamera! — iejū¬tīgi paziņoja Antons. — Es domāju, ka tevi gaida kinokamera! Tauta ir izbadējusies pēc skaistuma. Pēc skaistuma un . . .

— Labi, — Mamontovs viņu pārtrauca. — Ko jūs gribat?

Antons brīdi padomāja un pasludināja:

— Domāju, ka par desmit tūkstošiem būtu ar mieru.

— Ko-o-o?! — režisors iesaucās, un viņa mute palika vaļā no pārsteiguma.

Antons līdzjūtīgi pasmaidīja, bet Alīna steidzās paskaidrot:

— Viņam patīk tā jokot, neņemiet to no¬pietni.

Taču joki Antonam vairs nenāca prātā. Aiz loga arvien tuvāk, arvien spēcīgāk at¬skanēja motoru troksnis. Tas nomāca pārē¬jās skaņas un apdullināja ausis. Ēka sāka vibrēt, liekot drebēt ari Antona ķermenim. «Kas tas ir?» viņš domāja. «Helikopters? Lidmašīna? Ak dievs, kaut nu tā nebūtu lidmašīna! Ja tā ietrieksies mājā . . .»

Antons ar mokām savaldījās, lai neskrie¬tu pie loga. Viņam iešāvās prātā: «Vienalga es nepaspēšu, es ne . . .»

Motoru troksnis sāka attālināties. Antons atvilka elpu un noslaucīja sviedrus, kas pēkšņi bija izspiedušies uz pieres. «Pagāja secen,» viņš nodomāja. «Šoreiz atkal pa¬gāja secen. Bet kas vēl gaidāms?»

Piecēlies no galda, Antons klusiem so¬ļiem devās uz virtuvi. Pie tās sliekšņa viņš apstājās. Noliekusies pār plīti, Nadja cen¬tīgi vārīja kafiju. Izskatījās, ka viss ir kār¬tībā, taču Antona satraukums nemazinājās.

Atgriezies viesistabā, namatēvs rūpīgi aizvēra durvis, bet tad, viesu izbrīnās pilno skatienu pavadīts, aizvilka smagos dubult- aizkarus. To darīdams, Antons uz mirkli palūkojās ārā: jau satumst sākušās debesis bija tīras, negaiss nebija gaidāms.

«Vai tiešām viss beigsies labi?» viņš no¬domāja. «Ak dievs! Lai nu tā būtu, ka šī pārīša ierašanās neitralizē pārējos blakus- * efektus!»