Sergejs Ivanovs: Naktī un no rīta

Tad, pārlaidis roku pār krūtīm, viņš sa­stinga kā aukstumā. Rācija . . . pareizāk gan tas, kas no tās bija palicis pāri, atra­dās savā vietā . . . Krizdams viņš ar visu augumu bija uzgāzies tai virsū. Bet pēc tam to bija apstrādājuši putnēna nagi.

— Jā, sazināšos … — neziņā atkārtoja Aleksejs. — Bet kā?

— Kā tu šeit iemaldījies? — viņš jautāja.

Vai tad es neeju uz stacijas pusi? —-izbrīnā atjautāja Valentīns.

Var jau būt, ka uz stacijas pusi. Tikai tā nav mūsu stacija.

— Vai esmu stipri kļūdījies?

• — Apmēram par simt grādiem. Labi vēl, ka tevi sadzirdēju, citādi mēs ilgi meklētu viens otru. Kāpēc tu klibo?

— Kritu.

Vai tad sadauzīji arī sejsegu?

— Ko? — iesaucās Valentīns un izbrīnā aptaustīja aizsarcepuri. — Velns . . . Tik tiešām esmu to sadauzījis.

Aleksejs izslējās un ar skatienu ieurbās planetologa sejā.

Vai tu esi akls? — viņš jautāja pēk­šņi aizsmakušā balsī.

Jā, — vainīgi smaidot, atbildēja Va­lentīns. — Esmu akls kā kurmis. Redzu tikai sauli, un . . . tas arī viss. Vai mēs esam tālu no stacijas?

Pietiekami tālu, — nesteidzīgi atbil­dēja Aleksejs. — Līdz tai būs kilometri trīsdesmit … pa taisni.

— Ja, tālu. Bet kas ir ar rāciju? .

— Rācijas nav. To saknābāja putnēns. Kopā ar šiem zvēriem nav garlaicīgi.

— Vai es šāvu uz viņiem?

— Kas gan cits būtu tev uzbāzies? Pā­rējo apkārtnes dzīvo radību tu biji aizbai­dījis.

— Bet kur ir krauleri?

— Es zinu, kurā kvadrātā tie atrodas, — atbildēja Aleksejs.—Taču bez rācijas mums turp neaiziet. Turklāt tas nemaz nav tuvāk.

Valentīns domīgi pakratīja galvu. Viņa sejā parādījās vainīgs smaids.

Aleksej, es nekur tālu neaiziešu,— viņš teica. — Kāja kā baļķis. Sākumā vēl varēju ciest, bet tagad . . .Tālāk ej viens. Es sagaidīšu jūs šeit.

Ak, Valentīn! — iesaucās Aleksejs. — Tev nav mēra sajūtas. Hipertrofēts cil­denums ir aizvainojošs.

— Bet es tiešām nevaru paiet!

Cik garš, tik plats, — nopūzdamies teica Aleksejs. — Labi, varēsi pavizināties man uz skausta. Ceļosi ar komfortu.

Trīsdesmit kilometri, — atgādināja Valentīns. — Tas ir tālu.

Vai tiešām? — atbildot noteica Alek­sejs un piesardzīgi uzcēla Valentīnu sev plecos.

Es nezinu, kas tas bija, — stāstīja Valentīns. — Nepaspēju neko saskatīt. Kaut kas it kā iegāza pa acīm, apdedzinā­ja .. . noraustīja aiz kājām … Es nokritu un aizvēlos pa nogāzi. Dzirdēju, ka Emīls ie­kliedzas. Tā jocīgi iekliedzas, it kā sāpēs, it kā dusmās. Es metos turp, no kurienes atskanēja viņa balss, aklumā iekritu kādā bedrē, sasitu galvu . . . Šķiet, arī kāju . . . Kad attapos, visapkārt bija klusums. Ne­atceros, cik ilgi ložņāju starp akmeņiem meklēdams un saukdams . . . Neko es ne­atradu, neko . . . Droši vien es rāpoju pa­visam uz citu pusi . . .

Man ir auksti, — nomurmināja Alek­sejs. — Bet kā tu jūties?

- Pats galvenais, ka tas notika pilnīgi negaidīti, — Aleksejā neklausīdamies, tur­pināja Valentīns. — Vēl nupat mēs gājām un viss bija tik kluss un tik mierigs. Bet tad . . . pēkšņi . . .

Kāpēc jūs izlīdāt no kraulera? Gud­rinieki tādi!

Tāpēc ka ieraudzījām kaut ko nepa­rastu. Tas atgādināja apkausētus metāla gabalus. Ar krauleru tiem tuvoties ne­varēja. Skaidrs, ka rīkojāmies muļķīgi. Vajadzēja iet vienam.

— Vai tu saprati, ko kliedza Stojanovs?

— Viņš sauca mani. — Valentīna balsī ieskanējās šņuksti. — Mani! Bet es . , . es . . .

— Izbeidz! — lūdza Aleksejs.

Viņš gan bija vīrs! — nomākti čukstē­ja Valentīns. — Tāds vīrs! Sieva palika Plovdivā, un divi bērni… Ar katru trans-portkuģi viņam pienāca vēstules. Un fo­togrāfijas . . .

Izbeidz! — iekaisdams dusmās, at­kārtoja Aleksejs. — Arī tev ir sieva. Tur­klāt mēs vēl neesam izkūlušies.

— Kad tu gribēji sazināties ar mūsējiem?

Tad, kad būtu jūs atradis. Vai arī tad, kad sastaptos ar … ar viņiem.

Emīlam ari bija rācija. Tikai tā neno­derēja, — drūmi noteica Valentīns un ap­klusa uz ilgāku laiku.

Arī Aleksejs apklusa un ieklausījās sa­vos soļos. Viņi bija ceļā jau kādu stundu, taču pagaidām viņš vēl nejuta, ka būtu pārāk noguris.

Ceļa otrā stunda tomēr bija daudz grū­tāka. Tā iesākās ar spēcīgu pretvēju, kas dzina pa gaisu smiltis un putekļus. Pēc minūtēm divdesmit smilšu vētra pierima tikpat pēkšņi, kā bija sākusies. Putekļi nosēdās, taču gaišāks nepalika.

Paskatījies uz augšu, Aleksejs neredzēja nevienu zvaigzni. Debesis blīvi sedza mā­koņi. Kaut kur netālu dārdēja pērkons. Pēc dažām minūtēm sāka trakot tāds negaiss, kādu viņi nebija piedzīvojuši visā stacijas pastāvēšanas laikā. No zemajiem, melna­jiem mākoņiem nepārtraukti šāvās zibeņi, un nerimstoši pērkona grāvieni piedārdi-nāja visu telpu. Aleksejs sadrūmis soļoja uz priekšu, cenzdamies izvairīties no lie­lākajiem akmeņiem.

Atkal pacēlis acis, viņš ieraudzīja zvaig­znes un pēc tām noteica virzienu.

— Aleksej! — satrauktā balsi pēkšņi iesaucās Valentīns. — Vai kāds mums iet blakus?

Aleksejs paskatījās visapkārt.

— Es nevienu neredzu.

Ak manas acis, manas actiņas … — nopūtās Valentīns.

Tavas acis izārstēs. Pacieties tikai lidz stacijai . . .

Likās, ka netālu kaut kas kustas. Alek­sejs spēji pagriezās un paķēra pistoli. Starp diviem tuvākajiem akmeņiem, lēni pulsē­dams, karājās milzīgs melns plankums. Sastindzis kā līdz galam uzvilkta atspere, Aleksejs nevarēja atraut skatienu no drau­dīgās ēnas, kas nebija aptverama ar prātu un kurā, savstarpēji savīdamies, griezās ogļmelni virpuļi, laiku pa laikam aizseg­dami zvaigznes.

Ena pēkšņi nobālēja un izgaisa. Tas no­tika bez trokšņa un ļoti strauji. It kā nekas nebūtu bijis.

Kāpēc mēs esam apstājušies? — jau­tāja Valentīns. — Vai tu esi piekusis? At­ļauj man . . .

Klusu! — ierēcās Aleksejs, atkāpda­mies no akmeņiem un turēdams tos uz pistoles grauda.

Melnais mākonis bija pazudis. Visap­kārt bija tikai akmeņi.

«Tā tik vēl trūka,» apjucis domāja Alek­sejs, «ka man sāktu rādīties halucināci­jas!» Viņš atskatījās un tad strauji devās prom. Iedams pirmos metrus, viņš bieži skatījās visapkārt, bet vēlāk to vairs ne­darīja.

Vai kaut kas notika? — klusu jau-tāja'Valentins.

Nē, — atbildēja Aleksejs. — Vismaz pagaidām . . .

«Vēl stunda vai pusotras,» nodomāja Aleksejs, «un mūsu varonīgā atkāpšanās šekmigi beigsies.»

Par spīti nogurumam, tagad viņš gāja pat vēl ātrāk nekā sākumā, jo apmēram pirms stundas bija uzlēkusi saule.

Vai tu neguli? — viņš uzsauca Valen­tīnam. — Nu, kā tev patika nakts tracis?

Es mēģināju aprēķināt šo bezjēdzīgo notikumu varbūtību. Nekas prātīgs nesa­nāk, tikai uzmācas visādas ķecerības — it kā tās būtu «dievu dusmas». . .

— Ko tu teici? Ja . . .

— Aleksej!—nodrebēdams pie visām miesām, pēkšņi iekliedzās Valentīns. Ne mirkli nekavēdamies, Aleksejs pagriezās un sastinga aiz pārsteiguma.

Ap sauli laistījās visas varavīksnes krā­sas un mirdzēja tā, it kā debesīs būtu izkai­sītas dārgakmeņu kaudzes. Neparastais spīdums kļuva aizvien spilgtāks, pletās plašāks un, pārklādams debesis, virzījās uz viņu pusi.

It kā materializējušies no šā spīduma, pēkšņi parādījās caurspīdīgi, savstarpēji sakrustoti diegi. Tos varēja pamanīt tikai tāpēc, ka saulē tie spīdēja. ,