Sergejs Ivanovs: Naktī un no rīta

Tā nav nekāda problēma. Tiklīdz enerģija izbeigsies, es to ielikšu ķiverē un izmetīšu no šīs spraugas . . .

Irina pēkšņi klusi iešņukstējās. Lai gan šobrīd neviens viņu redzēt nevarēja, Alek­sejs māksloti iesmējās, cenzdamies norīt kaklā it kā iestrēgušu kumosu. Beidzot izšķīries, viņš izslēdza rāciju. Tomēr bija cerība pārbūvēt to par raidītāju. Pavisam niecīga cerība.

— Vai dzirdi? — pēkšņi iesaucās Valen­tīns. — Balsis! Pavisam tuvu!

Aleksejs piesteidzās pie tīmekļa un sa­stinga, sasprindzinājis redzi un dzirdi.

— Sauc taču viņus! — uzmudinoši teica Valentīns. — Ātrāk, viņi iet prom! Alek­sej, ko tu gaidi!? . . .

Valentīns apklusa. Aleksejs drūmi pa­skatījās uz viņa sāpēs saviebto seju, tad pievilka tuvāk rāciju un sāka rakņā­ties pa to.

— Šķiet, ka esmu nošāvis greizi, — klu­su ierunājās Valentīns.

Aleksejs neatbildēja. Viņš ieslēdza rā­ciju, bet— un no tā viņš bija baidījies — Irinas balss vairs neatskanēja.

— … Neatradu, neko es neatradu, — turpināja Valentīns. — Droši vien es rāpo­ju pavisam uz citu pusi. . .

— Vai arī tev ir auksti?

Pats galvenais — tas bija tik negai­dīti …

Gribēji paklaigāt? — caur zobiem novilka Aleksejs. — Rauj vaļā! Mūsējie tevi sadzirdēs, — viņš teica, ar dūri uz­sizdams pa akmeni. — Nieki! Nespējām vis klusēt!

«Izlauzties caur tīmekli ar dūrēm, ar zobiem…» viņam nāca prātā izmisigas domas. «Bet pēc tam — ļaut vaļu kājām. Labi skrienot, lidz stacijai var nokļūt pus­stundā . . . Nē, sargājoties no tīmekļa, tas prasīs vairāk laika . . . Nepaspēšu.»

— Jautri gan, — viņš ierunājās skali,

— viens gājiens, un viss sajūk juku ju­kām — te glābēji, te glābjamie . . . Mēs sa-pūsim šajā spraugā, kraulerus iemānīs slazdos un iznīcinās . . . Kurš nākamais?

«Bet pagaidiet,» domāja Aleksejs. «Man vēl ir pēdējais līdzeklis. Samalšu visu miltos!»

— Ir priekšlikums, — viņš izsaucās.

— Tu šodien ne vienu reizi vien ieminē­jies par it kā svešām sajūtām. Kā tev tās radās?

— Aleksej, es neesmu . . .

Valentin, pamēģini! Ja nu tomēr! Novērsies no pasaules, koncentrējies, ie­klausies pats savās domās, mēģini atrast tajās kaut ko svešu . . . Piekrītu, ka tas iz­klausās muļķīgi, bet citu cerību mums vairs nav. Vai saprati?

Es pamēģināšu, — atbildēja Valen­tīns. Viņa balsī bija dzirdams apjukums.

— Bet saproti pats . . .

— Labi. Es klusēšu.

Valentīns iekārtojās ērtāk un apklusa. Viņa klusēšana nevilkās pārāk ilgi. Jau pēc dažām minūtēm Valentīns sakustējās un atvēra acis.

Nu? — ierunājās Aleksejs. — Vai tu ko saprati?

Ja nu es esmu pie skaidra saprāta, — ne visai pārliecinoši sāka Valentins, — mēs esam sastapušies ar kaut ko . . . negaidītu.

— Kāda ir tā būtība? Runā!

— Kaut kādas būtnes. Briesmoņi. Mil­zīgi enerģētiskie resursi. Man galva sāk griezties, kad . . .

Vai viņi ir saprātīgi?

Nenoliedzami.

Supercivilizācija?

— Ne uz to pusi. Emocijas ir kaut kā­das . . . pirmatnējas. Viņi nav ļauni, taču viņiem praktiski nav bremžu. Jauna, varena rase.

— Ko viņi nodomājuši?

Manuprāt, vēlas saasināt situāciju. Mēs viņiem esam . . . tikai interesanti zvēriņi.

Ak tā, — drūmi noteica Aleksejs. . — Viņi izklaidējas.

Bet tā taču ir satikšanās ar citpla-nēiiešiem, Aleksej, — piesardzīgi iebilda Valentīns. — Cik gan ilgi mēs to gaidī­jām . . .

Aleksejs neatbildēja. Viņš gulēja nekus­tēdamies, atslābinājis ķermeni, bet sma­dzenēs virpuļoja domu spiets. Secīgi iz­raudams no tā un atmezdams dažādus iespē­jamos variantus, viņš mēģināja atrast izeju no šā strupceļa. Taču laika, laika bija tik maz! . . .

Es pievilināšu tīmekli sev, — teica Valentīns, — bet tu pa to laiku izspruksi. Iespējams, ka tev izdodas. Vai dzirdi, Aleksej?

Pagaidi! — atsaucās Aleksejs. — Man ir ideja.

— Kas?

— Nekaunīga ideja. Pagaidi!

Aleksejs ar apvaldītām kustībām atrai­sīja no jostas nelielu kastīti un noņēma tai vāku. Ligzdās zem tā ērti glabājās seš­padsmit eleganti cilindri. Aprēķinājis va­jadzīgo laiku, Aleksejs iedarbināja ci­lindru pulksteņu mehānismus. Tad viņš izņēma no kasetes rezerves akumulatoru, atkailināja tā izvadus un pieskārās ar tiem timeklim. Tikls nodrebēja un sāka atkāp­ties.

— Ak tev negaršo? — drūmā apmieri­nājumā vaicāja Aleksejs. — Ēd nu, manu mīlulīt, ēd . . .

Izliekdamies pavedieni pamazām atkā­pās, un Aleksejs tiem sekoja. Viņš sāniski slīdēja gar klinti, atgrūzdams tīkla diegus ar akumulatora izvadiem. Kad Aleksejs bija atbrīvojies no tīmekļa, viņš metās bēgt. Tīkls panāca bēgli kādus divsimt metrus no klinšu spraugas. Izvairījies no vajātāja, Aleksejs cilpoja ap spraugu starp klintīm, un ik pēc simt metriem izlika spridzekļus. Kad aplis bija noslēdzies, Aleksejs metās uz klints plaisu. Ieskrējis spraugā, viņš uzvēlās virsū Valentīnam, sarāvās čokurā un aizsedza seju ar rokām. Mirkli vēlāk sāka sprāgt mīnas.

Kad Alekseja sarīkotā elle beidzās, viņš sakustējās, atbrīvodamies no smiltīm, kas viņu bija apbērušas, un paskatījās ārā caur tīmekli, kam nebija noticis itin nekas. Sprādzienu paceltie putekļi pamazām no­sēdās, un jau varēja saredzēt, ka apkārtne pārvērtusies līdz nepazīšanai. Likās, ka puskilometra rādiusā tikai viņus paglābu­si klints palikusi neskarta.

— Nu? — nepacietīgi jautāja Aleksejs.

Apjukums. Varbūt pat bailes, lai gan . . . Velti tu visu to pastrādāji.

Ja jau rotaļājas, tad rotaļājas. Ne jau es biju sācējs.

Pēkšņi Aleksejs vairs nevarēja apvaldīt smieklus.

— Vai tu uztvēri sprādzienu ritmu? — viņš jautāja.—Tā taču ir anekdote! Es tajos iekodēju SOS!

. . . Cik ātri vien spēdams Aleksejs skrēja pa saules pielietu, nedabisku lī­dzenu tuksnesi. Debesis, dūkdams kā mil­zīga kamene, lidinājās tīmeklis. Pakāpe­niski laizdamies zemāk, tas dzinās viņam pakaļ, nāca arvien tuvāk un tuvāk . . . Kad tīkls sāka krist viņam virsū, Aleksejs ap­stājās un izrāva spridzekli. Pēkšņi viņš ie­raudzīja kaut ko pavisam pārsteidzošu: tīmekļa centrā, izpletis spalvainās ķetnas, tupēja putnelis un ar naidpilnām apaļām acīm skatījās uz viņu. Raustīdams pave­dienus gluži tāpat kā izpletņlēcējs rausta izpletņa štropes, putnelis vadīja tīmekļa kritienu. Aleksejs pasvieda spridzekli, tā apžilbinošajā gaismā viss pazuda … un Aleksejs pamodās. Viņš vairs neredzēja ne tuksnesi, ne piķējošo timekli, ne nai­dīgo putneli. Bija dzirdama tikai dūkoņa.

— Kas tad tā par spokošanos? — Alek­sejs nomurmināja. — Valentin, vai tu kaut ko dzirdi?

— Kraulers.

Aleksejs iesvilpās, pielēca kājās un pa­skatījās ārā. Motora troksnis kļuva arvien skaidrāks. Pēc brīža pakalnē parādījās kraulers. Metrus divdesmit no klinšu sprau­gas tas apstājās. Mašīnas lūka atvērās, un pa to izlīda stacijas priekšnieka kal­snais stāvs. Paskatījies visapkārt, Koli-ševs pamāja Aleksejam ar roku, nolēca no kraulera un devās uz spraugu — tieši virsū timeklim.

— Kur tu lien?! — iekliedzās Aleksejs, ar visu ķermeni atsizdamies pret tīklu.

— Atpakaļ!

Koliševs apstājās, nesaprašanā atskatīda­mies uz visām pusēm. Timeklis nodre­bēja, atrāvās no klints un ligani sāka cel­ties gaisā.

— Mašinā, muļķi! — kliedza Aleksejs.