Sergejs Ivanovs: Naktī un no rīta

Aleksejs greizi pasmaidīja, atkabināja no jostas pistoli un devās tālāk, cenzdamies soļot klusāk. Dīvainie trokšņi atjaunojās. Tagad viņš tos dzirdēja ļoti skaidri, un likās, ka tie atskan no visām pusēm.

Divos palēcienos Aleksejs uzdrāžas tu­vākajā akmeņu grēdā. Nekas neparasts aiz tās nebija saredzams, taču dīvainā čaboņa uzreiz apklusa. Aleksejam uzmācās bailes.

— Nu, — viņš klusu iesaucās, — nāciet šurp! Es gaidu.

Ieklausīdamies un atskatīdamies viņš stāvēja kādu minūti. Visapkārt viss bija kluss kā izmiris. Kā kapenēs.

— Ja tā, tad sapūstiet turpat! — uz­kliedza Aleksejs, nolēkdams no akmeņiem un atsākdams savu gājienu.

Vēl vairākas reizes līdzīgā kārtā viņš nesekmīgi mēģināja pārsteigt savus nelūg­tos ceļabiedrus, bet tad atteicās no šī no­doma. Viņš sprieda: «Vai nu šīs būtnes pilnībā apguvušas mākslu maskēties, vai arī — un tas ir daudz bīstamāk — tās pār­vietojas pārāk ātri.»

Čirkstoņa un nopūtas viņu pavadīja vēl kādu stundu. Tad neparastie trokšņi ap­klusa tikpat pēkšņi, kā bija iesākušies. Ari tas Aleksejam nepatika. Likās, it kā kāds būtu tos aizbaidījis. Aleksejs gandrīz fi­ziski sajuta draudu un sprieguma pilno atmosfēru, kas sabiezēja visapkārt. Kas tad tas? Viņa sajūtas bija pārāk reālas, lai tās piedēvētu satracinātajai iztēlei.

Skatīdamies visapkārt kā vajāts zvērs, rokā spiezdams pistoli, Aleksejs paātri­nāja soļus, bet tad sāka skriet. «Lai kāds pamēģina man iestāstīt, ka šis planētas dzīvnieku pasaule visumā ir izpētīta!» viņš nodomāja niknumā.

Aleksejs skrēja kādas desmit minūtes. Baiļu sajūtai vēl pieņemoties, viņš palēni­nāja gaitu un atkal sāka soļot. Viņa pār­liecība, ka viss beigsies labi, tagad bija krietni vien samazinājusies. Bet nolādētā iztēle, it kā trakodama ļaunā priekā, cītīgi jo cītigi pildīja tumsu ar drausmīgām fan­tāzijām.

Pēkšņi uz krūtīm it kā atdzīvojās rācija. Tajā iepīkstējās izsaukuma signāls. Alek­sejs nospieda slēdzi.

— Kraulers numur viens izsauc kraule­ru numur divi, — no skaļruņa atskanēja stacijas priekšnieka satrauktā balss. — Lavrova, Lavrova? Runā Koliševs.

Lavrova klausās, — atsaucās Irina.

Vai ir kādi jaunumi?

N-nē.

Pasauciet Smirnovu. Iestājās pauze.

Hallo, hallo! — Aleksejs noraidīja ēterā. — Smirnovs pie aparāta.

Atrasts pazudušais kraulers, — pazi­ņoja Koliševs. — Atrasts no gaisa, kvadrā­tā 19-87. Lukturi nedeg, uz gaismas signā­liem tas neatbild, tātad jādomā, ka cilvēku iekšā nav. Nepieciešams apsekot apkārtni.

— Skaidrs.

— Mums atgadījusies kļūme. Remonts ilgs vēl kādu stundu, tāpēc pasteidzieties. Vai ir kādi jautājumi?

Nē.

Tas viss. Saruna beigusies.

Vai jautājumi ir? — jautāja Aleksejs.

— Nē, — sausi atbildēja Irina. — Ko tālāk?

— Koliševs taču pateica, kas darāms. Novēlu labu izklaidēšanos!

Pēc radiobākām precizējis atrašanās vietu, Aleksejs noteica virzienu un sāka skriet ekonomiskā solī. Meklējumu rajons nu krietni vien bija samazinājies. Plane-tologi varēja atrasties vai nu netālu no sava kraulera, vai arī pa ceļam no tā ūz staciju. Ar citiem variantiem varēja nerē­ķinājies.

Aleksejs skrēja, ātrumu tikpat kā nesa­mazinādams. Laiku pa laikam viņš pakā­pās uz kāda akmeņa, lai veikli pārlaistu skatienu apkārtnei. Tiesa, viņš darīja to tikai tāpēc, lai sirdsapziņa būtu tīra, jo bija maz ticams, ka kāds būtu sastopams tik tālu no kraulera.

Pēkšņi Aleksejs sadzirdēja kādu ļoti pazīstamu skaņu, kas lika viņam nodrebēt un sastingt uz vietas. Viņš klausījās, gal­vu izslējis. Tālumā, gluži no citas puses, nekā viņš bija gaidījis, tikko sadzirdami atskanēja šāviena troksnis. Tā virzienu Aleksejs fiksēja nekavējoties. Bet, nepa­cietībā kodīdams lūpas, viņš piespieda sevi nogaidīt, līdz no turienes atskan vēl viens šāviens, un tikai tad sāka skriet. Likās, ka neregulāri, bet arvien skaļāk un skaļāk skanošie šāvieni dzen viņu uz priekšu.

Ieskrējis kādā plašākā, samērā līdzenā laukumiņā, Aleksejs aizelsies apstājās. Metrus trīsdesmit tieši priekšā, ar muguru atspiedies pret klinti, stāvēja Valentīns Talancevs. Viņa galva bija nedaudz at­mesta atpakaļ, it kā Talancevs gribētu kaut ko saklausīt, bet uz priekšu izstiep­tajā rokā planetologs turēja pistoli.

Aleksejs jau gribēja uzrunāt Talancevu, bet, iekams viņš to paspēja, kaut kur ne­tālu līdzās nočirkstēja akmens. Valentīna pistoles stobrs momentāni pagriezās pret to vietu, no kurienes bija atskanējis trok­snis, un zemē ietriecās lode. Sānis strauji aizcirtās pelēks, drukns ķermenis. Tas bija tā sauktais putnēns — šķiet, pats bīstamā­kais no visiem plēsējiem planētas plakan­kalnē. Nedaudz tālāk Aleksejs pamanīja vēl vienu putnēnu. Plēsoņas nesteigdamies, bet metodiski uzbruka Valentīnām, kurš, it kā neko neredzēdams, mētāja uz visām pusēm izstiepto roku ar pistoli.

Aleksejs rūpīgi notēmēja, pistole parā­vās uz augšu, un gandrīz vienlaikus viņam gar ausi aizsvilpa lode. Nokrizdams aiz akmeņa, Aleksejs redzēja, kā -aizskrien ievainotais putnēns. Tad zvēram saļima kājas un smagais purns atsitās pret zemi. Plēsoņa tomēr spītīgi pieslējās un tikai pēc tam nogāzās uz sāniem, vairs nekus­tēdamies.

«Muļķis tāds!» Aleksejs domās nolamāja sevi. «Ja Valentīns būtu trāpījis man, tad gan putnēni priecātos!»

Viņš piesardzīgi paskatījās. Pagriezis galvu uz Alekseja pusi, Valentīns neziņā rauca pieri. Otrs putnēns bija pazudis.

— Valentīn! — iesaucās Aleksejs. Planetologa ķermenis atslāba, un viņš

lēnām nolaida pistoli.

— Aleksej! — viņš klusi atsaucās.

Aleksejs izslējās no slēpņa. Pēkšņi draus­mīgs trieciens pa pakausi nogāza viņu gar zemi. Durstīgs smagums uzgūlās ple­cos un sāpīgi aizspieda kaklu. Izmisīgi saraujoties, Aleksejam izdevās atbrīvo­ties, taču pielēkt kājās viņš nepaspēja. No pelēkās miglas viņam kaut kas uzlēca virsū, uzgāzās uz krūtīm, gar acīm nozi­bēja gara rīkle ar asiem ilkņiem.

Ieķēries zvēra skausta krokās, Aleksejs izlocījās un pamina uzbrucēju zem sevis. Putnēns drudžaini grauza viņa roku, ar spēcīgajām ķepām plosīja kombinezonu. Aleksejam beidzot izdevās sataustīt pie jostas piekārto nazi. Nikni atvēzējies, viņš dūra. Asmens iegrima līdz rokturim un tikpat viegli izslīdēja ārā. Aleksejs steig­šus dūra vēlreiz … un vēlreiz … It kā briesmīgā sapnī naža asmens nesastapa nekādu pretestību. Aleksejs dūra un dūra, līdz' beidzot saprata, ka putnēns jau sen ir nogalināts.

— Aleksej! — viņš izdzirdēja Valentīna balsi un pacēla galvu. Izstiepis rokas uz priekšu, planetologs tenterēja uz viņa pusi. — Kur tu esi?

Aleksejs sameklēja cīniņa laikā nokri­tušo pistoli un iebāza ieroci makstī.

— Vai tu esi sagatavojies uz tālu ce­ļu? — jautāja Aleksejs. — Es esmu šeit.

Valentīns apstājās, pagriezdamies uz balss pusi. Tumsā noteikdams pareizo vir­zienu, viņš gandrīz kļūdījās.

— Kur ir Stojanovs? — jautāja Aleksejs.

— Nezinu, — gandrīz mierīgā balsī at­bildēja Valentīns. — Visticamākais, ka viņš jau ir miris.

Valentīna smalkā seja pēkšņi dīvaini noraustījās, un vienā rāvienā viņš to pa­slēpa plaukstās.

«Tātad arī Stojanovs,» gurdi nodomāja Aleksejs.

— Piesēdi, — maigā balsī viņš uzaici­nāja Valentīnu. — Atpūties. Es pa to laiku sazināšos ar mūsējiem . . .