Sergejs Ivanovs - Naktī un no rīta

«Tīkls,» aukstiem drebuļiem pārskrie­not pār muguru, nodomāja Aleksejs. «Tīkls!»

Milzīgais tīmeklis vairs nebija tālu un strauji nolaidās pār viņiem.

Aleksejs attapās un sāka skriet, bet jau pēc mirkļa viņam kaut kas nozibēja gar acīm, iesita pa aizsargķiveri un spē­cīgi parāva aiz kakla. Viņš izvairījās no tikla, taču Valentīns nošļuka no muguras. Aleksejs nokrita četrrāpus un, kājās ne-piecēlies, parāvās sānis. Atskatījies viņš redzēja, ka Valentīns izmisīgi ķepurojas starp mirdzošajiem pavedieniem.

Aleksejs pieskrēja pie timekļa un ar spēku saraustīja to, apdedzinot rokas. Atbrīvojis Valentīnu no tikla, viņš uzmeta planetologu plecos un metās bēgt. Kad Aleksejs paskatījās atpakaļ, briesmīgais tīmeklis lēnām pacēlās gaisā un sāka vi­ņiem sekot.

Drīz Aleksejs saprata, ka šajās skrieša­nās sacīkstēs viņš zaudēs. Vēl pēc dažām minūtēm, kas aizritēja, nepārtraukti mai­not skriešanas ātrumu un virzienu, viņam sāka trūkt elpas.

«Ala,» izmisumā nodomāja Aleksejs, «tagad mūs var glābt tikai ala. Būtu gadī­jusies kaut jel kāda ala!»

Ar pēdējiem spēkiem viņš metās uz klinti, kuras pakājē melnoja ovāls plan­kums. Taču atklājās-, ka tā nemaz nav ala, bet šaura, metru pusotrus dziļa sprauga. Izvēles viņiem nebija. Ātrumu nesama­zinādams, Aleksejs paņēma Valentīnu uz rokām un, stipri sasizdams plecu, ie­spraucās klinšu plaisā.

Tikai piespiežot Valentīnu cieši pie ak­meņiem, Aleksejam izdevās pagriezties pret ieeju. Tīmeklis jau bija to aizklā­jis. Tā pavedieni bija pirksta resnumā. Viegli drebēdami un laistīdamies, tie tuvojās cilvēkiem. Tuvojās ļoti lēnām un tad apstājās.

— Nu, riebekli! — nikni uzsauca Alek­sejs. — Netiec vis klāt.

Viņš vēl arvien nevarēja atgūt elpu. No tikla viņi bija izbēguši, bet ko darīt tur­pmāk?

— Kas tas bija? — aiz muguras klusu jautāja Valentins. — Aleksej, atbildi! Un kur tu esi iegrūdis mani?

Aleksejs pagrieza galvu. Ar neapmieri­nātības izteiksmi sejā Valentīns aptaustīja spraugas sienas.

«Viņam gan nav viegli,» nodomāja Aleksejs. «Nēsā un mētā kā kartupeļu maisu.»

— Lidojošs tīkls, tīmeklis, — viņš pa­skaidroja. — Tagad mēs esam klinšu spraugā. Tās ieeja ir aizvilkta ciet.

Pēc katras Alekseja frāzes Valentīns pamāja ar galvu.

— Ko nu darīsim? — viņš jautāja.

— Rakstīsim memuārus, — drūmi at­bildēja Aleksejs. — Mums vairs nav kur steigties. Esam izskrējušies.

«Un tomēr mums kaut kas ir jādara,» nodomāja viņš, to pateicis. «Laiks iet, un mums nemaz tik daudz tā nav atvēlēts.»

Aleksejs uzmanīgi tuvojās tīmeklim, izvilka nazi un cirta pa pavedienu. As­mens noslīdēja, nenodarījis nekādu ļau­numu. Aleksejs cirta vēl vairākas reizes, bet atkal veltīgi. Tad, iekodis lūpā, Alek­sejs notēmēja un dūra pavedienu krust­punktā. Bet nazis viņa rokā izgriezās it kā pats no sevis.

— Nekas, — draudīgi noteica Aleksejs.

— Man ir vēl viena iespēja.

Viņš pielika pie pavediena pistoli un izšāva. Resnais diegs notrīcēja, un . . . ne­kas nenotika. Otrajam šāvienam bija tāds pats efekts.

Aleksejs apgūlās un palika rokas zem galvas. «Ko nu lai dara?» viņš domāja.

— Iespējams, ka naktī tas riebeklis vairs nebūs tik žigls, — viņš noteica ne pārāk pārliecinātā balsi. — Pagaidīsim.

— Bet vai mēs izdzīvosim līdz naktij?

— Protams, — atbildēja Aleksejs. Viņš bija pārsteigts.^— Kāpēc gan nē?

Bet ja nu rodas noplūde?

Visās baterijās uzreiz?

To pateicis, viņš tomēr paskatījās uz indi­katoriem. Paskatījās un sastinga. Enerģi­jas vēl pietika stundām trim. Ne vairāk.

Viņš atkal apgūlās un aizvēra acis. Likās, ka tās nu ir beigas. Tagad viņiem atlika cerība uz laimīgu nejaušību — glābiņu, ko gaida tikai muļķi un izmisušie.

— Aleksej! — ierunājās Valentīns.

— Kāpēc tu klusē?

Aleksejs neatbildēja. «Kas ir nāve?» viņš domāja. «Vai tiešām tas viss — ak­meņi, saule . . . Ira . . . paliks, bet manis vairs nebūs? Muļķības! Briesmīgas muļ­ķības, no kurām uzmācas stingums. Kā gan es varētu nomirt?… . Muļķis!» Viņš sadusmojās pats uz sevi: «Brīnumi taču ne­notiek . . . Manā dzīvē vairs nekā nebūs. Nebūs pašas dzīves. Tas ir viss. Beigas. Tumsa.»

— Aleksej, nenervozē, — klusu ieteica Valentins. — Vēl ir laiks. Gan jau tu kaut ko izdomāsi.

Aleksejs pielēca sēdus, ar galvu gan­drīz atsizdamies pret akmeni.

— Ko nu te izdomāsi?! — viņš nikni iesaucās. — Mana draņķa galva ir pavisam tukša! Tādu galvu var uzreiz mest atkri­tumos!

— Aleksej, klusāk! — lūdzās Valentīns.

— Izbiedēsi tīmekli!

Aleksejs nosprauslojās un atkal atlai­dās uz akmeņiem.

— Vai tev ir pildspalva? — viņš ieru­nājās, brīdi klusējis. — Un arī kāds papīra gabaliņš. . .' '

Valentīns izvilka no krūšu kabatas pild­spalvu un bloknotu.

— Kāpēc?

Agrāk vai vēlāk mūs atradīs. Ja tas notiks vēlāk . . .

Skaidrs, — atbildēja Valentīns. Viņš piesardzīgi izstiepa kājas un turpināja:

— Starp citu, tagad man ir skaidrs, kāpēc uz šīs planētas nav dienas dzīvnieku.

Vai tev nav nekā cita, par ko do­māt? — atbildēja Aleksejs. Tad viņš nolika sev uz vēdera rācijas atliekas un sāka skrūvēt vaļā tās vāku.

Sen ar mums nekas tāds nav atga­dījies, — turpināja Valentīns. — Nu biolo­giem būs ko palauzīt galvu.

Atskrūvējis rāciju, Aleksejs drūmi ie­smējās: aparāts bija pamatīgi sabojāts.

— Kurš nu kuru šoreiz noķēris? — viņš jautāja. — Tu, Valentīn, labāk pamēģini no zinātnes viedokļa pamatot tā saukto pārdabisko būtņu eksistenci.

Valentīns pārsteigumā sarauca uzacis, taču strīdu neuzsāka. Kamēr biedrs do­māja, Aleksejs rakņājās pa rāciju, cenz­damies panākt, lai tā atdzīvotos.

— Vispār tas nav nekas sarežģīts, ■— ierunājās Valentīns. — Saprāts, kas radies šejienes ekstremālajos apstākļos, pārejot citā, sev labvēlīgā vidē, ir zaudējis attīs­tības stimulu un . . .

Rācijā pēkšņi kaut kas nosprakstēja un klinšu iedobumā skaidri atskanēja Iras balss, kas monotoni atkārtoja: «Aleksej, atsaucies! Aleksej, atsaucies! Aleksej, atsaucies! . . .»

Aleksejs klausījās, acis aizvēris. «Ak dievs!» viņš skumji nodomāja pie sevis. «Kaut nu izdotos atgriezties! . . .»

' Valentīns kaut ko teica. Noklusinājis Iras balss skaļumu, Aleksejs pagrieza gal­vu un teica:

Kas ir?

Es jautāju, vai viņi mūs nedzird. Jā. Darbojas tikai uztvērējs. Raidī­tājs, šķiet, nav vairs salabojams.

— Vai bija vērts tā censties?

— Tomēr interesanti, — atbildēja Alek­sejs. — Var būt, ka viņiem izdodas mūs atrast.

Irinas balss kaut kur aizpeldēja, un Alek­sejs steigšus pagrieza skaļuma regulatoru.

— Ira, atpūtieties! — plaisā nodārdēja Koliševa balss. — Es jūs nomainīšu.

Aleksejs saviebās un samazināja skaļu­mu.

Es neesmu nogurusi, — iebilda Ira. — Bet jūs varbūt esat par tālu, lai viņu sadzirdētu.

Labi, — teica Koliševs. — Es runāšu, bet jūs — klausieties.

Vai nu tu man esi vajadzīgs! — ne­patikā nomurmināja Aleksejs.

Ejiet prom, Igor Pavlovič! — ātri un sasprindzināti ierunājās Ira. — Ejiet prom, neaiztieciet mani, es varu nokrist. . .

Nu, kā jums tīk, — teica Koliševs, un no rācijas atkal atskanēja Irinas «Alek­sej, atsaucies!».

Būtu labi, ja viņi atrastu mūsu zī­mīti, — teica Valentīns. — Kur mēs to lik­sim?