Sergejs Ivanovs - Naktī un no rīta

— Mašīnā!!

Viņš palēcās pret timekli, kas jau trau­cās uz mašīnas pusi, ieķērās tā caurspī­dīgajos pavedienos un niknumā rāva tos pie sevis. Sēkdams un lamādamies viņš mē­ģināja ievilkt tiklu klinšu spraugā, taču pavedieni viņa plaukstās locījās, piebrieda, pārvērtās par milzīgām nokaitētām čūs­kām un vilka viņu sev līdzi.

Aleksejam aiz muguras no spraugas iz­raušas Valentīns. Rokas izpletis, viņš ar visu augumu iekrita tīklā. Aleksejs palēcās uz augšu un iekarājās pavedienos, ar kājām meklēdams atbalstu starp gluma­jiem diegiem, kas raustijās un izlocījās zem viņa smaguma. Lai gan kombinezons dūmoja un ķermenis dega kā liesmās, Aleksejs vairs nekam nepievērsa uzma­nību, viņš tikai mīdīja zem kājām arvien jaunus un jaunus pavedienus. Kaut kur ie­sāņus iznira Koliševa seja. Tā bija sašķo­bīta kliedzienā. Bet Aleksejs ar kailām rokām tikai ķēra pavedienus, meta tos zem kājām un nikni mīdīja ar zābakiem . . .

Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka, ar smagajām kāpurķēdēm mīcīdams tīmekli, viņam tieši virsū brauc kraulers. Tā kabīnē sēdēja tēvocis Saša un, rokas plātīdams, kaut ko apdullinoši kliedza. Aleksejs ar pūlēm iz­slējās taisni un lūkojās apkārt kā vājprā­tīgs. Līdzās stāvošais Koliševs bija nolie­cies pār Valentīnu un steidzīgi, sāpēs vieb­damies, rāva pavedienus no planetologa ķermeņa. Aleksejs piegāja pie viņiem un atrāva tikla malu no smiltīm. Abi ar Koli-ševu viņi panesa Valentīnu sānis. Tiklam vēl gurdeni raustoties, kraulers iebrauca tā vidū un apstājās. No kabīnes izraušas Irina. Kopā ar tēvoci Sašu viņa nokāpa no mašīnas un, lecot pāri tīmekļa pave­dieniem, kas lēni cēlās uz augšu, pieskrēja pie viņiem.

— Mieru, mieru … — Aleksejs mieri­nāja Valentīnu, pieturēdams viņu aiz ple­ciem, kas uztraukumā vēl arvien raustī­jās.

Tīmeklis cieši jo cieši apvijās ap krau-leru.. Varēja redzēt, ka šis laupījums tam ir par lielu.

— Kur ir pārējie krauleri? — Koliševs jautāja tēvocim Sašam. — Nav nekādas , kārtības! Ko darīsim tad, ja uzradīsies vēl viens tāds briesmonis? Vai visi pieci lldīsim šajā spraugā?

Augumā raženais tēvocis Saša atbildot noducināja kaut ko nomierinošu.

Valentin, kā tu jūties? — jautāja Iri­na, uz Alekseju nemaz nepaskatīdamās.

Iročka!—priecīgi iesaucās Valen­tīns. — Ar mani viss kārtībā!

Prot nu gan cilvēki iekārtoties! — at­skatīdamies norūca Aleksejs. — Gluži vai skaudība pārņem!

Vai tu vēl arvien esi tāds pats čīkstu­lis? — painteresējās Ira. — Kas noticis ar tavām rokām?

Uzmetis skatienu pietūkušajām delnām, kas bija asiņu sārtumā, un driskās saplo­sītajiem cimdiem, Aleksejs paslēpa rokas aiz muguras.

— Viņi iet prom, — pēkšņi ierunājās Valentīns, — Aleksej!

Pār sprādzienu samētātajām akmeņu kaudzēm pilnā ātrumā drāzās vēl viens kraulers. Saceldams gaisā putekļu māko­ņus, tas strauji nobremzēja piecu metru attālumā.

— Pietiek debatēt! — nokomandēja Ko­liševs. — Smirnov, kā tu jūties?

— Iztikt var.

— Nogādājiet Talancevu uz staciju. Lavrova brauks ar jums.

— Bet ko pēc tam? Koliševs paraustīja plecus:

Varat uzrakstīt atskaiti par savu . . . reidu, — viņš noteica. Izteiksme Koliševa sejā skaidri liecināja, ko viņš domā par Alekseju un par viņa reidu. Bet muļķiem jau vienmēr laimējas . . .

Man ir priekšlikums, — teica Alek­sejs. — Kamēr situācija noskaidrojas, at­griezīsimies stacijā visi. Tīmeklis nekur nepazudīs.

Koliševs aizdomīgi paskatījās uz viņu.

— Labi, — viņš noteica pēc brīža. — Skaidrs. Visi mašīnā!

Viņi vēl nebija paspējuši izpildīt pavēli, kad piebrauca trešais kraulers. Koliševs un tēvocis Saša iekāpa tajā. Biologs Nor­dens, vienīgais no otrā kraulera koman­das, uzticēja mašīnas vadību Aleksejam un sāka aprūpēt Valentīnu. Kad otrs krau­lers izkustējās no vietas, arī Alekseja mašīna uzņēma gaitu un brauca cieši aiz tā. Pa radio sazinājies ar Litu, aizmugurē nedabiski mundrā balsī ierunājās Valen­tīns. Klusu pienāca Irina. Viņa apsēdās blakuskrēslā un domīgi paskatījās uz Alek­seju.

— Nu, — viņa ierunājās, — ar ko tu ta­gad neesi apmierināts?

Alekseja seja uz brīdi saviebās.

— Nopriecājāmies!—viņš nikni atbil­dēja. — Uzvarētāji! Velns parāvis, kas mēs par uzvarētājiem? Lidojošs tīkliņš, kurā nav ne kripatiņas smadzeņu, gandrīz iz­ķēra mūs visus kā mušas!

Dažas minūtes Aleksejs brauca klusē­dams.

— Es nezinu, — beidzot viņš ierunājās atkal, — vai kontakts vispār ir iespējams. Protams, mēs piedosim viņiem par noda­rītajiem zaudējumiem. Mēs taču esam ve­cāki, gudrāki. . . Bet šajā attīstības pakāpē ciena spēku. Mēs pat aptuveni nezinām viņu iespēju robežas. Būtu labi, ja tās izrādītos tādas pašas kā mums. Bet ja nu tā nav? Ko tad? Bēgt? Tas būs pazemo­joši, turklāt vai viņi dos mums šādu ie­spēju?

Pašķielējis uz Irinu, kas bija galīgi ap­jukusi, Aleksejs iesmējās.

— Tātad neesmu uzņēmis īsto meldi­ņu? — viņš noteica viltīgā balsī. — Piedod!

Klintis pašķīrās, un priekšā parādījās stacijas apajie kupoli. Aleksejs sama­zināja ātrumu.

— Mēs vēl parunāsim par to, — pie­celdamās apsolīja Irina.

«Jā,» cerīgi nodomāja Aleksejs. «Ja vien es nebūšu muļķis, mēs vēl parunāsim. Gan par to, gan par daudz ko citu.»

No krievu vai. tulkojis P. Zalkalns