Lato Lapsa - Kampējs

– Ir cilvēki, kas mēdz uzskatīt, ka Peimaņa nāve esot uz Šķēles sirdsapziņas.

– Kādā sakarā, nu? Kādā tādā sakarā? Kāpēc? Kur ir kaut kāda motivācija?

– Tas Peimaņa projekts varējis apdraudēt kontrabandu, kuru it kā kontrolējot Šķēle.

– Kādu kontrabandu kontrolē Šķēle? Nu, labi, es nemaz nejautāšu. Kā var bioetanols apdraudēt kontrabandu? Bioetanols ir dārgāks ne tikai par kontrabandu, viņš ir dārgāks par parasto benzīnu, par kuru ir nomaksāti visi nodokļi! Pēc definīcijas! Tāpēc jau viņš tiek subsidēts. Kā bioetanols var apdraudēt kontrabandu?! Kādā tādā veidā?! Tie ir kaut kādi murgi! Es šito, es... nu... saproti... Šķēlem tiešām ir ārkārtīgi daudz nesimpātisku īpašību, bet nekad viņš nav bijis saistīts ar kontrabandu vai noziedzību. Tieši otrādi. Atkal, kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad veidoja Ave Lat , fabrikām bija tie reketieri, un viņš ar viņiem karoja. Kāpēc tad Ave Lat sargs bija īsta armija? Viņi karoja ar bandītiem! Tāpēc, ka tie bandīti jau visur sēdēja priekšā un tos vajadzēja visus izsvēpēt ārā, un viņš reāli karoja ar bandītiem. Viņš vienmēr ir bijis nenormāli ciets visu bandītu apkarotājs, godavārds! Nu, godavārds! Visādi ir bijuši, visādi Dinazi ir braukuši savā laikā, nekad nav... tā kā... nu... nezinu es tā kā! Katrā ziņā bioetanols nevar apdraudēt kontrabandu, to es točna zinu.

– Tur jau tā lieta!

– Es domāju, jābūt nezin kādiem apsvērumiem, lai tā teiktu. Es nekad tuvu tam neesmu neko redzējis. Drīzāk es teiktu: ja Latvija izdzīvoja visu to briesmīgo kapitālismu bez cilvēku šaušanas un spridzināšanas pa lielam, tas kā reiz ir viens no Šķēles nopelniem. Nu, ne jau, ka tas ir Šķēles nopelns, ka viņš viens un tur tā, bet tas ir Šķēles nopelns.

– Vēl viens mīts, ka viss ko Šķēle dara, ir kaut kāds Maskavas...

– Bļāviens! K... kas... nu, izbeidz man šitos visus vaicāt, ja? Kas, kas... es nevaru, es nevaru...! Nu, bļāviens! Tie cilvēki nav... kompetenti.

– Ko, ko?

– Paga, kas? Nav, nav Šķēle ticies ar Mihasju, nav viņi tikušies. Ak, nu nav tā... tas ir tanī līmenī, kad viens cienījams politologs bija kaut kur kuluāros stāstījis, ka mēs esot izgāzuši robežlīgumu tāpēc, ka Šķēlem vajag, lai tur tā robeža ir, lai var vest kontrabandu, tipa ar maisiem, grūbas, es nezinu, ko... nu, labāk lai ir tā! Tur Šķēle vienojas ar Putinu! Nu kā! Tā nav reālā pasaule, kurā šie stāsti eksistē.

– To stāsta solīdi cilvēki, ar augstāko izglītību, kādas kredītiestādes viceprezidents...

– Nu, varbūt viņš kaut ko zina, ko es nezinu. Bet, cik es zinu, tad Šķēlem nav nekādu interešu nedz Krievijā, ne Ukrainā. Es pat nezinu, kad viņš pēdējo reizi būtu bijis Krievijā vai Ukrainā. Es domāju, ka premjerēšanas laikā oficiālā vizītē.

– Kas ir tas, ko tu esi iemācījies no Šķēles?

– Es personīgi, neteiksim, ka es esmu iemācījies, bet Šķēle ir brīnišķīgs piemērs un apliecinājums tam, ka piepūle vienmēr dod panākumus, pat ja jums nav daudz talantu, ja nav daudz tieši spēju, tad piepūle un menedžments, disciplīna dod rezultātus. Tā ir svarīga atziņa, es domāju, ļoti uzmundrinoša atziņa. Jo Šķēle nav talantīgs politiķis. Es negribētu, ka tu to uzliec kā virsrakstu sarunai ar mani, bet Šķēle nav pats talantīgākais politiķis, kādu es esmu saticis. Bet ar piepūli, ar disciplīnu, ar pareizu menedžmentu tu dabū reizēm pat ļoti labu politiku. Cītīgi strādājot tu vienmēr apsteigsi tos, kuri iegulda mazāk piepūles, pat ja viņi ir talantīgāki par tevi.

Jo Šķēle ienāca politikā vispār no nulles. Jau tad tika uzskatīts, ka nevar pat cilvēku no parlamenta likt par premjeru, ka jābūt kādai ministra vai izpildvaras pieredzei, kur nu vēl cilvēku, kuram nav vispār...!

– Kā tu domā, Tautas partijas veidošana bija pareizs solis?

– Nu, no kāda viedokļa?

– No Šķēles interešu viedokļa.

– Tā grūti to novērtēt, tas jāprasa viņam, protams, varētu domāt, ka būtu viņam daudz labāk bijis palikt atmiņā kā pilnīgam dievam un kļūt par tādu cienījamu, visu mīlētu pilsoni. Bet no otras puses, nez vai tas dabā būtu bijis iespējams. Šķēle nevar palikt par cienījamu pilsoni kaut kādā atmiņā, Šķēle grib darboties tagad, vienmēr. Tā ka var gadīties, ka Šķēlem tāds scenārijs vienkārši nebija iespējams.

– Kad viņš bija premjers, viņš kādos privatizācijas, biznesa projektos piedalījās, aktīvi iesaistījās? Nu, piemēram, zvanīja Masteiko un teica, tā, tagad dari šitā.

– Nu nē, nebija nekas tāds. Tur viss ir gājis tikai mazumā! Tikai mazumā! Neko nezinu, neko nezinu tādu.

– Nebija tādas sajūtas, ka viņš bija Ministru prezidents un vienlaikus...

– Nē, nē ... nu, viņam jau tas statuss nebija tur nekāds tai Ave Latā , nebija ne kāds direktors, ne kāds paraksta...

– Bet nu, ja tu esi reālais īpašnieks, tu vari būt kaut sētnieks tur...

– Nu, skaidrs, nu! Nē, nebija nekā tāda, ka viņš tur menedžētu.

– Kādēļ Šķēle savulaik ieguva Lembergu par savu ienaidnieku numur viens? Un tad atkal salaba?

– Es domāju, ļoti vienkārši! Domāju, ka tur atkal vairāki iemesli. Viens no tiem, es domāju, ko arī abi saprata, ka viens otru viņi neuzvarēs. Nebūs tā, ka tas otrs sēž mājās un raud, un viņam nekā nav, ja? Tā jau tās cīņas bezjēdzība, ka tur nevar gūt uzvaru. Tas jau tāds politiskais briedums, sākumā jau cilvēks nezin kāpēc domā, ka būs tikai viņš viens. Otrs, es domāju, tā konflikta cena! Nu, tas taču ir nenormāli! Tas, ka mums Latvijā ir visdārgākās reklāmas kampaņas, ka visdārgākās... šitās te... tas jau viss radās tur, dēļ šī te! Tas radās tajās milzīgajās kaislībās, kas ap to virmoja, un līdz ar to tika grūsta nauda... nauda nebija faktors, kā rezultātā tās izmaksas tika uzdzītas diezgan augstu. Un tas, ka Ventspils nafta iegāja preses biznesā, tas viss ir saistīts tikai ar šo cilvēku kaislībām. Un kaut kādā brīdī cilvēks saprot, ka tas viss ir bišķi kreizī , ka tās ir kaut kādas milzīgas izmaksas, kaut kādas milzīgas mašinērijas, kas darbojas, bet tā īsti... bez iespējas gūt kaut kādu uzvaru. Un tad jau tālāk... pēkšņi jau var pārslēgties, tādā ziņā, ka uz tādu racionālu režīmu. Un nevajag jau arī pārspīlēt! Ne jau tas, ka tur pastāvētu pilnīga draudzība un saskaņa, kaut kāda vienošanās, ka tagad tur, nu, nezinu... Teiksim tā, tur nepastāv kaut kāds karš kā agrāk, bet es neteiktu, ka tagad ar’ notiek tā, ka viss tiek saskaņots, tiek pārrunāts, ka nekas nekustas bez... tā jau arī nav. Bet ir iespēja tajos jautājumos, kur ir vajadzība vai ir interese, tur ir iespēja tos jautājumus pārrunāt. Es domāju, ka viņi abi ir tikai ieguvuši no tā. Pareizs solis!

– Bet tā pati digitālgeita, ir viens no darījumiem, par kuru ir radies iespaids, ka Šķēle varētu būt gribējis izdabūt no valsts diezgan lielus miljonus... Respektīvi, bizness tiek veidots, rēķinoties, ka haļavas līdzekļi būs no valsts.

– Tas jau ir stipri vēlāks periods, tas nav... nu, labi... tur... Man tā riebjas par to runāt, beigu beigās... nu, tas nav nekur nolemts bijis, ka valsts subsidēs, ir bijis, ka centrs iepirks kastītes un tālāk rīkosies attiecīgi, kā nu lems un dalīs pa velti, nezinu, pārdos vai pārdos par subsidētu cenu. Manuprāt, tas ir, no sirds domājot, okei , tas citādāk nav iespējams. Vai nu ieviest tādu ētera televīziju, ar kuru pirmām kārtām varētu izslēgt šito, tad tev ir jānodrošina cilvēki ar tām kastītēm. Maksāt viņiem simts dolārus par tām kastītēm? Kāpēc? Tas būtu dīvaini, nu nevar tā darīt. Tā Eiropas pieredze ir, ka kaut ko liek maksāt, pilnīgi pa velti nav, nu lai tie cilvēki... Viena lieta jāsaprot, ka digitālās televīzijas bizness, vispār visa tā ideja, biznesa ideja vai naudas ideja nav kastītēs! Neviens nekad nepierādīs, ka tās kastītes cenas uzskrūvēja vai kā, nedz arī tajā ieviešanā. Bizness ir paketēšanā. Visa tā rozīnīte, vispār, kāpēc ieviest digitālo televīziju, ir tāpēc, ka pēkšņi tev būs tur nevis divi vai četri kanāli, bet, piemēram, divdesmit seši, un tad var izrādīties, ka pēkšņi viens būs tas, kas, piemēram, noteiks visus šos kanālus. Teiksim, visu šo kanālu saturu, veidu un tā tālāk un tā joprojām. Vai arī būs daži tādi. Un visa tā īstā intriga ir tajā paketēšanas daļā! Jo tur sākas reklāma, tur sākas visi šitie — pakalpojumi, da jebkas... Tas, protams, netraucē nopelnīt arī uz kastītēm un šito visu. Bet tā nav īstā lieta. Nu, divtūkstoš otrajā gadā ieinteresēt nopietnus cilvēkus ar šitādu ieviešanas čakaru, lai tur nopelnītu piecus vai sešus miljonus! Tas labi, bet tas tā, nu viss... tas stāsts jau ir tajā paketēšanas daļā, tur ir nauda, tur ietekme, viss, tas ir interesants lauciņš. Un skaidrs, ka digitālās televīzijas autori galvenokārt domāja tajā virzienā. Ne velti, par ko nez kāpēc neviens nerunā, bet, ja mēs paskatāmies, tad tur ir Ēķa un Šmidres dibināta kompānija, es aizmirsu, kā to sauca, kura jau bija noslēgusi līgumu par to paketēšanu ar to digitālo centru, līdz ko bija šis līgums, tā bija arī tas līgums. Atkal tikai viena iemesla dēļ, jo visus tos televīzijas konkurentus, piemēram, Šmidri, ja, viņu jau interesēja tikai tas. Digitālā televīzija iznīcina kabeļus, nav kabeļi vajadzīgi un kaut kā baigi samazina problēmas, nu, ja tu tur gribi kādus simts kanālus. Bet, ja tu tiec paketēšanā! Viss stāsts bija, kā salikt to tur! Un tas reāli izmainītu valsti. Bet nevis kastītēs!