Lato Lapsa - Kampējs

– Respektīvi, viņš par premjeru kļuva ar mērķi savu biznesu attīstīt, saglabāt vai kā?

– Tajā laikā es nedomāju, ka par to bija stāsts. Stāsts bija viss tas, kas bija saistīts ar to visu. Un es domāju, ka tas bija tāds ideālisms ar vēlmi pašapliecināties! Tas tiešām... tas tiešām tajā laikā tā bija. Nu kā, saproti, nu... no citas puses tu jau esi, uz to brīdi tu it kā esi visu sasniedzis, tev viss it kā ir, viss tā... tu esi pieradis strādāt četrpadsmit stundas dienā, un tu redzi visas tās nejēdzības valstī, un tu domā, ka tu esi tas, kas to visu varēs izdarīt! Normāls tāds pašapliecināšanās un ideālisma kombinēts tēls. Es domāju, ka tas tā bija, nebija nekādas vajadzības biznesu ar politiskiem līdzekļiem... viss bija noprivatizēts, nekas... nu, kā... nekas nebija vairs jādara.

– Bet Latvijas ceļš tomēr varēja izrēķināties...

– Nu, tas ir faktors, kuru es minēju. Pat ne tā, ka kaitēt, bet tāda personīga... es nedomāju, ka viņš reāli baidījās, ka viņam tur kaut ko izdarīs, bet tas ir ļoti aizskaroši. Jāatceras arī tas, ka Masteiko līdz pēdējam bija pret visu šito. Viņš teica, ka tas traucēs biznesam, ka tas kavēs biznesu, ka tas ieraus visādos un tā un tā... un nekad, nekur, ne parādījās, ne gāja, ne līda, nekur, tajos Šķēles visādos, nekur, nekad! Un principā viņš uzskata, ka viņam bija taisnība, ka tas arī pierādījās. Jo Šķēle tajā politikā to biznesu arī piebeidza.

– Vaina bija iekš tā, ka viņš iegāja politikā?

– Es domāju, tur tam visam ir kaut kāds...

– Ka viņiem pietrūka Šķēles smadzeņu?

– Es teiktu tā, ka viņš kļuva politiski eksponēts un līdz ar to kaut kādas manevru iespējas samazinājās.

– Tu minēji, ka viņš bija pieradis strādāt četrpadsmit stundas dienā, pirms tam mēs runājām par cilvēkiem, kuriem nauda ir mērķis, nevis līdzeklis...

– Es domāju, ka viņa mērķis ir vara. Es esmu pārliecināts, ka Šķēle naudu ikdienā tērē mazāk nekā es, piemēram. Respektīvi, Šķēlem naudu nevajag... Šķēle netērē naudu... Šķēles budžets ir salīdzināms, ar tādu... nu... tādu... es nezinu... nē nu, labi, laulības vai kā, bet tas, nu tu saproti, tas arī ir vienīgais visas dzīves garumā... nu... nekad, nekā...

– Tikai varas dēļ?

– Es tā domāju.

– Kāpēc viņam to varu vajadzēja?

– Vara ir kaifs! Tā ir viena no baudām, spēcīgām kaislībām. Nevis kāpēc, bet tas pats par sevi ir mērķis.

– Bet šobrīd reāli viņam nav varas. Vai tomēr ir?

– Nu, šobrīd jau atkal ir, es domāju. Nu, Kalvīša valdībā, tā varētu teikt, ka Šķēles ietekme bija kritusies, kas arī bija mūsu konflikta cēlonis, bet nu jau lēnām atkal...

– Kas bija jūsu konflikta cēlonis?

– Tas sākās ar to, ka... nē, nu saproti, ir ļoti grūti saglabāt ietekmi uz premjeru, pašam esot kaut kur pilnīgi ārpusē. Tehniski nav iespējams. Tāpēc, ka premjers pieņem lēmumus nemitīgi. Uz vietas... sēdē vai kā. Un, lai kā tu gribētu, nav iespējams, reizi nedēļā tiekoties, nav iespējams... situācijas mainās. Un, protams, ka Šķēlem kā cilvēkam, kas tur trīskāršais premjers un viss tur... protams, ka ļoti bieži, sēžot malā, liekas, ka visu vajadzētu darīt savādāk. Ja ne visu, tad lielāko daļu. Un Šķēle nevainoja Kalvīti pie tā, ka viss tiek darīts nepareizi, bet vainoja mani pie tā, kas viss tiek darīts nepareizi.

– Reizi nedēļā bija tikšanās, un Šķēle teica Kalvītim, kas jādara?

– Nē, nu tā nebija. Tā arī nebija. Tas būtu pārspīlēti. Kaut kādas tikšanās bija, īpaši sākumā, bet tas viss ātri kaut kā izšķīda. Jo tas kaut kā nedarbojās, ko tu tur vari tā sarunāt uz priekšu. Jo premjers strādā ļoti intensīvi. Un Šķēlem likās, ka nezin kāpēc tas esmu es, kas tur pret viņu vai kā, ka pārliecinu pārējos, ka nevajag viņam klausīt un tā. Savukārt es vadījos tikai no tādiem, nu, kopīgā labuma, vai... man jārūpējas par premjera PR vai par vēlēšanām, tad es to daru, tas ir mans darbs. Un mums uz šīs bāzes radās visādas domstarpības. Un daudziem kolēģiem Šķēle esot teicis, ka mana ietekme ir pārāk liela un vajadzētu tikt galā, jo es slikti ietekmējot Kalvīti. Bet tagad jau atkal, es domāju...

– Kā viņš tagad īsteno savu ietekmi?

– Nu kā, saproti, vienmēr ir jāsaprot, ka Šķēle ir cilvēks, kas izveidoja Tautas partiju. Visi cilvēki šai partijā ir iestājušies tāpēc, ka viņiem patīk Šķēle! Viņi uzskata viņu par labāko, talantīgāko un tā tālāk politiķi.

– Nu ne visi jau vairs...

– Bet nu labi, tu jau saproti, ka tāpēc viņi ir Tautas partijā, ka tā viņi ir uzskatījuši, un, ja tur ir kaut kādas atrunas, tad nu tomēr... Līdz ar to, saproti, Šķēlem nav grūti realizēt ietekmi Tautas partijā. Viņam ir ietekme jau pēc definīcijas, tā taču ir viņa partija. Protams, ka ir cilvēki, kas nav tik lieli piekritēji, bet...

– Reizi nedēļā atnāk un pasaka, tagad darīsim tā, šitā, un visi tā tad arī dara?

– Tiešām, nepiesienies tam reizi nedēļā, tā jau nav. Šķēle ir attālinājies no tās politikas, un lielāko daļa jautājumu, kas tiek skatīti, nu, viņš nekādā veidā neietekmē šo lēmumu pieņemšanu. Ir atsevišķi jautājumi ik pa brīdim, kas viņu interesē kaut kā vairāk, kur viņam ir savs aktīvs viedoklis, kā tam vajadzētu risināties. Un tad viņš rūpējas par to, lai visi šo viedokli zinātu, teiksim tā. Un viņam nav grūti to izdarīt, tas ir skaidrs.

– Kādā veidā?

– Nu, kā, cilvēki tiekas, sazvanās...

Šķēles ietekme, protams, ir milzīga, bet neviens neskrien, piemēram, Kalvītis neskrien uz Dzirnavu ielu uzklausīt viedokli, tas nav tik triviāli. Kalvītis varbūt ir divas reizes divu gadu laikā bijis Dzirnavu ielā, bet visumā tas nav... nu tā... pamatā jau, protams, Šķēle Dzirnavu ielā dzīvo, skaidrs. Nu, kā jau, visi... nu... nekas tur tāds īpašs, satiekas pilsētā.

– Kā tu domā, kuras ir labākās Šķēles īpašības?

– Es teiktu, tāda — uzcītība. Viņš izdarīs visu, lai izdarītu visu. Viņš strādās ļoti daudz, viņš strādās ļoti precīzi, viņš ieguldīs ļoti lielu piepūli, lai izspiestu to maksimālo rezultātu. Ne katram cilvēkam, ko es zinu, ir šādas īpašības. Cilvēki ir slinki, viņi mēdz atmest ar roku, domā, ka viņi visu jau ir izdarījuši, ko izdarījuši, tas noteikti ir tas, kas Šķēli ļoti atšķir no citiem cilvēkiem. Viņš ir ļoti centīgs. Tāds, kas neatkāpsies, neatmetīs ar roku, neatstās pusratā. Viņš izvilks, cik vien var, to, kam viņš pieķēries. Un tas dod augļus, visur — biznesā, politikā. Un personības spēks! Viņš ir harizmātiska personība. Viņš atstāj iespaidu uz cilvēkiem. Un viņš ir ļoti disciplinēts. Viņa dzīvi nevar izjaukt iedzeršana... nu, viņš mēdz iedzert glāzi vīna, nu... tā viss kārtībā, var iedzert, nu, ja vajag... [Jāpiebilst, ka te nu Jurģis Liepnieks nav vienīgais no Andrim Šķēlem kādreiz tuvajiem cilvēkiem, kas īpaši piemin tieši uzcītību. "ārprātīgo uzcītību, kārtību un centību", ar kādu pat nošauti fazāni "piedzīti" pilni ar skrotīm, bet burkānu dobe var tikt ravēta pat trīs svētdienas pēc kārtas, tā ka, "kur viņš pāri gājis, tur nezāle vairs neaug".]

– Nevar tā — viskija pudeli izlaizīt...?