Lato Lapsa - Kampējs

Jānis Naglis

Ar boļševikiem raksturīgo tiešumu un pārliecību var droši paziņot, ka neviens nav darījis tik daudz, lai nostiprinātu Ave Lat grupas bijušo varenumu, kā AS Privatizācijas aģentūra ģenerāldirektors Jānis Naglis. Formāli ieņemot partijas Latvijas ceļš locekļa vietu, Nagļa kungs visu savu apzinīgo dzīvi, kas pavadīta šajā amatā, kalpoja Ave Lat grupai un tās avangardam — Tautas partijai. Lai aprakstītu šī kunga varoņdarbus, nepietiktu ne laika, ne spēku. Īpašas vajadzības gan nav, gan ir, jo lielākajai daļai cilvēku, kas seko notikumu attīstībai Latvijā, Nagļa kunga figūra īpašus komentārus neizraisa, jo, kā saka, apsūdzību nav, kur likt... Vietā pieminēt tikai vienu no "divseja Nagļa" pēdējiem varoņdarbiem, kas veltīti dzimtajai Ave Lat , proti — palīdzību "avelatiešiem" privatizēt AS Latvijas Balzams . Ave Lat īpašnieki ir pateicību parādā tieši Naglim par unikālo iespēju iegādāties LB kontrolpaketi, ienesot šī uzņēmuma pamatkapitālā tehnoloģiskās līnijas, kuru cena tik izteikti sakrīt ar bilances vērtību, kā Tautas partijas programma sakrīt ar tās līderu patiesajiem centieniem...

Ivars Strautiņš

AS Turība (bijusī Latvijas Republikas patērētāju biedrība) valdes priekšsēdētājs. Viens no "vispieticīgākajiem" iepriekš minētā grupējuma biedriem. Uzticīgs devīzei "Nelien varoņos, kamēr nepasauks". Tomēr, ja pasauc, tad kā matrozis Žeļezņaks — gatavs "izdzert visu, lai neapkaunotu floti". Izgājis ērkšķaino ceļu no rajona patērētāju biedrības padomju darbinieka, lieliski saprot, ar ko un pret ko jādraudzējas: ar Grūtupu, ģenerālprokuroru un Augstākās tiesas priekšsēdētāju pret visiem, ar kuriem augstākminētie kungi nevar draudzēties...

"Es domāju, ka viņa mērķis ir vara."

2006. gada 23. novembrī Jurģis Liepnieks šokēja daudzus — Andra Šķēles pāžs un ieroču nesējs pēkšņi, kā šķita, vienkārši nodeva savu ilggadējo šefu, atklājot viņa lomu bēdīgi slavenajā digitalizācijas lietā. Kas tad tāds bija noticis? Un ko tagad viņš var teikt par savu, šķiet (kaut gan ar Andri Šķēli nekad un ne par ko nevajadzētu būt pilnīgi pārliecinātam), jau izbijušo aprūpējamo?

– Tu esi cilvēks, kas ilgu laiku esi bijis Andrim Šķēlem ļoti tuvu līdzās. Vari atgādināt, kā tas notika?

– Nu, ļoti vienkārši, bija tāda aģentūra EPI , pirmā PR aģentūra Latvijā. Un tad nu mums arī bija visi pirmie PR klienti. Un cita starpā Ave Lat grupa . Ave Lat grupā Andris toreiz bija stratēģiskais konsultants vai kaut kas tāds. Un es kā reiz biju tur projekta vadītājs. Tur, protams, arī citi puikas strādāja, bet tas bija tas, kā es personīgi iepazinos ar Andri Šķēli. Nu, un tad, kad viņš kļuva par premjeru, tad bija skaidrs, ka vajadzēja kādu "piristu", un kur tad citur skatīties, kā vienīgajā PR aģentūrā, un tā nu mēs kopā strādājām. Un tad bija kādas trīs kandidatūras...

– Kas tie bija?

– Nu, es nezinu vai būtu korekti tagad tos cilvēkus nosaukt...

– Labi, kas bija tas, kāpēc izvēlējās tevi?

– Nu, bija trīs kandidatūras, viens puisis atteicās pats, tāpēc ka viņam bija citi biznesa plāni, un no diviem puišiem izvēlējās mani. Kāpēc es, man grūti pateikt, tas nebiju es, kas to izdarīja, tāpēc grūti pateikt. Nebija tā, kā tagad Bendiks stāsta, ka viņš tur ieskrēja telpās, nu, tik vienkārši nebija īsti, tā bišķi tāda mitoloģija, protams, ka tas tika apspriests, bet tas notika ļoti ātri, divās dienās.

– Un kāds bija pirmais iespaids, kāds izveidojās par Šķēli?

– Nu, viņš ir tas cilvēks, viņš vispār ir tāds cilvēks, kas atstāj ārkārtīgi labu pirmo iespaidu. Es domāju — uz visiem. Šķēlem ir šis dabiskais talants.

– Jau toreiz viņam bija?

– Jā, noteikti, absolūti. Un, ja viņš vēlas atstāt labu iespaidu, tad viņš var atstāt vienkārši debešķīgi labu iespaidu. Un, protams, uz mani arī Šķēle atstāja debešķīgi labu iespaidu!

– Kādā ziņā brīnišķīgu?

– Nu, saproti... to ir grūti tā verbalizēt, ir cilvēki, kuriem piemīt tāda, nu, harizma. Kaut kāds tāds dabisks valdzinājums. To jau ir ļoti grūti tādos vārdos aprakstīt. Mēs, protams, varam sākt un mēģināt, bet ir ļoti daudz gudru cilvēku, ļoti daudz bagātu cilvēku, visvisādu cilvēku, bet tas vēl nenozīmē, ka viņi atstāj labu pirmo iespaidu. Tas ir grūti. Bet Šķēlem šī īpašība noteikti piemīt.

– Vai jau toreiz to varēja nojaust, ka viņam ir, teiksim, mērķis kļūt par ļoti bagātu cilvēku, sagrābt milzu īpašumu...?

– Nu, viņš jau bija... es domāju, ka viņš nekad nav bijis tik bagāts kā... nu, kā... nu labi, formālo vai neformālo Ave Lat grupas līderi, bet mēs visi tomēr viņu pazinām tajā laikā kā tādu Ave Lat grupas līderi. Un Ave Lat grupa bija neiedomājami liela izmēra un ietekmes, un jaudas uzņēmums. Es nedomāju, ka Šķēle jebkad būtu bijis bagātāks kā tad, tā ka nauda nebija motivācija.

– Tu domā, ka viņš tad bija bagātāks nekā tagad?

– Es domāju, ka viņš nekad nav bijis bagātāks kā tad. Tā es domāju.

– Tagad viņam ir mazāk naudas?

– Protams! Nu kā, padomājiet... toreiz Ave Lat grupai piederēja, paskaitiet, cik fabrikas vien...

– Nu, labi, bet vai tad nav tā, ka viņam visi ienākumi no šiem īpašumiem tagad ir kaut kādos finanšu instrumentos sadalīti?

– Es domāju... nu... nezinu, bet es domāju, ka viss tas projekts ar Ave Lat grupas pār-došanu — viņš finansiāli bija katastrofāls, tas bija niecīgi... tas bija vissliktākais brīdis vispār kaut ko pārdot. Un es nedomāju, ka tur būtu bijuši kādi pārsteidzoši rezultāti. Bet nu, es nevaru uzņemties skaitīt kaut kādu svešu naudu, tik, nu... tā... bet pēc mēroga un ietekmes Ave Lat grupa ... Tūkstoš deviņsimt deviņdesmit piektajā gadā Ave Lat grupai piederēja visi pārtikas uzņēmumi, starp citu... alkohola ražošana, bankas... loģistika, transports, ostas! Nu, tāda izmēra kompānija neviena cita nebija, un otrkārt, pēc tās ietekmes un vērtības nedomāju, ka Šķēlem būtu vēl bijis kaut kas līdzīgs.

– Kāpēc tad viņš gāja par premjeru, ja viņam bija tik milzīga ietekme un tādi resursi? Kam viņam to premjera amatu?

– Es domāju, vienmēr dzīvē, kad tādus lēmumus pieņem, ir vairāki iemesli, tas nav kaut kāds viens iemesls. Viens iemesls pilnīgi noteikti, es domāju, bija Māris Gailis. Un Māra Gaiļa un Ādamsona visas šitās pasūtītās operatīvās lietas, noklausīšanās un izsekošanas, es domāju, bija ļoti būtiskas. Nenormāli būtiskas, tāds svarīgs faktors. Jo tas, ko mēs arī redzējām Repšes laikā un redzam tagad, ir cilvēki, kurus tas pēkšņi ārkārtīgi ļoti uztrauc. Kā izskatās valstī, ka, ja tev nav kaut kādas politiskas ietekmes un tu nespēj sevi aizstāvēt ar politiskiem līdzekļiem, tad ar tevi var izdarīt jebko! Ar policijas vai specdienestu rokām. Tā kā nu... un vēl tai operatīvajai lietai nosaukums bija Pasūtījums !

– Tev nav kaut kur aizķērusies tā operatīvā lieta?

– Es nezinu, man nav... nu, tur kādi septiņi sējumi bija ar pilnīgākajām muļķībām. Kaut kādi tie ziņotāji, nu, tādas baumas... varēja redzēt, cilvēki izgudro kaut ko, lai vispār būtu kaut ko pateikuši, un tā tālāk... nu, tādas hrestomātiskas muļķības. Bet nu labi, ne par to ir stāsts, stāsts ir par to, ka... nu... tas prettiesiskums bija dramatisks, un bija skaidrs — ja tev nav politiskās ietekmes un tu atsakies tur maksāt Gailim vai Latvijas ceļam , nu, tad nevar zināt, kā tur viss ar tavu biznesu vēl beigsies. Un, protams, ka tas bija pamatā arī tam naidam ar Latvijas ceļu , kas tā arī nekad nepazuda, un arī visam citam nicinājumam.