Lato Lapsa - Kampējs

– Ja mēs tā nopietni, tā stingri runājam, tad acīmredzot ļoti slikti, nu neteiksim, ka ļoti slikti, slikti strādājusi partija, kuras biedrs es esmu, un slikti ir strādājusi arī grupa, atvainojiet, kungi, vai ne. Bērziņ, tu nesmaidi, tev trāpīsies visvairāk no visiem. Jo, jo, ja runājam par partiju, tad, godīgi runājot, gods un slava, ka dabūja 24 balsis ar tik maziem spēkiem, bet grupas iespējas un grupas ietekme faktiski šeit bija vispār minimāla. Mūsu saietos šeit esošie cilvēki kuluāros ir runājuši, ka viņi no malas uzzina daudz vairāk, un es personīgi informāciju pirms vēlēšanām saņēmu ne tik daudz kā Andris, bet pietiekami daudz, tā kā es visu uzzināju no malas, nevis no mūsu partijas.

Ja runājam par partiju, tad acīmredzot konkrēti uzdevumi bija jāformulē, kas bija jādara, ja, un kurus cilvēkus piesaistīt. Jo līdz premjera nominēšanai, ja es runāju par sevi, iespējas bija milzīgas. Un es daudzkārt, Gundar, tev arī piedāvāju to otru, trešo, ceturto cilvēku piesaistīt, runāt ar viņu, bet teici — nevajag, mēs ar visu tiksim galā. Daudzi šie esošie cilvēki gribēja piedalīties ar saviem padomiem. Varbūt tas reizēm bija naivi, varbūt arī manas domas reizēm bija naivas, bet mēs viņas varējām stingri izdiskutēt un nospraust mērķus, vai izdarīt to jeb ne to. To mēs neizdarījām. Tagad pēc vēlēšanām. Nu ja, ir lielākā frakcija, bet mēs esam praktiski bez ietekmes. Visi pārējie norunā, nu ja, mēs esam. Tagad sāksies pa komisijām. Mūs visus mēģinās izķert pa vienam un to jau dara. Kamēr es nebiju paķēris to nejūtīgo, kā es iestājos, es to jūtu ļoti stingri no visām pusēm, no visām partijām, bet, pirmkārt, jādomā par partiju kā tādu ar konkrētiem uzdevumiem.

Nu, kaut vai konkrētais uzdevums, kurš arī man ir formulēts, es tiešām esmu izpildītājs, teorijas varat atstāt citiem kolēģiem, kuri tagad savienojās, ja. Tu joprojām neesi komandieris. Par to ir jādomā. Viņš mums ir vajadzīgs vai nav. Neviens vēl šo jautājumu nav cilājis. Pieņemšanas vakarā, pirms nominēšanas, tad, kad bija Nacionālās drošības padomes sēde pilī, iepriekšējā vakarā izdarīt — es nezinu, kurš to var izdarīt. Kungs man teica — es gribētu saņemt konkrētus uzdevumus, tiešām konkrētus, konkrētus pildīt un izteikt kaut kādu grupas aizsardzību. Mēs nezinām ne konkrētus uzdevumus, ne arī jūtam konkrētu grupas aizsardzību...

Mēs arī nevaram tā, kā zīgeristi stājās visiem pretī, nedod dievs, ka mēs izšķīdīsim un vēl būs vai ne, bet tad vajadzēs padomāt, kādā veidā. Sastādīt konkrētu programmu, un vajadzētu izdarīt to, to, to... tas būtu viens, runājot par partiju, par mums visiem kopā runājot. Nu, kolēģi, mums ir viens sindroms. Atzīstiet. Ja gribat, saukšu uzvārdos, vismaz no tā laika, kamēr es šeit piedalos. Es esmu vienmēr tā klusītēm, maliņā sēdēt, īpaši varbūt nepiedalīties daudzos jautājumos, mēs esam aizmirsuši to principu palīdzēt viens otram. Gribat — nosaukšu vismaz piecus uzvārdus no šeit klātesošajiem, no kuriem netika nekas prasīts īpašs, likuma ietvaros, elementāra palīdzība. Tā tika noraidīta. Vienkārši noraidīta, un viss. Atzīstiet, ka tā ir bijis. Es runāju ne tikai par sevi, bet mēs vārāmies taču arī savā starpā, vai ne. Tad arī šo jautājumu vajadzētu apskatīties. Nedrīkst tā noraidīt. Vai pateikt — es to nevaru izdarīt, — velk garumā. Vēlreiz saku — es varu nosaukt uzvārdus, bet es to nedarīšu, nav vajadzības. Šeit esošie cilvēki to zina. Tātad šis jautājums arī jāizskata. Un ja mēs gan partijā, gan šeit grupā neatradīsim konkrētus uzdevumus un mērķus, Edmunds jau vispār ar savu vīzdegunību ļoti pareizi visu to pateica, ja viņam šo to noskrāpētu nost, kārtīgs cilvēks iznāktu.

Bet principā jāpārdomā gan partijā, gan grupā, savādāk nekas nesanāks. Runājot par Robertu, nu, piedodiet, veči, par Robertu runājot, sekojoši: Andri, nākošajā nedēļā, kad tu vairs nebiji premjers, viņš mums uzkakāja uz galvas pirmajā publikācijā, ka viņam neviens neprasīja. Tu ļoti labi to atceries... Glums cilvēks diemžēl, pie mums vienmēr ir, ko mēs par viņu vairāk runājam? Ko mēs vēl no viņa prasām? Es ar viņu esmu ticies Finansu ministrijā vairākas reizes, tas ir izspļautais tēvzemietis, bez kaut kādām citām idejām. Es ar viņu esmu runājis tikai par valstiskām idejām, tikai par valstiskām un ne jau par prezidenta pils remontu, ticiet man, lai tas nākošais prezidents remontē to savu pili... (Tev par spirtu vajadzēja runāt...) Nu, acīmredzot, Ivar, nepareizi vai ne. Jeb arī, kad mēs ar Ivaru tikāmies, bija pāris nopietni, svarīgi valstiski jautājumi. Es pat nezinu, kur mēs viņus tālāk varētu virzīt. Grupā apspriest? It kā nav pieņemts, tagad partija nodarbojas ar savām lietām. Tā ka, kungi, mums vajadzētu formulēt uzdevumus un mērķus, un tiešām mazliet stingrāk. Un visatļautību un demokrātiju, tāda varētu būt, bet tikai ar nosacījumu: nu nevar izpildīt — neņem, var izpildīt — ņemiet. Nu tas tā īsumā.

Jā, es vēl nepabeidzu vienu lietu. Tomēr ieklausīties dažos padomos. Mūsu datorcilvēki, kuri šeit neatrodas, uzvārdus es nesaukšu, es esmu pieradis visu rakstīt uz papīra, bet jūs jau paši zināt, un šie cilvēki, es nerunāju par vienu, kurš aizbrauca šodien komandējumā, bet ir arī vēl citi nopietni cilvēki, kas mūs atbalsta, kurus grib nomainīt, ar kuriem es esmu ticies un daudz runājis, kuriem bija daudz konstruktīvu priekšlikumu gan par grupu, gan par partiju, un praktiski viņi netika ņemti vērā. Varbūt tagad mēs varētu viņus apkopot! Bez uzvārdiem. Partija ir partija. Mums kaut kā jāskatās. Te ir partija, ja mums ir divas lietas, ja mēs koncentrējamies ap partiju, tad ap partiju... (Bet to var savienot...) Tad pasaki, kādā veidā? Tad Tautas partija pāriet blakus zālē, un, es atvainojos, es tagad bišķiņ vulgarizēju, bet katrā ziņā es domāju, ka to visu var savienot. Vajag savienot. Un to, ka mūs mēģina pašlaik izķert pa vienam, nu ticiet man, nu ticiet man. Par Andri, tas ir viens signāls, un tādi vēl ir par daudziem no jums visiem. Un par mani... Nu par tevi arī pietiekami daudz. Ja nav, tad izdomās, var būt droši, izdomās. Ja viens var izdomāt atentātu, tad otrs var izdomāt nezin ko.

– Man varbūt vieglāk runāt. Kādreiz kļūdas pēc vienas partijas biedri, kaut gan man te cenšas pierakstīt, ka es esmu Šķēles partijas biedrs, un tas ir no tā laika, kad tika radīts zināms mīts par mūsu brālības visu varenību, spēcīgumu. Es tikai gribētu atgādināt, ka šī te sapulcējusies brālība, brālības mērķi kādi bija. Es domāju, ka tos visus var kaut kādā zināmā mērā arī sakārtot un saistīt it kā augstākām interesēm. Kā šodien te izskanēja, tās augstākās intereses arī tika formulētas mūsu tādā nelielā dokumentā. Ko es gribu pateikt. Es daudzkārt piekrītu tam, ko teica Ivars un arī Andris, un varbūt tāds konkrēts priekšlikums, tik tiešām demokrātija nav visatļautība un es ierosinu, pilnīgi piekrītu Grūtupa idejai, ka ir varbūt jānostiprina šīs brālības vadība, ar diktatoriska tipa cilvēku, kāds ir Aizezers, un inteliģento Oļegu. Pirmais ierosinājums. Otrais ir, ko es gribētu akcentēt, varbūt mums būtu vieglāk strādāt varbūtās brālībai un arī partijai, te divi runātāji pirms manis drusku jau kritizēja partiju. Ka partija tomēr būtu izvēlējusies citādu aģitācijas un propagandas ceļu, nekā tas bija. Es domāju, ka būtu daudz vairāk domubiedru, daudz vieglāk būtu bijis strādāt. Treškārt. Es domāju, ka arī varbūtās mums pašiem jādara viss iespējamais, es saprotu, ka to ir grūti pārkāpt, it sevišķi vienam otram brālības biedram, vienam otram partijas biedram, bet tomēr mēs paši tālāk nekurinātu šīs kaislības — tranzīts un ražotāji. Jeb lauksaimniecības pārstrādātāji. Katrā gadījumā es varu...