Lato Lapsa - Kampējs

Tikko mēs vairāk birokratizējam šo lietu, tad kā prese var parādīties vēl lielāk un būs smagāka izvēles situācija. Tātad izvēle ir kaut kur pa vidu. Tātad strādā šis pats regulēšanas process un spiediens... Ja ņemam vērā to nelaimīgo piemēru — Robertu... Mums ir jāizprot, ko vajag un viņam, ja viņam, ja viņš nevar, zēni, šitas ir varbūt mans mājas darbs un varbūt Roberts te nav īstā vietā, man tā situācija ir, man ir spiediens no manām formālām struktūrām. Tad skaidri un gaiši pasaki, bet neesi tas...

– Es varbūt pateikšu tīri no savas intereses, kas saista un vispār, es gandrīz pie dibinātājiem biju un visus šos gadus arī uzskatu, ka tas ir vērtīgi. Gluži vienkārši katrs cilvēks ir iekārts vairākos desmitos saišu, aiz katra var būt gan draugi, gan ģimene, gan politika, gan sports, izklaide, viss kas, ja, un nebūs tā, ka visu var noreducēt un ielikt iekšā kādā rāmī. Un, ja šī ir viena no tām lietām, kur es, teiksim, gan kaut kādā veidā cenšos sevi izpaust, gan arī ceru, ka citi kaut ko gūst, tad tas nozīmē, ka tā ir tikai viena, bet ļoti nopietna arī priekš manis. Bet ne absolūti vienīgā, ja. Tātad, pirmkārt, man ir savas intereses, kāpēc es te esmu, ja, un tātad acīmredzot mēs te visi esam, ka tas ir arī kaut kas kopējs, un par to uzstādījumu derētu padomāt augstāk, kādu mēs to redzam nākotnē kopā.

Un viens no tiem kopējiem variantiem ir pilnīgi skaidrs. Tā ir, pirmkārt, man nav varbūt laika un gribēšanas būt vēl kādā klubā, kura tā ietekme ir niecīga, ja, bet tā ietekme iet caur finansu sfēru, te ir ietekmīgi finansisti, utt., utt. Tā ka es domāju, ka tas jau summē to kapacitāti, ja, gan tā politika, gan pārējais. Un, ja runā par pašpalīdzību, es domāju, ka pilnīgi pareizi varbūt tikai tas niecīgais vārds — pašpalīdzība. Skaidrs, ka savstarpēja palīdzība — tas ir primāri. Ja man šodien varbūt nevajag palīdzību, varbūt rīt. Un es ar to rēķinos. Ka tādu palīdzību es šeit atradīšu, ja tāda būs vajadzīga. Un tas ir tas, kas mūs saista. Jautājums, kādā formā, kādā struktūrā. Es domāju, ka... tas ir viens sitiens. Tā kā visstiprākie stikli atrod vienu punktu, un viņš gatavs, viņš sabirst, es domāju, ka partija tagad tieši tāpēc, ka viņa stingri strukturēta, viņai bija grūtāk tādu spiedienu atkārtot. Jā, un es domāju, ka tā varētu būt. Jo strukturizētāks modelis, jo viņš bieži vien no to spiediena drūp. Nav izdevusies partija.

Es domāju, no tāda viedokļa mums ir tiešām jāpadomā, kādas ir mūsu galvenās intereses, mūsu galvenie virzieni, varbūt arī jāuzstāda tie uzstādījumi, es domāju, ka ļoti nopietni. Patlaban situācija valstī, tas ir ārprāts, ja, es atceros, ka mums saruna nu jau cik gadus atpakaļ — sešus, jeb cik, ka mēs teicām — piedod, Bagdādi gan mēs negribētu redzēt Rīgā, ja, bet tad tagad ir Bagdāde. Un es domāju, kādā veidā tās lietas vērst kaut kādā normālā saprātā iekšā. Bet, no ārpuses skatoties, es nezinu, ko mēs te gaidām. Latvija tagad skatoties — kaut kas traks, tā nopietni ņemot. Un es neredzu kaut kādas pretrunas vai kaut kādus īpašus šķēršļus, izņemot pašu gribēšanu darboties un meklēt risinājumus, un, ja var nokompensēt problēmas, tad arī mēģināt viņas tiešām risināt. Un tas, ka, piemēram, būs kādas saistības aiz muguras, var jau būt, ka, piemēram, grupas interesēs jeb citu cilvēku interesēs. Nu, man, piemēram, var būt kaut kāda politiska ģimene, es pateiktu, es domāšu, tas taču neiet krastā un meklēšu risinājumu, jeb meklējam citus cilvēkus. Bet redz, tas ir īpaši kaut kādā nozīmē kaut kādas pretrunas.

– Grupas intereses var būt tikai tad, ja ir šis augstākais uzstādījums.

– Tieši tāpēc es vairākkārtīgi arī viņu uzsvēru.

– Bet viena lieta varētu būt, lai katrs no mums cilvēkiem būtu pēc iespējas augstākā ietekmes pozīcijā.

– Jā, arī taisnība.

– Tas ir tikai mehānisms, lai izpildītu visaugstākos uzstādījumus. Es vienkārši gribu par pirms gandrīz septiņiem gadiem atgādināt, kādi uzstādījumi ir. Ja es pareizi atceros, tur bija divas galvenās lietas. Viens — par ko mēs esam, un otrs, pret ko mēs esam. Faktiski mums šobrīd nav ne viena, ne otra, ir palikusi tikai šī pasaknīte. Tas līdz ar to rada tikai tādas šauras egoistiskas intereses un viņu apmierināšanu, kas neveido pamatu visai šai darbībai vērsties plašumā vai nostiprināties.

– Jāatgriež jaunības ideālisms un jāpieliek vecuma pragmatisms...

– Pirms septiņiem gadiem bija gan par, gan pret. Šobrīd tas, pret ko mēs bijām pret, vairs nepastāv. Jauns "pret" nav uzstādīts, tas, kas bija, par ko mēs bijām "par", tas ir aizgājis.

– Jā, laukos jau, tā no lauku viedokļa raugoties, rīdzinieki un te centrā dzīvojošie daudz filozofē... vienkāršu lietu pateikt sarežģīti... Vienkāršā veidā jau tā ir, ka sākotnēji mērķis bija par labu Latvijai, lai būtu labi mums. Tas uzstādījums jau paliek, ja Latvijas interesēm...

Un otra lieta: ja sākotnēji bija izveidojusies grupa, kas vadīja ar radikālām diktatoriskām metodēm, aizmirstot demokrātiju... taisni ar kādām Amerikas metodēm arī vadīja. Tādēļ bija grūti iebilst un teikt "nē", tas bija vienkārši un skaidri saprotams. Pašreiz es saprotu, ka tas ir kluba princips un pakļaut klubu vienai partijai — tas nav nopietni, un šeit klātesošie uz to neparakstīsies. Pārstāv dažādas intereses, mēs varam atbalstīt, būt kopā, līdzi just, bet tā tīri izveidot partijai...

– Mēs varam algot palīgus, tādus kluba menedžerus, kas, teiksim, palīdzētu organizēt tiem, kas pašreiz darbojas par neformālo samaksu, ja jau šādu klubu mēs gribam. Es domāju, ka mēs gribam darboties. Bet te nevajag ne baidīties, ne meklēt dziļi filozofiskas sekas, vai tas Latvijai nāks par labu, nu, protams, ka nāks. Vai katram individuāli mums nāks par labu. Manuprāt, mēs varam iesaistīt jaunus cilvēkus, daudziem no mums jau labākie gadi nāk, mums jau dēli, meitas, mēs varam iesaistīt arī viņus šajā jaunajā darbā un tanī darbā, kas ir vajadzīgs. Nevajag ne to tā ņemt noslēpumā, un mēs tikko sakām — labāk viens savējais nekā divi sveši.

Darbību finansēt no kluba iemaksām, no mūsu iemaksām, un tālākā sadarbība, kur tad mūsu mērķis, — lai būtu labi Latvijai, skaidrs, ka tos stiprākos, kas mūsu vidū ir, viņus var pieņemt amatos. Nu, un partija atbalstīs viņus, esam balstījuši, un vajadzēs — balstīsim. Dažam izdodas labāk atbalstīt, dažam sliktāk. Tāpēc jau nevajag, mēs varam vienoties, ka savus biedrus nepakārsim. Savu iespēju robežās darboties. Viņi paši pakārsies.

– Es domāju vienu lietu, ka Ervīns pareizi sacīja, ka faktiski mums iznāca tā, ka mums tie mērķi arvien īsāki, tie līdzekļi garāki… un viņi drīz sāk mainīties vietām. Tas ir... Es vienmēr esmu bijis tiešās ietekmes pretinieks, manuprāt, te ir runa par tiešu iespaidu, par tiešu atkarību kaut kādu, ko te runāja, Parex bankas projektu. Tā ir kļūda. Visefektīvākā ir netiešā vadība, netiešais iespaids. Pirmkārt jau tad viņš ir lielāks, iespaids rodas lielāks, viņš labāk arī nostrādā, mēģinot kaut kādu procesu tieši, viņš īsākā vai garākā laikā vairs nedarbojas. Svarīgāk ir iespaids, un svarīgāka ir vide, kurā darbojas. Nevis tieši materiāls, ar kuru var tieši rīkoties kā ar zobenu, ar kaut ko rokā. Spalvas kāts nav bīstams.

– Kazimir, paklausies, vājuma pazīme ir, kad kāds vispār atļaujas pret mums kaut ko tādu lietot, vot, tā ir vājuma pazīme. Vot, tā ir tā mīkstā ietekme. Un, ja vēl kādu atļausies, tad nozīmē, ka divtik vāja. Nekad agrāk, piecu gadu laikā, sešu gadu laikā neviens neatļāvās tādas lietas pret mums. Es to pārdzīvoju …