Lato Lapsa - Kampējs

To es šogad izstāstīju, rītā arī es iesniegšu ģenerālprokuroram personīgi, es jau faktiski jau biju Ģenerālprokuratūrā, es jau izstāstīju tā ļoti skopos vārdos, kas ir par situāciju, ja. Citu kaut kādu iemeslu, ja, ko raksta, cik iemeslu es saskaitīt nevaru, vienīgais iemesls tur ir kaut kāda neapmierinātība, ja, saistīt ar lietām, ko es nevaru pierādīt, ja, to es arī negribu. Svētdien LNT sižets, ja, kas tika rādīts, uzskatu, absolūti tendenciozs. Tur pirmais uzdevums bija vai nu pataisīt par joku visu, ja. Ja neizdodas pastāstīt par joku, nu, tad uzkūdīt viņu virsū Lembergam, ja. Tāds mērķis. Tad es jautāju — kurš varēja tādu mērķi spraust? Tad ir kriminālpolicijai jāmeklē, tieši kriminālajai policijai, ka tas cilvēks vēlas no sevis uzmanību, kurš ir jāmeklē. Nav grūti izsekot, kurš kuram tālāk pateica. Tā ka pavisam citas absolūti nesaprotamas saistības ar kaut kādām citām struktūrām un parādiem, vai kaut kādām tādām piedziņām man nav, es uzskatu, ka man pastāv morāls pārsvars, es sākšu saukt tos uzvārdus un datumus tad, kad tas vajadzīgs. Bet es katrā ziņā likšu tiem saprast, kuri, es uzskatu, varēja kaut kādi ņemt dalību, ja, ka viņiem labāk sargāt visu šo advokātu biroju, ja, un mani apsargāt, ja, jo, nedod dievs, ja kaut kas notiks, tad acīmredzot domās. Vot, tāda ir pašlaik situācija. Tālāk par mūsu grupu runāt es tomēr arī gribētu, varbūt pietiekami...

Faktiski tā, apogeju viņa sasniedza tad, kad mēs, pirmkārt, Ulmani kopīgiem spēkiem... Tad, kad mēs, Andris tapa par premjeru, bet jau uz to brīdi, es gribu teikt, ka uz to brīdi sākās arī mūsu savā ziņā noriets, ja, kuru es domāju, ka mēs kaut kādi novērsīsim, ja, jo es tiešām arī piekrītu — mums bija lieli projekti, un es negribu te saukt ne vārdā, ne nosaukumos, ja, meitenes staigā apkārt. Es domāju, ka visi, kas zina, tie sapratīs. Mums bija lieli projekti. Toreiz man Kazimirs teica, viņš saka — tie lielie projekti laba lieta, bet ka tikai bankas nesastrīdas. Nu, sastrīdējās. Daļa uzskatīja, ka līdz zināmam etapam, nu, paldies par palīdzību, un tālāk mēs paši. Tālāk mēs paši... Zigurds, to viņš labi teica, viņš teica, kaut kā tā tendence... vajadzīga tā kompānija tik ilgi, kamēr viņi atrisina savas problēmas. Problēmas ir atrisinātas, kompānija nav vajadzīga. Bet, redziet, mums kļūdaini ir iedomāties, ka tādi lieli projekti, teiksim, var pastāvēt paši par sevi, un viens, divi, trīs, četri cilvēki varēs viņus aizstāvēt. Nu, nevar. Un rezultātā mēs zaudējam visu. Es negribu uzskaitīt, kādās tās sekas katram ir, varbūt kāds izteiksies, bet, cik es dzirdu, tad nevienam sevišķi labi neiet, nevienam sevišķi labi neiet. Domājot arī, kā būs tālāk.

Nu tālāk. Es negribu tikai kritizēt šo projektu, variants un cilvēks... mēs pietuvojāmies pie Andra valdības veidošanas — faktiski tas bija tas moments, kad mēs bijām visspēcīgākie vai arī citi domāja, ka mēs esam visspēcīgākie. Faktiski mēs iekšēji zinām, ka daudz kas mums pamatojās uz tādu mitoloģiju, kā mēs toreiz to saucām. Mēs to mitoloģiju milzīgi aktīvi toreiz attīstījām, ja, un faktiski mēs šajā gadījumā arī dēļ tās mitoloģijas daudz ko dabūjām, ja, jo mums tur pieraksta, vai dieniņās, ko tik ne... Kas ir noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību. Tad no deviņdesmit piektā gada beigām sākās arī zināmā mērā kaut kāda eiforija, ka mēs varam tā ne vairs viltīgi, bet vienkāršāk un skarbāk, un skaļāk, ja, nu kaut ko mēs acīmredzot pa visiem kopā esam tur sastrādājuši arī pa to laiku, daudz ko.

Mums pat parādījās tādas tendences pirms Tautas partijas, tagad pēdējais etaps, dibināšanas, ja, ka nu drīz grupai ir vakars, grupa vairs nebūs vajadzīga. Taču bija tā. Es pats personīgi kuluāros runājos un teicu, nu, es nezināju to, nu būs, nebūs vajadzīga, kā tas izskatīsies, nekādas pieredzes nebija. Bet, kā arī mēs te nespriestu, mēs redzam, ka mēs nekādi iztikt nevaram. Jo, ja mēs tagad sāksim pašķīst un tā pasprukt, ja, būs vēl trakāk. Tikko viņi jutīs, viņi jau tā... no tā brīža, kad pajuka lielais projekts, tas bija signāls, ka nav vairs monolītisma, nav vairs pieseguma, nav vairs attiecīgās bāzes, ka var sākt uzbrukt. To es jutu un dzirdēju i no Latvijas Bankas klerkiem, i no drošībniekiem un tā tālāk. Kāda ir izeja, es nezinu. Laikam taču jāatgriežas pie kādreizējās, ja tas ir iespējams, sistēmas, pēc principa, ka vecs draugs ir labāks nekā divi jauni draugi, un jāmēģina to pašu mitoloģiju ar lielāku segumu attīstīt uz priekšu. Es cita ceļa neredzu.

Kas attiecas uz mani, es esmu ar mieru aizmirst tur dažādus apvainojumus, atvainošanos. Bet arī mums jāsaprot — mums aparāta nav. Es kādreiz gadiem organizēju, tas prasīja milzu enerģiju, un man tas resurss nav šajā ziņā, tāpēc es kādreiz te lūdzu, atceraties vasarā, kad sēdējām, ka lūk, Oļegs lai uzņemas, ja. Bet, par cik mums nav pašiem sava aparāta, katram jābūt, kā Karlsons teica, kādreiz cilvēkam–orķestrim. Kā viņš par savu banku runāja, katrs savā nodaļā, ja.

Otrs. Mums vajag padomāt, vai nevajag, teiksim, vēl kādu cilvēku Oļegam klāt, kas var vēl palīdzēt, ja. Man tāds priekšlikums, ka mums taču var būt arī divi līdzpriekšsēdētāji, ka varētu mēs papildināt, teiksim, Oļega inteliģentumu, ja, ar, teiksim, Jura Aizezera tādu skarbo raksturu, ja, un apspriest. Es Jurim par to teicu, ja, viņš pret to neiebilst, bet šovakar, ja mēs to lemjam, tad vajadzētu, visiem jau nav konsekvences, principā lai novienotos, jo tālāk tādu eroziju mēs nevaram atļauties, jo citādi būs, es te šajā gadījumā nedomāju sevi, tik daudz ar visiem tiem, es te cīnīšos līdz galam un darīšos, un... nu tā divos vārdos.

– Kamēr Andris vadīja diezgan labi pēc principa — katram ir savas iespējas, un katram ir savas zināšanas un kontakti, kas otram var būt nav un ko otram varbūt vajag. Un man pašam vairākas reizes bija, man kaut ko vajadzēja, bet es nespēju ar otru no mūsu vidus sarunāt. Varētu būt — divi runājam un trešais klausās, kas tad pēc tam varētu būt tas soģis un teikt, — nu, ja tu apņēmies, tad pildi, tādā veidā tas iedod tādu to principu, ka mums tās saistības savstarpēji, ja varēja palīdzēt, labāk strādāt. Tas kaut kā mums daudzos gadījumos nav, un neesam spējuši viens otram palīdzēt, es neesmu spējis droši vien lielai daļai palīdzēt vai kāds cits atkal citam, tāpēc ka nestrādā normāli šie mehānismi un nav pārliecības. Ir zudusi šī pārliecība, ka jāpalīdz, ka tas kaut kādā veidā tev pašam atalgosies, noteikti, vienalga kādā formā. Un es domāju, ka tas ir svarīgs princips, lai varētu strādāt, lai nebūtu tikai tā, ka mētājas citreiz vienam par otru kaut kāds aizvainojums, ka neesam palīdzējuši vai kaut kā tamlīdzīgi. Ja var, tad mums ir zināms, ka var tikt uz priekšu.

– Nē, tur ir vairākas iespējas. Vienu es domāju šo te — pašpalīdzības moments, kas noteikti ir svarīgs, un arī tagad būtu jāatjauno, cik var. Un otra lieta arī tādā ziņā tomēr, ka mēs mēģinām savstarpēji tos kontaktus virzīt un to darīt, ka mēs paplašinām pozīcijas.

– Lai ieņemtu labākās pozīcijas, tad tomēr darbs ir jādara. Saprast, kādā, atvainojiet par izteicienu, veidojumā iespējams sākt darboties. Ja izplūdīs, tad ir kādreiz plusi un kādreiz mīnusi. Plusi tādi, ka viņš rada šīs te, ko te sauc par mītiem. Tas ir kaut kas... bet patiesībā tur ir arī savi vājumi. Viens no tiem vājumiem ir, ka grūti ir saņemties, nav nekādas organizācijas, tur tā nelaime. Es īsti neredzu pašlaik, kā to pārvērtēt. Bet ar to manā skatījumā laba lieta, cilvēki var satikties, ja kādam kāda palīdzība, — izdodas atrast, tad ir labi, ir gandarīti, bet, tā kā vienīgais tāds organizētais veidojums, ja mēs runājam par valdības lietām, ir Tautas partija, viņas frakcija. Bet tā ideja par kaut kādu starppartiju sadarbību, — ja mēs viņu gribam paplašināt, es baidos, ka šādā formā attīstību būs ļoti grūti īstenot.