Lato Lapsa - Kampējs

– Bet, ja mēs pieņemam kaut kādus iekšējus, papildinošus lēmumus... Kaut vai tas gadījums ar Andreju un Robertu, ja, ka normāli tomēr būtu, ja mēs varam uzaicināt Robertu un pateikt: atvaino, Robert, tev ir jānāk — un iegūstam kaut kādu konkrētu viedokli. Un kas ir par iemeslu, kas tev tai mūsu cilvēkā neder, jo tai gadījumā skaidri izpaudās Roberta intereses par labu citiem cilvēkiem, kas mums ir galīgi sveši un strādājuši tikai pret mums.

– Te jau, Andri, konkurē divas idejas. Mēs nepietiekami iesaistījām grupā, dabiski, ka viņam saikne ar partiju daudz lielāka, interešu arī, tas svars ir lielāks, vai ne, un viņš izvēlas... Partijas biedri viņam saka, lai kādu savu kadru liktu un... Labi, viņš neērti jūtas, ja. Man ir bijusi saruna. Nu, beigās kaut kādu kompromisu atrod. Nē, un neapšaubāmi, es nesaku, ka diez vai tagad, kad viņš tur labi jūtas, vai ne, viņiem varas eiforija vēl daudziem nav beigusies, un tagad mums arī būs grūti ar Robertu kaut kādu... Jā, ar papildu metodēm nekā...

– Nē, es nedomāju piespiedu metodes, man baigi nepatīkami, es daudz dabūju ar Robertu strādāt, to pozīciju ieņemt nebija vieglākais moments, toreiz strādāja visi, pēc tam cauri un cauri viens savtīgs kadrs, ja, nu vairāk nekādīgi es viņu nevaru nosaukt. Varēja būt, ka arī par mūsu Andreju simtiem labāku cilvēku, bet nu labi, lai tā būtu, bet mūsu pašu cilvēki ieteikuši bija, kamēr neredz labāku, par viņu jācīnās.

–

Ja, nu pašlaik kāds tāds kā Roberts — vai kā šo klubu var asociēt jeb neasociēt ar Tautas partiju, kaut kādu neitrālāku, vai tas ir iespējams?

– Nu, kāpēc nevar? Nu Gunārs, viņš no Latvijas ceļa sēž, nu, vai tāpēc es ar viņu plēšos?

– Nemaldināsim viens otru, ja mēs viņu gribam pārveidot par nekvalitatīvu klubu, īsti neredzu, kā to var izdarīt...

– Es gribēju pateikt, ka te ir iekšēja pretruna. Patiesībā mēs aizmirstam to, ka ir dažādas intereses. Ikvienam indivīdam, ja. Un tās interešu kopas, intereses var būt kolīzijā viena ar otru. Teiksim, vienā brīdī vienai grupai, teiksim, kolīzija interesē ar Roberta interesi, pastāvēt tanī partijā, caur kuru viņš ieņem attiecīgu amatu, ja. Līdz ar to viņiem jāizdabā... lai viņš varētu realizēt savu pozīciju, un tāpēc viņam tanī īstermiņa kolīziju periodā ir ērtāk paciest dejas, teiksim, nevis ar mums, kuri patreiz nenodrošina viņam šo situāciju, nekā paciest dejas ar to vidi, kuri rada šo labvēlīgo situāciju. Un viņš ir tas, kas izvēlas, ja. Un jautājums ir par to, ja mēs domājam par ilgstošāku periodu, kādā mēs gribam darboties kā interešu klubs, patiesībā tad katram indivīdam ir jāizvērtē šī situācija, šīs te situācijas laicīgums un ilgtspēja. Un līdz ar to arī te teica, ka labāk vecs draugs, nekā divi jauni, un par tiem sistajiem un nesistajiem. Patiesībā mēs viens otru pazīstam un zinām arī reakciju daudz maz. Te ir patiesībā indivīda interešu konflikta pieeja, katra no mums konkrēta pieeja, cik ilgstoši mēs gribam atrasties komfortā, un tās vietas arī viss, kurā mēs un ietekmējas, ja, un kurā brīdī mēs pieļaujam sev diskomfortu, ejot kolīzijā ar vidi, kurā darbojamies.

Un tas būs arī katram ar saucamo partiju konkurenci, un šī indivīda konflikts pašā partijā un virzība, teiksim, uz viņu, uz labklājību, pozīcijas piepildījumu. Tāpēc arī šī te amatprasme ir izlīdzsvarojoša, jo darba centralizācija var arī būt zināmā iedīglī, kas viņu izārda, ja. Un, ko es gribēju teikt, ka principā mēs jau nodrošinājām šo te sadarbības mērķi, ideju, mūsu pleca ideju patiesībā. Un te ir tas jautājums, kā risināt tās iekšējās kolīzijas, Robertam ieskaidrot, ka viņa interesēs ir, ilgstošākās interesēs ir, teiksim, sadarboties ar mums un palīdzēt mums... Tā es domāju, ka arī jebkurai organizētai struktūrai vajadzīga kaut kāda materiālā bāze, jo skaidrs, ka man nav tīrā... un man nav tik daudz radinieku, tātad nu var nākt pie manis mājās un pieņemt tos cilvēkus, bet tas ir daudz sarežģītāk nekā, teiksim, aiziet un tikties uz kādu konkrētu vietu. Tātad ir šī te pults, kurā var jebkurā brīdī ierasties un sazvanīties.

Un otrs jautājums ir uzticības jautājums, un arī tas, kuru cilvēku izvēlas. Tas nav nemaz tik vienkārši. Jo katram savs kaut kāds kutelīguma vai jūtīguma slieksnis, kur viņš paļaujas uz vienu vai otru spriedumu, un nemaz tik vienkārši nevar rast šo te konstantu vienprātību, ja. Ņemot vērā Andra taktu un visu pārējo, tas, ka viņš it kā ar jautājumiem, bet neuzbāzīgi veicina to sistēmu, iespējams, viņš ir piemērotākā persona, kas var risināt šādas konversijas bez asām domstarpībām, cenšoties neapvainot indivīdus, jo tomēr katram ir tiesības uz savu viedokli un uz savas personas nepazemošanu. Tur jāmeklē šī situācija, tas ir uzticības jautājums, nevar šī persona izšķirt strīdu, bet būtu tas mērķis... Veidot šeit kaut kādu piespiedu mehānismu un bez izpratnes, un vajadzības un kādā veidā, lai šī sistēma un ķēde... mēs varam redzēt, teiksim, tajā negatīvajā pieredzē, kāda mums ir izveidojusies.

Kluba biedri ir arī palikuši bez darba, ja, un cik grūti ir situācijā palīdzēt atrast... teiksim, šo te, nemaz nedomājot par to, ka viņiem nebūtu šī kvalifikācija vai spēja. Bet tai pašā laikā, kad saule spīd, tad neviens neredz jumtā caurumus. Ja sāk līt lietus, tad caurumus redz un steidz glābt ciet. Varbūt, ka tas ir labi, jo ir vajadzīgs lietus, lai mēs redzētu, kur jumtā ir caurumi. Kaut kādā veidā viņus aizlāpīt. Tāpēc arī es jau runāju par to mērķa definēšanu — ne jau tādā nozīmē, ka... Bet mērķa definēšana ir vajadzīga katram no mums, lai patiesībā mēs saprastu, kādā veidā mēs atrodamies ķēdē, un ka šī ķēde ir svarīgāka, prioritārā pār visām pārējām ķēdēm. Jo šeit runa ir par savstarpēju atbalstu, ja, un palīdzību. Līdz ar to mums ir aiz muguras cilvēks, un mums nevar uzbrukt no mugurpuses un iegāzt pa galvu. Tāpēc mums jāveido šī pārliecība, ka tā ķēde tādā veidā darbojas. Ja šīs pārliecības nav, mēs izvēlamies spēcīgāku struktūru, un viņai dodam priekšroku. Tāpēc jau arī — es nezinu, kādā veidā to visu var formalizēt, bet viņa jau tāpat ir, teiksim, labprātīga.

– Bet, Andri, es vēlreiz uzdodu jautājumu — šī ir pašpalīdzības biedrība? Bez kādiem augstākiem uzstādījumiem? Ja šī ir tikai pašpalīdzības biedrība, cilvēks, kuram šī biedrība vairs nespēj palīdzēt, iet uz citu vietu, kur viņam palīdz vairāk. Ja nav nekādu augstāku uzstādījumu, tikai savstarpēja palīdzība... Kādreiz es atceros — bija. Ja mēs tagad runājam tikai par pašpalīdzības biedrību, tad kā uz to skatās...

– Diemžēl to partiju principu te nevar ievērot. Vienalga, teiksim, Latvijas ceļa pārstāvis Naglis nejustos komfortablāk, ja būtu vinnējusi kāda cita partija. Un to pašu par daudziem pārējiem runājot. Diemžēl tas īpaši nestrādā. Tautas partija atrodas tādā pašā pozīcijā kā jebkura, kuru biedri šeit sēž. Kamēr tā orientācija, kā tas viss ir veidojies, ir mazliet savādāk.

– Te ir divas lietas. Mums ir viena formāla struktūra — Tautas partija, kas šeit, liekas, galā tikusi ar šo, zināmā mērā... Es piederu pie šīm abām lietām. Tas ir tas, ko mēs varas struktūrās vairāk, kā Andris pateica, vadību nodrošinām caur šo... bet mūsu vidū ir pietiekami daudz cilvēku, vairāk vai mazāk, kuri strādā biznesā un kuri ir citās partijās. Tiek piesiets, nu, jums jau grupu pārstāvji Andris Šķēle, pārstāvēt to un to, tiem cilvēkiem, kas ir šai vēsturē, viņiem jābūt vairāk varbūt neitrāli, kā Andrim Starim. Biznesā daudzām partijām savas intereses, spiediens ir lielāks.