Lato Lapsa - Kampējs

– Es nekad neko tādu neesmu ne redzējis, ne dzirdējis. Es nekad neesmu redzējis Šķēli piedzērušos, pat tā, ka ne iereibušu. Un tas ir tajā kompānijā, kur varēja ieņemt riktīgi — Gundariņš, piemēram, Bērziņš, ja? Visi varēja... nu tā, kā nu sanāk! Nē, Šķēle nē.

– Man savulaik radās iespaids, ka Šķēle ir tāda ikona, bet pārējie...

– Absolūti, jā, protams! Tā tā partija tika būvēta. Tāpēc diezgan smagi bija pāriet uz kaut kādu citu funkcionēšanas režīmu.

– Tāpēc tas tuvākais ļaužu pulks — Krastiņš, Bendiks, Bērziņš...

– Nu, sākumā pirmais mazais birojs ir... tā... es, Mārcis, Gundars, Edmunds... Šķenderis... ā, Edgars... nu, ir turpat apmēram, jā.

– Viņš visu laiku ir bijis viņa biroja vadītājs?

– Nu, nē. Šķenderis bija galvenais notārs, notāra vietnieks, kad viņš atnāca uz biroju. Viņš nebija Ave Latā .

– Šķenderim ar Šķēli ir perfekta saskaņa, ja?

– Nu, tā var teikt, jā. Bet saproti, Šķenderis ir cilvēks, ar kuru, es domāju, visiem ir perfekta saskaņa.

– Mārcis jau ir tā nedaudz attālinājies... un arī tu esi projām. Kāpēc tā sanāk?

– Šķēlem ir īpašības... tad, kad tu viņu iepazīsti tuvāk, kas daudziem var šķist ļoti nesimpātiskas. Bet es negribu, tās tādas klačas... tāda tīri aprunāšana... katram no mums ir... īpašības, kuras kādiem citiem var likties nesimpātiskas. Un tādas ir arī Šķēlem, un daudzas no tam ilgtermiņā atgrūž cilvēkus vai rada kaut kādas problēmas. Bet tas ir normāli. Vismaz mēs politiskajā PR reizēm cenšamies radīt cilvēkus bez trūkumiem, bez kļūdām, protams, tas viss bija diezgan primitīvi, bet mums jau visiem vajadzētu saprast, ka tā jau dabā nemaz nav. Un Šķēle nav tas cilvēks, pie kura kāds būtu noturējies ilgi. Es domāju, ka es diezgan droši varu teikt, ka viņš ir cilvēks, kuram nav neviena drauga.

– Diezgan baisi...

– Es pat domāju, ka tas nav tā, ka tā būtu kāda traģēdija, es domāju, ka viņš nekad nav vēlējies, lai viņam būtu kāds draugs. Vai arī tas viņam ir kaut kas svešs tādā ziņā. Tas nav ar to traģisko, nu, es tur palicis viens...

– Visa komunikācija, visa saskarsme, viss tikai caur varu?

– Es domāju, ka tas ir tas ērtais, komfortablais veids.

– Tā kā monarhiņš?

– Kaut kas tāds, jā. Pats Šķēle tur nesajūt nekādu problēmu. Viņš pat nesaprot, ko ta viņi tur čupojas, ko viņi tur ņemas, ko viņi tur dara.

– Šķēle vel joprojām strādā četrpadsmit stundas dienā?

– Nu, varbūt ne četrpadsmit, bet desmit. Nu, nemāk savādāk.

– Viņš nevar citādāk? Par spīti tam, ka viņam ir jauna sieva, mazs bērniņš.

– Bet visā tajā nevajag ieviest nekādu tādu — ak tu nabadziņš. Tas ir tas, kā viņam patīk, kā viņš izvēlējies, kā viņš dara! Protams, viņš varētu nestrādāt vai nu tur... tas, ka viņš dzīvo dzīvi, kādu lielākā daļa no mums neizvēlētos, tas nav kaut kādā piespiedu kārtā... Viņam tā ir labi!

– Tu minēji, ka Ave Lat tika pārdots pilnīgi nepiemērotā laikā. Kas pie tā bija vainīgs? Šķēle?

– Politika! Politiskā motivācija bija svarīgāka par ekonomisko. Goda vārds! Jā, es tā domāju! Likās, ka tas ir labs brīdis, kā to visu atrisināt, atbrīvoties un tā tālāk... tam bija tikai politiska motivācija. Tāpēc tas brīdis arī kāds bija, tāds bija.

– Man radies iespaids, ka Šķēle nemāk risināt vienādojumus, kur viens plus viens ir divi. Ka viņš vienmēr šitādus te gājienus... Ave Lat ... Digitālgeita... nav tā, ka vienkārši cilvēks iet un dara, lūdzu, re, kur mans projekts... tas pats Jūrmalas projekts...

– Nu, redzi, Ave Lat grupas šitā pārdošana, nu vekselis, domāju, ka Šķēlem bija mācība, ka nevajag neko darīt atklāti! Da ne par ko viņš nav vairāk tā apd...sts un gānīts! Par vienīgo, acīmredzamo, caurspīdīgo, pārskatāmo, godīgo transakciju! Varēja taču atstāt! Jau pirms tam UVK taču jau bija īpašnieks! Vajadzības nebija nekādas! Vienīgā vajadzība bija izdarīt labi, tā kā vislabākajā pasaules praksē. Tā izvērtās par katastrofu. Es domāju, ka cilvēki pēc tādam pieredzēm domā — nu, labāk mēs tur kaut kā... pa maliņu... Cilvēciski to var ļoti labi saprast... kā izrādījās, digitālgeitā tas nebija labākais variants, bet cilvēcīgi to var saprast.

– Kā tu domā, kuras ir sliktākās Šķēles īpašības? Teiksim tā, kuras viņam pašam traucē?

– Es negribu, tas būtu tāda pavisam prasta aprunāšana.

– Šķēlem ir pierakstītas visādas lietas, nu, baumu līmenī, mēģināts piekarināt... sāksim no viena gala — pedofilija. Tam ir kaut niecīgs pamats?

– Pirmais jau bija tas zaglis un kas... pedofils arī bija, ko lapiņās līmēja? Pirmais nav pedofilija! Pirmais ir Ādamsons ar to operatīvo lietu.

– Nu, jā, ka viņš ir visus Ave Lat uzņēmumus izkrāpis no valsts.

– Šādi teikt gan nav pamats, ka Šķēle būtu par sviestmaizi dabūjis... nu, tu saproti...

paskatīsimies, kas tie par gadiem. Mūsdienās tā teikt, ka nopirkt Balticovo par tur... grašiem, bet kurš ņēma tajā laikā bankā kredītus ar tā laika procentiem, lai nopirktu Balticovo ! Tāpēc jau Šķēlem nekad nav varējis neviens piesieties, jo tur ir īsta nauda, īsti kredīti...

– No kurienes tas? Īsta nauda, īsti kredīti?

– Nu, kā... nauda, nu... banka... nauda, nu, kredīti... Šķēle nabags nebija, var jau ņirgāties kā grib par to puķu audzēšanu, bet, ja parunā ar cilvēkiem, kas to drēbi zina, tad Ruselis ar Šķēli bija gigantiska mēroga. Bet kāds vēl varētu?... Nu, labi, ja kāds skeptiķis tam netic, tad kāds cits tam ir izskaidrojums? Kāpēc tad pēkšņi kaut kāds viens vietnieks, no ministra cik tur... kāpēc tad viens tā pēkšņi varēja visu sagrābties? Kas tad ir tā noziedzīgā firma? Man nav skaidrs. Bet es neredzu īpašu pamatu šaubīties. Es domāju, ka viss ir tā laika likumdošanas ietvaros. ļoti precīzi, ļoti skaisti, liekot iekšā dzīvu naudu, uzņemoties lielus riskus. Nu, tā laika ekonomikā! Tur jābūt šausmīgi trakam, šausmīgi kaislīgam, azartiskam cilvēkam, lai uzņemtos to visu darīt. Un tas izrādījās ārkārtīgi pareizi. Bet tas varēja arī tā neizrādīties. Tā ka par to sākumu es domāju, ka tur viss ir kārtībā.

Nu, zaglis, skaidrs. Nu, pedofils, nu... nu... nu... man trūkst vārdu. Tas nu... tas... par mums visiem, latviešiem, neko labu neliecina, tas pedofilijas skandāls, tas ir pilnīgs vāks! Nu kāds pedofils! Nu, pa kuru laiku! Nu, kur! Par ko ir stāsts! Nu kas!

– Ādamsons jau pievilka to, ka viņš ir mācījies universitātē, pederastija... un tad kāds prokurors Grūtups to lietu tā... un tad Šķēle ātri sameklē Dzintru, apprecas, nu tā... tāds ir stāsts...

– Nu, šito es dzirdu pirmo reizi. Ne nu... es tam visam neticu.

– Kā tu domā, vai Šķēle būtu gatavs uz pasūtījuma slepkavību, lai bizness ietu?

– Nu, es saprotu, ka manā izklāstā Šķēle sāk izskatīties atkal nenormāli skaists un pūkains, bet nu tomēr salīdzinājumā ar... Nu, piemēram, Šķēle uzskatīja, ka nedrīkst izmantot represīvās iestādes kaut kādu rēķinu kārtošanai, un Šķēles laikos, Tautas partijas laikos nekad nav, piemēram, ieņēmumu dienests braucis pie ienaidniekiem vai pie konkurentiem, nekādas policijas, visādi SABi, KNABi... viss, kas tagad notiek griezdamies. Griezdamies! Kopš Repšes. Un lai man nestāsta, ka tas viss ir sagadīšanās. Un es uz savas ādas ar’ šo to esmu redzējis un... piemēram, Šķēle uzskatīja, ka tas nav pēc noteikumiem. Kas ir pēc noteikumiem, tas ir — mēs varam tur lamāties, kompromati, piemēram, PR, tas viss ir pēc noteikumiem, mūs lamāja, mēs lamājāmies, visādi ņēmāmies, normāli. Bet izmantot tādu valsts resursu pret indivīdu, lai sabradātu? Tas bija formulēts tieši, ka nē. To mēs neatbalstām, nepieļaujam un nedarām. Un Šķēles ētiskie principi tādā komerccīņā tagad ir virs vidējā. Tas toreiz varbūt tā nelikās, bet tagad iznāk, ka Šķēle vispār ir ideāls džeks salīdzinājumā ar tagad visādiem taisnības cīnītājiem, kuriem nav nekādu principu! Tikai visbanālākās, vissavtīgākās intereses. Visi šitie lupatlaši, viss šitas lumpenproletariāts, viss šitas uznirums Jaunā laika izpratnē, tad uz tā fona Šķēle izskatās vēl vairāk pēc izcila valstsvīra, nekā pirms tam.