Lato Lapsa - Kampējs

Nav drošu ziņu, vai pēc izrunāšanās par "līko degunu" īpašniekiem Andrim Šķēlem sanāca vai nesanāca kāda saruna ar tā paša Quainton Ltd . oficiālo rezidējošo direktoru Latvijā — Hariju Īzaka dēlu Krongornu, taču tas arī nav tik svarīgi. Būtiskāk atcerēties, ka gadiem ilgi Ave Lat grupas pārstāvji un tās it kā bez algas strādājošais stratēģiskais menedžeris vai no ādas līda ārā, lai tikai nevajadzētu atklāt — kur tad īsti radusies kompānija Quainton un kas ir tās īpašnieki. Tiesa, presei viņi gan vairs nemēģināja iestāstīt oficiālajos protokolos sarakstītās blēņas par vajadzību piesaistīt pieredzējušo ārvalstu kompāniju, — tā vietā nāca stāsts par nepieciešamību izmantot nodokļu atvieglojumus, ko Latvijas valsts, oficiāli cenšoties piesaistīt ārvalstu investorus, bija piesolījusi katram kaut formālam ārzemniekam. Lūk, vēl fragments no kādas preses sarunas ar Andri Šķēli:

– Ja es pareizi sapratu, tad jūs Ave Lat lielākoties esat ieguldījis savas smadzenes. Kur īsti Ave Lat ņem līdzekļus, lai iegādātos visus šos uzņēmumus?

– Viņa tiek nopelnīta.

– Bet vai ārzonas firma nedod naudu? Cik var saprast, pētot uzņēmuma reģistra datus, tad Quainton Limited ir tā, kas dod naudu?

– Nē, nav tā situācija tāda. Tā ir pilnīgi otrāda, politika, ko piekopj Latvijas ceļš , nostādīja Latvijas uzņēmumus un uzņēmējus absolūti nelīdzvērtīgās pozīcijās, jo likums, ko toreiz pieņēma šīs te ultraliberālās un es nezinu uz ko orientētās partijas ideologu vadībā, bija no sākuma balstīts uz to, ka, pat sākot ar simts ASV dolāru klātbūtni kādas firmas statūtkapitālā, viņi ieguva nodokļu atvieglojumus. Ja ārzemnieks nāca ar simts dolāriem, [viņš] iegūst nodokļu atvieglojumus, bet Latvijas uzņēmējs, kuram jāstrādā hiperinflācijas apstākļos, kam ir tūkstošprocentīga inflācija, kam kredītprocenti sasniedz simt un tamlīdzīgi, tam jāpelna vēl valstij nodokļi, tad tur, redziet, ar simt dolāru klātbūtni var kaut ko tādu nedarīt. Vēlāk šī norma tika izmainīta uz piecdesmit tūkstošu dolāru klātbūtni pamatkapitālā, un turpinājās tālāk šī invāzija ar šo nevienlīdzīgo apstākļu radīšanu Latvijas uzņēmējiem, kas atļāva visādiem šarlatāniem, kas uzdevās no Rietumiem atbraukuši, par milzīgiem gudriniekiem, bagātniekiem, nezinu par ko. Jūs atceraties, kā pirms gadiem sešiem skatījās uz vizītkartēm, turklāt, ja vēl bija zelta krāsā. Uh, kādi te sabraukuši, īstenībā daudzi no viņiem bija vistīrākās plikadīdas, žurkas pēdējie, kas bēga no turienes, jo viņi tur neko nespēja nopelnīt. Viņi braukāja uz valstīm, kur cilvēki brīnās par vizītkartēm...

Ar vārdu sakot, var šķist — līdz noteiktam brīdim Andris Šķēle un Co. visai pasaulei mēģināja iestāstīt, ka tas, ko acis izlasa oficiālajos dokumentos, neesot taisnība. Neesot, nudien neesot tā, ka Quainton iepludina Latvijā lielus līdzekļus, uz nebēdu piedaloties pārtikas uzņēmumu privatizācijā. Situācija nedaudz mainījās brīdī, kad, cik zināms, mūsu galvenajam varonim vai kādam no viņa līdzgaitniekiem kļuva skaidrs, ka īlens tūlīt, tūlīt izlīdīs no maisa — pašmāju žurnālisti, pretēji Ērika Masteiko ieteikumam nevēloties draudzēties ar Ave Lat pārstāvju sniegtajiem skaitļiem, sāka mest skatienus uz Menas salu — ārzonu paradīzi, kur arī bija oficiāli reģistrēta Quainton Ltd. , un tās kompāniju reģistra datiem.

Rezultātā, ja atbilst patiesībai neoficiālā informācija par "apsteigšanas manevra" norisi, tieši viens no Andra Šķēles līdzgaitniekiem bija tas, kas Neatkarīgajai Rīta Avīzei 1998. gadā piegādāja dokumenta kopiju, kas apliecināja — jā, Andris Šķēle 1994. gada nogalē kļuvis par tā paša Quainton direktoru. Drīz vien kļuva zināms, ka vismaz līdz 1995. gada pavasarim Andrim Šķēlem piederējusi arī puse šīs naudīgās "pieredzējušās ārzemju firmas" akciju (kaut oficiāli mūsu grāmatas varonis uzņēmumu pametis vēl daudz vēlāk — 1995. gada decembrī, faktiski vienlaikus ar Ziedoņa Čevera veidotā Ministru kabineta caurkrišanu Saeimā, pēc kuras premjera krēsls tika piedāvāts Andrim Šķēlem; paši avelatieši gan apgalvoja — izmaiņas īpašniekos tik ilgi reģistrētas tāpēc, ka īpašnieku sapulces tiekot sasauktas ļoti reti).

Bija faktiski acīmredzams, ka pirms "noplūdes" bija veikts rūpīgs sagatavošanās darbs: argumenti bija piemeklēti, un galvenais neapšaubāmi bija — jā, Andris Šķēle tiešām bijis cieši saistīts ar Quainton , taču nu jau ļoti, ļoti sen ir no tā projām. Ēriks Masteiko pavēstīja, ka nu jau varot "pateikt, kāda konkrēti savulaik bija Šķēles misija: kopā ar mani piereģistrēt firmu, veikt pirmos soļus, un, kad kompānija bija stabila, viņa misija beidzās". Arī Andrim Šķēlem, turpinot tēmu par ļauno, vietējiem uzņēmējiem nelabvēlīgo likumdošanu, bija ko teikt:

– Nekļūdīgi, ka šī situācija bija ļoti nelabvēlīga arī Ave Lat grupai , un es teicu — zēni, ir kaut kas jādara, citādi mūs vienkārši izspiedīs no tirgus, kā latviešus, kā vietējos cilvēkus mūs vienkārši pārpirks, jo tie nāk kaut vai tīri jau ar priekšrocībām. Dabīgi, es paņēmu Masteiku un teicu — braucam! Jāpiereģistrē firma, kas dos iespēju nonākt līdzvērtīgos apstākļos ar simts dolāriem vai tamlīdzīgu summu kabatā. Tā ka šīs firmas reģistrācija deva iespēju vairāk līdzekļu novirzīt uzņēmumu attīstībai.

– Tātad Quainton Limited ir jūsu un Ērika Masteiko dibināta firma?

– Nē, mēs to nopirkām. Otra lieta, kas turpinās vēl šodien valsts politikas tuvredzības dēļ, ir tas, ka šobrīd daudzi spiesti eksportēt produkciju no Rīgas uz Maskavu, pārdodot uz muitas zonu kaut kādai Īrijas kompānijai, un tā ir tā, kas sūta uz Maskavu, jo, redziet, Īrijai ar Krieviju ir lielākās labvēlības statuss. Latvijai nekas. Vai arī Lietuvai ar Ukrainu, kur lietuvieši zivju konservus uz Ukrainu var sūtīt ar nulles tarifiem, bet mums viens ministrs televīzijā stāsta — eksportējiet caur Igauniju. Cilvēks, politiķis, viņš nesaprot, ka ir preču izcelsmes sertifikāts, ka ir kvalitātes standarts un visas pārējās lietas, viņš aicina uz nezin ko. Tas notiek vēl šodien, un tas būs tik ilgi, kamēr politiķi nespēs nodrošināt Latvijas uzņēmējiem, zvejniekiem, lauksaimniekiem un citiem lielāko labvēlības statusu, vai vismaz vienādi ar citām valstīm. Šobrīd tas vēl arvien notiek un tādēļ tiek reģistrētas šīs te ārzonā esošās firmas, kas atļauj efektīvāk apiet politiķu neizdarības, vai arī apzināt konkurences izkropļojumus šeit uz vietas.

– Varbūt jūs atceraties, cik liela nauda bija jāsamaksā par šo te ārzonas firmu?

– Tā nebija liela, tie bija pāris tūkstoši dolāru.

– Cik liela ieguldījumu daļa šajā firmā bija no jums un cik liela — no Masteiko puses?

– Jums jāsaprot, ka tā ir vienas mārciņas akcija. ārzonās firmas, kas nav rezidējošas uz vietas, tiek reģistrētas pēc minimālā kapitāla, tā saucamās zelta akcijas principa, ka jums var piederēt vienu mārciņu vērta akcija, kas arī reāli maksā vienu mārciņu šajos uzņēmuma reģistros, bet viņas faktiskā vērtība ir lielāka. Viņas netiek kotētas biržā, ne viņas tiek novērtētas, tās ir nerezidējošās kompānijas. Tādēļ varat uzskatīt, ka viena mārciņa kādu laiku ir piederējusi Šķēlem.

– Vai tā ārzonas firma, kas jums pieder Īrijā, ir tā firma, caur kuru tad tiek eksportēta produkcija no Latvijas uz Krieviju?