Lato Lapsa - Kampējs

– Es nezinu! Mēs vienkārši vairs nekomunicējam...

– Un jūs, Dzeņa kungs?

– Mēs ar Jāni Lapši, kad gāja tā privatizācija uz otru pusi, sadomājām, nu, velns parāvis, mēs neko neesam privatizējuši. Izdomājām privatizēt vienu sakņu bāzi. Dabūjām zināt, ka zeme zem sakņu bāzes pieder vienai Zviedrijas latvietei, ar viņu sarunājām, ka nav problēmu, viņai pirmpirkuma tiesības, mēs visu nokārtojam, viņa paņem bāzi un pēc tam tur visu var sakārtot.

Mēs kā jau latviešu džentlmeņi kasījāmies un taisījāmies. Un pēkšņi es uzzinu, ka sakņu bāze privatizēta. Es pazinu Nagli, un es viņam saku — johaidī, kā tas varēja būt. Tur bija kaut kādas robežas noteiktas, cik jābūt zemei, lai būtu pirmpirkuma tiesības. Tur juristi bija izdomājuši, ka pievieno klāt citu zemes pleķīti, un ļoti ātri uztaisīja, ka viņai vairs nav pirmpirkuma tiesību, visu paņēma un cauri. Es saku Naglim — vai tas ir godīgi? Viņš saka — man ir apnicis strīdēties. Tas parāda, cik mēs bijām privatizācijai nesagatavoti.

– Un kā sanāca, ka pats Šķēle tika pie lielākās daļas privatizēto uzņēmumu?

– Es vēlreiz saku, ka viņš ir gudrs vecis. Es varu izstāstīt vienu gājienu. Savā laikā ārzemnieki bija daudz gudrāki par mums šajās lietās. Viena firma uzrīkoja tikšanos ar Baltijas valstu ministru vietniekiem. Bet viņi zināja — ja viņi te būs Rīgā, tad nekāda jēga nebūs. Viņu uzsēdināja uz kuģa, viņi kaut kur brauca, un šī runāšana notika uz kuģa. Tad, kad viņš atbrauca atpakaļ, viņš teica — es tagad zinu, kā taisa naudu. Viņš arī zināja. Es domāju, ka visos šajos braucienos viņš iepazinās ar zēniem, kuri arī līdztekus kaut kur pasildīja rokas.

– Un kas ar jums, Lukašenoka kungs? Jūs taču arī bijāt augstā amatā. Ko jūs pats privatizējāt?

– Neko. Tajā laikā neviens nesaprata, ka man pieder resursi, ka es stāvu blakus resursiem, kas ir tūlīt aiz naftas, bet ka es neko no tā nepaņēmu. Es nezinu, kā pavēle tā bija vai kas, bet ar mani gadu prokuratūra ņēmās. Un pārbaudīja visas manas maiņas, pārdošanas, un neviens neticēja, ka es neko neesmu pievācis naudas izteiksmē. Un jūsu kolēģi no preses nāca pie manis un jautāja — vai jums arī būtu jāsēž, jo nevar tā būt, ka bijāt klāt tādiem resursiem, bet nekā neesat paņēmis. Un man pēc gada atrada, ka es pa saviem kanāliem esmu par mikroautobusu Latvija atvedis nevis četrsimts tonnas graudu, bet sešsimts tonnas, man palika kādas trīs, četras Latvijas rezervei. Un tad atnāca pie manis kaut kāda sporta organizācija, ja nemaldos, sak’, palīdziet, es viņiem pārdevu to Latviju , un manās darbībās neatrada nozieguma sastāva. Un atteica ierosināt krimināllietu.

– Kāpēc jūs negribējāt privatizēt?

– Es esmu tāds nedaudz ščepetiļnijs cilvēks, es biju maizes rūpniecības vadītājs, un tad tas būtu bijis kaut kā tā...

– Bet Šķēle bija ministra vietnieks...

– Nu, es nezinu, iespējams, ka es kaut kā pret to attiecos citādāk.

– Jūs viņam palīdzējāt?

– Nē. Es viņam, starp citu, privatizācijā it nemaz nepalīdzēju. Es palīdzēju tikai tādā veidā, ka palīdzēju izprast, bet viss, ko viņš privatizēja, to visu viņš darīja pats. Mana palīdzība izpaudās informācijā, ko viņš prasīja, piemēram, kādas ir potenciālās tā vai cita uzņēmuma iespējas.

– Vai nav tā, ka, gadiem ejot, Šķēle aizvien vairāk sāka domāt tikai par to kā sev, sev, sev?

– Jūs neapvainojieties, es esmu latgalietis, jūs latvieši, un mums Latvijā ir tāda šausmīga... nu, pat ir paruna — kur divi latvieši, tur trīs partijas un lai kaimiņam nevis viena lieka govs, bet lai pēdējā nosprāgst. Es pieļauju, ka tad, kad Šķēle to radīja, viņam radās daudz cilvēku, kas sāka viņu par to apskaust. Vajag darīt, nevis apskaust! Es viņu nosodu par ko, par vienu es nosodu, kad sāk tā analizēt, jo viņš arī bija par to, lai vietējiem būtu viss un attīstītos un strādātu Latvijas labumam. Bet neatkarības apstākļos, es pieļauju, ka viņam nekas cits neatlika kā pārdot, vekseļus, ne vekseļus, skaudējiem ir tāda īpašība — jo kāds bagātāks kļūst, jo skaudība lielāka, un sāk izmantot visādus instrumentus, tiesas, prokuratūras un tā tālāk. Un būtu sākuši tur rakņāties visā tajā netīrajā veļā, tais mēslos. Es pieņemu, ka viņam vienkārši nebija citas izvēles. Par to es nosodu, ka pārdeva, bet, ja analizē, tad domāju, ka tas bija spiests gājiens. Jo skauģu ir jūra. Un skaudība pie laba nenoved.

Privatizācija kā tāda jebkurās valstīs, kuras tikko sāka savu patstāvību, principā ir, ka kādam kaut kas ir jānopērk. Tikai ir jautājums — kā nopirkt? Šķēles nopelns šajā ziņā... nu, es nevaru tā pateikt, jo man nav simtprocentīgas informācijas, bet tas deputātu bloks, kas tajā laikā bija Latvijā, — viņi taisīja tādus likumus, kas ļāva vietējiem aktīvajiem uzņēmējiem privatizēt pēc tiem likumiem, kādi bija. Ja šodien pārbaudītu Šķēli, tad, lai kas arī pārbaudītu, viss tika izdarīts likumīgi. Jo likumi tajā laikā tika pieņemti tādi, kuri veicināja privatizāciju. Un konkrēti cilvēki, vai nu Šķēle, vai Godmanis, vai Ģēģers, vai kaut kāds tur Pētersons, bet kāds vienalga būtu to privatizējis...

– Kā tad tas viss tā sanāca, Nagļa kungs? Jūs taču bijāt Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors. Un lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizācija bija viens tāds skaļš process...

– Tā praktiski visa jau bija pabeigta līdz aģentūras dibināšanai. Mēs pārņēmām tikai privatizācijas līgumu izpildes kontroli.

– Nu, bet tas, ka nonāca viss gandrīz viena cilvēka rokās, — tas tā labi bija?

– Ja mēs tagad paskatāmies, tad kapitāla koncentrācija jebkurā gadījumā notiek. Vai viņa īsākā laikā vai ilgākā, — jebkurā gadījumā viņa notiek. Tālāk, kad iespējas bija visiem pilnīgi vienādas. Ja kādam pietrūka smadzeņu, kā pie tiem uzņēmumiem nokļūt, tad jāvaino nevis tie, kas viņus noprivatizēja, bet tie, kuri nebija pietiekami mācījušies, kuriem nebija izpratnes, tai skaitā par mežonīgo kapitāla uzkrāšanu, — tad tur ir vaina jāmeklē . Jo ar kādiem likumdošanas aktiem var nodrošināt aizliegumu iegādāties vienu vai otru uzņēmumu? Nekā!

Mēs vienu brīdi neatļāvām privatizēt zemi vai citus īpašumus, pieņemsim, ārvalstniekiem. Bet ko tad mēs izdarījām? Mēs radījām profesiju "latvietis", kurš gāja, parakstījās un jau nākotnē, kad iestājās kaut kādi citi procesi likumdošanā, kad viņi tiek saskaņoti ar starptautiskām normām, tad arī šos īpašumus pārdeva. Nu, un kāda tur starpība? Nekādas! Tāpēc pateikt, ka tas ir galīgi noliedzoši, galīgi slikti, ir nepareizi.

Dabīgi, ka man, ja būtu tādas iespējas vai izpratne par šīm lietām pašā deviņdesmito gadu sākumā, kad notika šī te mežonīgā privatizācija vai noma ar izpirkumu, tai laikā viņu tā sauca, tad dabiski, ka būtu bijis labāk, ja viņš būtu diversificēts — šis īpašums. Pēc iespējas vairāk īpašnieku...

Protams, ne ar 1999., ne ar 2001. gadu dzīve nebeidzās. Vēl bija daudz kas. Politiskais bizness. Komerclikuma bizness. Digitalizācijas bizness. Siltuma bizness. Vēja bizness. Degvielas bizness. Atkritumu bizness. Nekustamo īpašumu bizness. Bija lietas, kur mūsu galvenā varoņa rokraksts — ko mēs no aprakstītajiem notikumiem droši vien jau būsim iepazinuši pietiekami labi — bija skaidri saskatāms. Bija lietas, kur primitīvās kampšanas vēlme šķita kaut nedaudz nomaskēta. Nebija tikai viena — kaut viena skaidri redzama biznesa, kas būtu izveidots un attīstīts paša spēkiem, lai vienreiz taču radītu sen, sen atpakaļ pieminētos darbavietu tūkstošus.