Lato Lapsa - Kampējs

Protams, ir vairāk nekā skaidrs, ka ar viena enerģiska, taču gana primitīva kampēja spēkiem viss šajā grāmatā aprakstītais nebija izdarāms. Cita lieta — ja darītāji bija pietiekami labi organizēta grupa, kurā bija cilvēki ar pietiekami dažādiem mērķiem, kuri darbojās Latvijā fantastiski attīstītajā kolektīvās atbildības, bet pareizāk jau — bezatbildības apstākļos. Var runāt tikai par to, ka atsevišķi cilvēki to savā labā izmantoja īpaši efektīvi, gūstot tādu vai citādu atbalstu no piejaucētām amatpersonām — vienalga, valsts prezidentiem, premjeriem vai ģenerālprokuroriem.

Joprojām gan pastāv tēmas, par kurām ir jēga un pamats uzdot jautājumus. Piemēram, kā tad bija ar Andra Šķēles pirmo iešanu valdībā — vai arī tās pamatā bija tikai un vienīgi vēlme atkal kaut ko kampt, kampt, kampt, vai arī šī nu jau šķietami nepārvaramā vēlme atdzīvojās tikai vēlāk, bet tobrīd bija patiesa vēlme palīdzēt pirmām kārtām nevis sev, bet savai valstij?

Katram pašam jāizlemj — ticēt vai neticēt nu jau bijušajam mūsu varoņa līdzgaitniekam Jurģim Liepniekam: "Kad Andris Šķēle kļuva par premjeru, viņš tiešām nāca ar augstiem ideāliem un pretenzijām, ka viņš šo valsti var vadīt saimnieciski un radīt šeit labklājību. Protams, kļūstot par premjeru, automātiski tika izbeigtas visādas [Māra] Gaiļa laikā iesāktās operatīvās lietas un citas smieklīgas izmeklēšanas, kas traucēja biznesam. Taču es domāju, ka Šķēlem nebija vēlmes kļūt par premjeru, lai tādā veidā palīdzētu savam biznesam.

Galvenais bija, lai netraucē un nebremzē, bet vienlaikus arī pacelt valsti, lai vispār šeit attīstītos bizness. Nebija tā, ka Šķēle katru mīļu brīdi konsultētos ar Masteiko par to, kas jādara ar Ave Lat . Premjera dienaskārtība bija pietiekami noslogota, lai viņam neatliktu laika biznesam. Masteiko pats ir ļoti patstāvīgs, un viņam nekādi Šķēles padomi nebija vajadzīgi. Masteiko drīzāk bija apvainojies, jo vēlāk izrādījās, ka Šķēle kā premjers nopietni traucē biznesam, jo parādījās sakāpināta uzmanība par Ave Lat un Šķēles uzņēmumiem.

Kad Šķēle otrās valdības laikā saprata, ka patiesībā nevienam te valsts neinteresē un visi tikai skatās, kā kaut ko iegrābt sev, nevarētu teikt, ka viņš uzmeta lūpu, bet viņš, manuprāt, pieņēma lēmumu — ja jau nevienam nevajag manus kā valsts vadītāja pakalpojumus, tad es parūpēšos pats par sevi, tāpat kā to dara visi pārējie. Un tad arī viņa domāšana aizgāja otrā virzienā — kā izmantot tās priekšrocības, ko sniedz atrašanās pie varas. Tā es domāju. Un tagad jau ir pilnīgi skaidrs, ka tad, ja Šķēle vēlreiz kļūtu par premjeru, viņš noteikti neziedotos uz valsts labklājības celšanas altāra. Viņš ir ļoti mainījies..."

Tiešām — tik briesmīgi mainījies no pašaizliedzīga valsts interešu aizstāvja uz naudas un varas kāru kampēju? Vai kā reiz otrādi — palicis tieši tāds pats, kāds bija jau deviņdesmito gadu sākumā? Ar jau sen Jāņa Nagļa publiski pieminēto "īpašību sajust momentu, kad var nopelnīt", "fantastisko ožu" un vēl vienu talantu — "ceļā uz mērķi var būt supernekaunīgs", bet vienlaikus — absolūti nespējīgs kaut jel ko izdarīt atklāti, godīgi un tīri? Gatavs savās shēmās iesaistīt pat ģimenes locekļus — bet, kā to rāda deviņdesmito gadu pri(h)vatizācijas gadījumi un arī mūsu dienās no katras "shēmas" uz āru lienošās āža kājas, laikam taču nespējīgs kaut vienu savu shēmu nostrādāt filigrāni, nevis paļaujoties tikai uz cilvēku vājo atmiņu, vājībām un pieejamo administratīvu resursu izmantošanu? Spējīgs pagrābt no valsts — bet ne attīstīt pats? Spējīgs izmantot cilvēkus tikmēr, kamēr tie vajadzīgi, bet tad atkratīties patiesā neizpratnē — ko tad šitas vēl grib?

Par pārējo — katram pašam jārod atbildes, bet paļaušanās uz cilvēku vājo atmiņu — tas nu noteikti. "Varbūt deputāti, kuriem Satversme uzdod ar speciālu likumu noteikt tautas nobalsošanas procedūru, ir apzināti uztaisījuši to tik sarežģītu. Tas attiecas arī uz Saeimas atlaišanas kārtību. Domāju, ka to būtu iespējams vienkāršot. Būtu ļoti normāli, ja Latvijā ieviestos prakse vienu vai otru pietiekami svarīgu jautājumu likt uz tautas nobalsošanu," — tas ir Andris Šķēle pirms savas Tautas partijas dibināšanas. "Kad man jāiet uz referendumu, kam fonā rēgojas iespējama nestabilitāte valstī, draudi mainīt valdību, padzīt parlamentu un sazin kas vēl, tad cilvēki un tāpat arī es, sāk apsvērt: pag, pag, ap ko te lietas grozās?" — tas ir Andris Šķēle nepilnus desmit gadus vēlāk.

"Es negribētu nodarboties ar politiku. Politika nav tīra lieta. Ņemot vērā valsts ekonomisko stāvokli, arī trīs gadi man būs ilgs laiks," — tas ir 1995. gada Andris Šķēle. Vienīgais iemesls atgriezties politikā būtu, ja "viss iesāktais tiktu apturēts un pagriezts atpakaļ"; vēl pēc brīža "nav pārliecības, ka visu nevar pagriezt atpakaļ vai vismaz būtiski bremzēt" — tas ir 1997. gada Andris Šķēle. Desmit gadu vēlāk mūsu acu priekšā ir Andris Šķēle, kas savas partijas biedru priekšā uzstājas ar programmatiskām politiskām runām un pieprasa uzticības balsojumus.

"Mēs diemžēl pagaidām nebūvēsim stikla pilis 100 miljonu dolāru vērtībā. Pat ja tāda nauda būtu, tad tā vispirms būtu jātērē mūsu zinātnei un spējīgāko studentu sūtīšanai studēt pasaules labākajās augstskolās, taču, tā kā tādas naudas pagaidām nav, mēs varam vienīgi solīt datorizēt mūsu bibliotēkas, darīt visu, lai jūs bibliotēkās varat strādāt ar internetu un lai bibliotēkām būtu nauda jaunu grāmatu iegādei," — tas ir 1996. gada Andris Šķēle. Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas celtniecības finansēšanas projekts, ieviešot papildmaksājumu par katru patērēto elektroenerģijas kilovatstundu, ir "sociāli taisnīgs, visu nāciju aptverošs projekts, kas kļūs par simbolu mūsu nācijas zināšanu alkām", — tas ir Andris Šķēle nieka četrus gadus vēlāk.

Pat stāsti par to, kā tad notikusi mūsu galvenā varoņa izraudzīšana premjera amatam 1995. gadā, ir izrādījušies, maigi izsakoties, nepatiesi. "Tajā dienā, kad Saeimas uzticību nebija ieguvusi arī Ziedoņa Čevera valdība, mani sameklēja divu pretējo bloku pārstāvji, un ar mani runāja gan Māris Grīnblats, gan Ziedonis Čevers. Drīz pēc tam par šo jautājumu sāka sarunas arī Aleksandrs Kiršteins. [..] Tā kā es pietiekami labi pazīstu un augstu vērtēju ikvienu no viņiem, tad piekritu apsvērt šo iespēju. Viņi ir nopietni politiķi, un, kad vēl viņiem pievienojās Māris Gailis, tad sapratu, ka ir neordināra situācija un man atkal ir jāsaskaras ar kaut kādu izaicinājumu pēc trīs gadu perioda, kurā biju nodarbojies tikai ar biznesa, saimnieciskajām lietām, finansēm un ekonomiku.," — šī ilgus gadus bijusi paša Andra Šķēles versija.

Taču... jau 2007. gada nogalē tas pats Ziedonis Čevers pēkšņi "atcerējās", ka pēc tam, kad viņa veidotais Ministru kabinets neieguva Saeimas atbalstu, pie viņa lietišķā vizītē ieradušies mums jau labi zināmi kungi — advokāts Andris Grūtups, Turības vadītājs Ivars Strautiņš un Andris Šķēle. Vīzites mērķis acīmredzot — ieteikt padomāt, vai par premjeru nederētu... Andris Šķēle.

Tad kā — vai vispār ir kāda joma, kurā mūsu varonim nebūtu novērojama šāda "personības dalīšanās"? Viena — noteikti: visos, visos, visos laikos viņš ir skaļi un uzstājīgi deklarējis savu neviltoto rūpi par morāles normām, likuma prasībām un valsts interesēm. "Nu jau gadus četrus, piecus gaisā vēdī, ka "valsts politiķiem ir slaucama govs". Šīs pārliecības ieviešanā un realizēšanā Andrim Šķēlem ir vislielākie nopelni. Attieksmi pret valsti viņš nekautrīgi, ar savu piemēru ir rādījis visiem pārējiem, kuriem vārgāki nervi un raksturi, atraisījis bišķi rokas: ja viņš var, ar ko tad mēs sliktāki!" — tā tikmēr par mūsu galveno varoni Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I paziņojis, piemēram, Edvīns Inkēns.