Lato Lapsa - Kampējs

Protams, kritizētājam var pajautāt — vai tu pats daudz labāks? Bet izteiktie vārdi paliek. Un arī šie, ko intervijā saka kāds izbijis mūsu galvenā varoņa līdzgaitnieks: "Visi cilvēki no viņa ir aizgājuši ar lielāku vai mazāku skandālu. Šķēle ir uzmetis visus savus partnerus tāpēc, ka viņu moka mazvērtības komplekss. Kaut kādā brīdī viņam paliek bail, ka cilvēkiem varētu šķist, ka viņš vispār nav vajadzīgs un līdz ar to viņš būs vientuļākais cilvēks pasaulē. Es domāju, ka viņam vienkārši ir grūti samierināties ar to, ka viņš tā īsti nevienam nav vajadzīgs. Un tad viņš mēģina it kā radīt vajadzību pēc sevis, iet un piedāvājas — es visu varu sakārtot."

Vientulības tēmu piemin arī kāds pilnīgi citu politisko uzskatu pārstāvis — izbijis ministrs, kam ar Andri Šķēli bijis jātiekas ne tikai pie sarunu galda vien:

– Nevar noliegt, ka viņš ir gudrs vīrs. Sākumā tas bija progress, kas pārvērtās par regresu. Es katrā ziņā negribētu būt viņa vietā, es nezinu, vai viņš lasa interneta komentārus, bet man liekas, ka viņš nav ne laimīgs, nekā. Es pāris reizes esmu viņu uz ielas redzējis. Nekādi draugi mēs neesam. Mums ir bijusi tikšanās ar Šķēli, bet nekāda saruna nesanāca. Viņš nav nekāds sarunu meistars. Viņš tāds vientuļš vilks, man liekas, ka viņam draugu nemaz nav. Laimīgs arī viņš neizskatās, kaut arī bagāts. Tāds putns nu viņš mums ir.

– Kā jums šķiet, kā vārdā Šķēle to visu darīja un dara?

– Es domāju, kas tas lielā mērā ir personiskā rakstura sublimācijas vai kompensatoriskā mehānisma ķēde. Viņam jau nekā cita nav. Es nesaprotu, kāpēc viņš tur bērnus jauc iekšā. Tur nekas labs nevar būt. Kādreiz puika skatīsies internetu un lasīs...

Es arī nekad neesmu varējis saprast to alkatību. Esmu ticies ar Shell līdzīpašnieku, viņš dzīvo 300 kvadrātmetru mājā ar 1500 kvadrātmetru zemi labā rajonā. Es viņam prasīju, kāpēc viņam nav lielāka māja. Viņš teica — man pietiek, nav pieklājīgi. Šķēle varētu braukāt pa pasauli un būt laimīgs. Mēs reiz sēdējām Kannās un dzērām baltvīnu, un es teicu, ka Aivars arī tā varētu. Kā baltais cilvēks. Ēst svaigas austeres un baudīt dzīvi. Tieši tajā brīdī man atnāca īsziņa, ka Lembergs apcietināts.

Tā ir nemācēšana apstāties. Tas ir arī lielajiem dziedātājiem, sportistiem. Laikā aiziet. [Mihailam] Hodorkovskim arī nepietika. Sāka piedalīties politikā un tagad sēž cietumā. Es šo visu stāstu tikai jums bez atsaucēm uz mani. Es vienreiz pateicu, un man pietiek. Neesmu nekāda filmzvaigzne. Es jau tāpat esmu pateicis vairāk par visiem.

Lembergs ir vismaz Ventspili uztaisījis. Šķēle ir tikai grāvis. Viss ir pārdots. Viņš ir tikai veikls starpnieks, nav nekādas ekonomiskās spējas. Spekulants. Aivars sevi arī nav aizmirsis, bet arī Ventspili sakārtojis. Vismaz kaut kas paliks. Zārkam tāpat nekādu kabatu nav.

Arī bērniem tāda bagātība nekādu laimi nenesīs. Diez vai viņi būs laimīgi. Varbūt trešā paaudzē. Es nesen redzēju Šķēli uz ielas. Viņš izskatījās skumjš, vientuļš, tāds vecs, sirms vilks, kas mūk no lamatām. Es domāju, ka pēdējā laikā ir tikai eksistenciālās bailes no cietuma. Nekā vairāk...

Nu, nez, nez, kā tur ar to cietumu. Bet... padomājiet, kā justos jūs paši, ja jums par nepieciešamību un vienlaikus ieradumu būtu kļuvis slēpt katru savu soli? Ja jūs labi zinātu, ka viena sabiedrības daļa vienmēr un mūžīgi mūžos jūs uzskatīs par zagli un meli? Ja visa pasaule ņirgātos par to, kā jūs, multimiljonārs, dzīvojat "īrētā" mājā? Ja jūs būtu spiests pazemoties un pazemot pats savus ģimenes locekļus, uz viņu vārda reģistrējot savus biznesus? Ja jūs nevarētu neapzināties, kā nieka padsmit gadu gaitā no nācijas glābēja esat pārvērties cilvēkā, kura jebkurā solī liela sabiedrības daļa automātiski saskatīs kārtējo blēdību?...

Un tomēr — kampšanas kāre un tās dotā enerģija laikam taču ir neizmērojamas. Labi zināmās Kārļa Skalbes pasakas noslēgumā, kā atceramies, bijušā pirtnieku Anša, nu bagātā Anša visu mūžu berztais vērdiņš–velniņš tīriņš un smukiņš devās savās gaitās, bet Ansis palika, tā sacīt, pie sasistas, kaut iespaidīgu apmēru siles. Atšķirībā no pasakas mēs no sava galvenā varoņa neatvadāmies. Lai ko neteiktu nelabvēļi, viņš acīmredzami vēl ir apņēmības pilns un turpinās berzt un berzt...

"Mūsu grupa apogeju sasniedza tad, kad mēs, pirmkārt, Ulmani kopīgiem spēkiem..."

1999. gada 17. maija (pēc dalībnieku izteikumiem secinātais datums) "grupas" sanāksmes "protokols", par kura eksistenci un nonākšanu atklātībā varam pateikties kāda ne tik ļoti lojāla "grupas" dalībnieka veiktam diktofona ierakstam. Šis "protokols" jau vismaz kopš 2007. gada vasaras ir LR Prokuratūras rīcībā.

– Mēs te esam sanākuši pēc ilgāka laika, ļoti daudzi patiesībā ne tik bieži tiekas, otrkārt, lai redzētu kaut kādu interesi, treškārt, lai dabūtu koordinātes no tiem, kuri nomainījuši savus telefonus, adreses, darba vietas...

Un, ja jau mēs esam kopā, — ko mēs varam darīt, ko mēs spraužam sev par mērķi, uz kurieni mēs ejam. Un, ja mēs zinām mērķi, tad mums ir arī iespējas izvēlēties līdzekļus, lai sasniegtu. Un tāpēc arī, zinot, ka katrs droši vien ir pārdomājis to, kādā veidā darboties, kādā veidā viņš grib sasniegt to mērķi, kurš mums būtu jānoformulē, tad varētu parunāt par to, kādā veidā šim mērķim tuvoties...

Ar vārdu sakot, ko es gribēju pateikt. Nav gari jāizklāsta kādas teorijas, vienkārši jāpasaka savs vēlējums — un ko katrs konkrēti varētu pie vēlējuma rezultātā darīt. Līdz ar to tas būtu īsi, ne garāk par divām minūtēm...

– Edmund, tagad tu. Nekādas rezolūcijas netiks pieņemtas, šeit patiesībā darbojas konferences princips, kā mēs zinām, ja, un tad, ja ir visiem pieņemams, tad arī ir pieņemams, līdz ar to arī nekādas redakcijas komisijas nebūs.

– Oļeg, man ir cits priekšlikums. Mērķus mēs visi labi zinām, es domāju, ka uzstādījums tāds, ka pašreizējais stāvoklis gan iekšēji grupā, gan kopumā ir vairāk nekā riebīgs gan subjektīvu, gan objektīvu apstākļu dēļ. Vajag visiem izteikties, ko tad mēs tālāk darīsim... Ko mēs darīsim?... Ko mēs ar telefoniem apmainīsimies? Te jānoskaidro...

– Es lieku priekšā — Šķēles kungs lai uzstājas ar programmatisku runu, ja. Mūs interesē, pirmkārt, parlamentārā darbība, legālā, ja. Mēs tomēr visi pārstāvam te to ārpusparlamenta darbību, bet, lai mēs dzirdētu, kā tad mums ārpus parlamenta darboties, mums jānoklausās, kāda situācija, kādas prognozes un cik ilgā laikā mūs apsitīs vai neapsitīs, kas notiks... Jo Pēteris teica, ka izskatās tā, ka visi uz bērēm sabraukuši. Tad kādu dzīvību Šķēle iedod, lai nav tā kā uz bērēm...

– Šķēles kungs, lūdzu, skarbi, kā jūs runājat...

– Ko jūs domājat, ko vajadzētu šodien apspriest... Es domāju, ka mums vajadzētu būt paškritiskiem kopumā pret sevi, varbūt kāds ilgāks laika periods, divi gadi gandrīz mums ir pietiekami neefektīvi bijuši, varbūt savstarpējā palīdzība, ko mēs esam varējuši pietiekami labi palīdzēt. Un es domāju, ka tas ir viens no jautājumiem, kuru vajadzētu šodien risināt — pacelt darba efektivitāti, lai nebūtu tā, ka mēs tikai satiekamies un tad viens otram interesējošus jautājumus risinām pēc būtības, vai arī netiek saņemta skaidra atbilde — kad nevar palīdzēt vai nevēlas. Man tas šķiet svarīgi, vēl jo vairāk tai laikā, kas nebūt nav vieglākais...