Lato Lapsa - Kampējs

Tad viņi kādus gadus trīs saimniekoja, bet nespēja tikt galā, un tur strādājošie cilvēki meklēja kontaktus un palīdzību, jo ko dod, ka ir ienākuši ārzemnieki, kas nespēj neko būtisku palīdzēt. Man kā cilvēkam, kuram bija jāvada stratēģija, teica — novērtē. Es aizbraucu, tikos gan ar zviedru vadoni, gan ar Dubrovski, apskatījos un novērtēju, un teicu — Ave Lat , piedāvājiet kaut kādu noteiktu summu, ja viņi tam ātri piekrīt, tad pērciet un, ko varat, to dariet. Tas gan prasīs lielu naudu, jo uzņēmums ir kritiskā stāvoklī arī ar visu zviedru klātbūtni. [..]

Tagad es ieteiktu aizbraukt un apskatīties, kas tagad ar Ave Lat līdzdalību ir izdarīts — tas ir Eiropas līmenī. Jaunākās līnijas, kas uzstādītas olu šķirošanai, tiek vadītas no Holandes, pa kabeļiem. Ja kaut kas notiek un sāk mašīna ne tā šķirot olas, nav holandietim te jābrauc un jālabo, bet sazvanās, pasaka, un viņš savā datorā visas kļūmes novērš. Tagad domāju, ka Iecavas uzņēmumā visiem labi un apzinīgi strādājošiem uzņēmumiem skaidri redzams, ka mēs esam spējīgi un mēs varam stradāt, un ka nebūt tas zviedrs vai vēl kāds cits ir tas labākais. Tā Ave Lat pārziņā nonāca Balticovo ...

Protams, ka bija interesanti — kas tad ir šīs "pieredzējušās ārvalstu firmas" īpašnieki, no kurienes viņi ņem iespaidīgos līdzekļus un kāpēc vietējie avelatieši tik primitīvi mēģina slēpt patiesos Quainton ieguldījumu apjomus. Un te nu īsti vietā būs ļoti, ļoti īss atstāsts — ko Andris Šķēle un Ēriks Masteiko dažādos laikos presei mēģināja iestāstīt par turīgās un respektablās "ārzemju firmas" patiesajiem īpašniekiem.

Andris Šķēle — 1997. gadā, radio Biznes&Baltija atbildot uz jautājumu, kam pieder Quainton Ltd .: "Es nevaru uz šo jautājumu atbildēt. Es nedomāju, ka ar šo firmu būtu kādas problēmas. Agri vai vēlu tas kļūs zināms, bet kāda tur starpība, kam tā pieder."

Andris Šķēle — tajā pašā 1997. gadā, presei atbildot uz jautājumu, kas ir Ave Lat īpašnieki: "Tie ir publiski pieejami Uzņēmumu reģistrā, vienīgais, kam nav tieša atšifrējuma, ir 31 procenta īpašnieks — off shore kompānija. Nu man tas ir zināms, un, tiklīdz būs beigušies attiecīgie atvieglojumi (varbūt tie jau ir beigušies), būs arī attiecīgas izmaiņas... Nedomāju, ka tur ir kādas problēmas vai noslēpumi. Tur nesēž neviens ar līku degunu. Būsim atklāti — ja vispār ir kāda īpaši latviska kompānija, tad tā ir Ave Lat grupa ." Bet vai Quainton reālie īpašnieki ir Latvijas nacionālie uzņēmēji? "Tā varētu izrādīties. Protams, ir dažādas formas — var būt tiešs kompānijas īpašnieks, var būt turētājs, var būt tā saucamais labuma guvējs. Tik tālu nezinu detaļas, lai paskaidrotu, kādā formā kas tur ir. Varbūt izrādīsies, ka vārds "īpašnieks" neatbilst patiesībai."

Vēl kādā citā tālaika publikācijā Andris Šķēle uz jautājumu, vai gadījumā nav tā, ka tieši no Quainton un kompānijas tā arī neatklātajiem īpašniekiem ir nākuši līdzekļi Latvijas uzņēmumu privatizācijai, atbildējis — nē, "nav tā situācija tāda", līdzekļi privatizācijai vienkārši tikuši nopelnīti. Savukārt Ēriks Masteiko kādā 1998. gada intervijā bija vismaz šķietami runīgāks — lūk, atsevišķi fragmenti:

– Andris Šķēle vienmēr ir deklarējis, ka Ave Lat ir viena no vislatviskākajām kompānijām, taču vēl pirms daudzaprunātā Quainton ienākšanas Ave Lat un Ave Lux tiek iepludināts ārvalstu kapitāls, proti, par sabiedrības dalībnieku kļūst Baltkrievijas pilsonis Ivans Guzenoks, taču vēlāk viņš no Ave sabiedrībām aiziet...

– Intervijas laikā būšu spiests atvainoties ļoti daudziem cilvēkiem, kuriem es neesmu spējis nodrošināt normālu sabiedrības un organizāciju attieksmi. Tajā skaitā, arī Ivanam Guzenokam, kurš tiešām bija viens no firmu dibinātājiem, kaut arī ārzemnieks, jo arī Baltkrievija tolaik jau bija ārzemes. Viņš piegādāja traktoru iegādi Baltkrievijā. Atvainojos tādēļ, ka mūsu auditētāji — masu mediji, tiesībsargājošās institūcijas, Valsts kontrole, Valsts ieņēmumu dienests — nav nodrošinājusi normālu reakciju pret šiem cilvēkiem. Ja tiesībsargājošās organizācijas griezās pie Baltkrievijas valdības, lai izzinātu, kā tad šitas cilvēks ir strādājis citā zemē — Latvijā. Tad jūs varat stādīties priekšā, kādas neērtības esmu viņam sagādājis ar savu veiksmīgo darbību šajā valstī. Viņu sauca uz Minsku, speciālās struktūras prasīja — kā tad tur bija, ko tad tu tur darīji, ko tad tu esi maksājis?

Vēl tagad vismaz reizi gadā viņš atbrauc ciemos un saka: tev ir forši, mēs tā gribētu arī Baltkrievijā. Arī nesen viņš bija pie manis, runājām, ka vajadzētu kaut ko uzsākt, jo Baltkrievija tomēr man ir pazīstama. Man tur ir ļoti daudz palīgu jau no tiem laikiem. Pazīstams Minskas galvenais arhitekts, traktoru rūpnīcas, kas tagad ļoti attīstās, vadība. Ivans saprot, ka ir apstākļi, kuru dēļ neko nevar uzsākt. Vienkārši saku: Ivan, tā ir iznācis.

– Joprojām neatbildēts jautājums — kas šobrīd ir Quainton īpašnieki?

– Jūs domājat, ka sabiedrība ir nobriedusi tādai atziņai? Vai tas ko maina? Man šķiet, šobrīd aktuālāks ir jautājums: vai tas ir Šķēle. Es atbildu: tur nav Šķēle. Es varu sacīt, ka tie ir latviešu uzņēmēji.

Viens no svarīgākajiem mums ir atziņa: ja mēs būtu nelikumīgi saņēmuši kaut vienu latu, visa mūsu būve varētu sabrukt vienā dienā. Nav vērts būvēt tik milzīgu projektu, ja tas jau pašos pamatos stāv uz nekvalitatīviem ķieģeļiem. Nav jēgas būvēt to pirmo — pamatu, ja pastāv tik liels risks, domāju, ka nav tādu cilvēku, kas riskētu.

– Andris Šķēle tomēr pērnruden minēja, ka pienāks laiks, kad varēs šos vārdus nodot atklātībai.

– Ne es, ne jūs nevarat nodrošināt kaut kādu relatīvu atbildību par šo atzinumu.

– Zināms, ka Quainton rezidējošais direktors ir Harijs Krongorns.

– Viņa tēls jau ir izveidots, viņam neko neprasot. Diemžēl, veicot funkcijas kompānijā, speciālistiem jārēķinās, ka var atrasties kāds, kas izplata savus pieņēmumus un sabiedrības reakcija var būt neadekvāta. Tas, ka viņš ir direktors, radīja viņam ļoti lielas nepatīkamas situācijas. Mana vaina ir tā, ka es nespēju no tā pasargāt. Daudziem par to nav īstas skaidrības, bet visi grib par šo tēmu runāt. Tas ir cilvēks ar kontraktu, kuram ir tiešas funkcijas un pienākumi, jo arī šai kompānijai ir konkrēti kontrakti, konkrētas nostājas, funkcijas un atbildība. Tas ir normāli, citādi būt nevar.

– Cik tad tomēr līdzekļu Latvijā ir iepludinājis šis Quainton ?

– Es jūs saprotu, man arī reizēm pirms gadiem gribējās pajautāt vienam uzņēmējam — cik tad viņš saņem algā. Tas bija normāli, es gribēju paprasīt, bet zināju, ka man to neklājas darīt. Vienkārši uz jautājumiem par īpašuma tiesībām nemēdz sniegt atbildes. Turklāt nezinu, vai šī atbilde var izmainīt viedokli par šo kompāniju. Ir kaut kādas lietas, kas ir mani mazie noslēpumi. Varbūt tas ir mazais padoms: kā taisīt biznesu. Varbūt jau ātri, jau pēc gada sabiedrība būs gatava to uzzināt. Protams, īpašnieki man ir zināmi, nenoliedzami. Es esmu uzņēmies vadīt šo kompāniju ar pietiekoši lielu īpatsvaru kapitālā, turklāt man ir dubulta atbildība — pirmais, kā īpašniekam, otrais, kā direktoram. Taču es neesmu spējīgs garantēt normālu attieksmi pret īpašniekiem un vēlos no šī jautājuma aiziet sāņus.