Lato Lapsa - Kampējs

Turklāt brīžiem sāka šķist, ka viena no Latvijas visnoslēpumainākajām privatizētājām ir vienkārši izgaisusi: viņai gan oficiāli pieder īpašums Lejas Ančupāni Rēzeknes rajona Verēmu pagastā, taču tas iznomāts, un nomniece sakās nezinām, kā var sazināties ar pašu saimnieci. Verēmu pagasta padomē apgalvo, ka Anna Borise tiešām vairs nedzīvojot pagastā, savu māju izīrējusi, bet pati pārcēlusies uz Rēzekni, uz kurieni īsti — vietējie nezinot. Četras reizes gadā viņa kārtīgi ierodoties nomaksāt zemes nodokli, un tiešām — pēc pāris nedēļām pagasta padomē informē — kādreizējā privatizētāja tiešām atbraukusi, taču paziņojusi, ka par "vecām lietām" runāt vienkārši negribot.

Savukārt, kas attiecas uz jaunākām lietām, Latvijas valstij nesamaksāto naudu beidzot, divpadsmit gadus pēc privatizācijas izdevās atgūt no tagadējā Rēzeknes ražotnes īpašnieka — akciju sabiedrības Hanzas maiznīcas . Turklāt ne bez pūlēm: tikai pēc divu "draudu" vēstuļu nosūtīšanas 2005. gada septembrī un 2006. gada februārī Hanzas maiznīcu valdes priekšsēdētājs Vesa Jelava oficiāli atbildēja, ka uzņēmums atvainojoties par novēloto atbildi un esot gatavs parāda summu samaksāt. 2006. gada marta beigās nauda arī tika saņemta. Taču šie, protams, ir tīrie nieki, salīdzinot ar daudz būtiskāko jautājumu — cik nevainojama tad patiesībā bija Baltmaiznieka un Rēzeknes dzirnavnieka/maiznieka shēma? Vai patiešām valsts bija spiesta visos šajos gadījumos atteikties no pietiekami nozīmīgām summām, ko solīja "standarta" privatizācijas process, lai pie rūpnīcām tiktu acīmredzami trešo personu interesēs strādājoši "pirmpirkuma tiesību subjekti" ar saviem privatizācijas sertifikātu žūkšņiem?

Privatizācijas aģentūras arhīvos atrodama arī šāda privatizācijas valsts ministra Druvja Skultes 1994. gada 6. janvāra vēstule–skaidrojums Nr. 3–10, kas adresēts arī mums jau pazīstamiem ļaudīm — Zemkopības valsts sekretāram Jānim Lapšem un Maizes pārstrādes uzņēmumu privatizācijas komisijas priekšsēdētājam Arnim Bērziņam. Dīvainā kārtā šis skaidrojums izskatās sniegts jau tajā pašā dienā, kad it kā saņemts pieprasījums, turklāt, kas jau pilnīgi neraksturīgi valsts iestādēm, — šķiet, ka šajā gadījumā valsts amatpersonas par kādu problēmu sākušas uztraukties, vēl pirms šāda problēma vispār radusies. Savukārt problēma ir tieši tā, par kuras atrisinājumu acīmredzami bija jābūt pārliecinātiem potenciālajiem kampējiem pirms Baltmaiznieka tipa shēmu izmantošanas:

"Ekonomikas ministrija ir izskatījusi Jūsu 06.01.94 iesniegumu un paskaidro, ka zemes īpašnieku tiesības uzņēmumu privatizācijas procesā nedrīkst tikt ignorētas.

Ņemot vērā, ka likuma "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" 3. pants detalizēti nosaka privatizācijas procesa kārtību, ir iespējamas divas atšķirīgas situācijas attiecībā uz bijušo zemes īpašnieku (mantinieku) interešu ievērošanu:

1. Ja iesniegums privatizācijas komisijā (Zemkopības ministrijā vai privatizējamajā uzņēmumā) no bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) saņemts līdz valsts akciju sabiedrības reģistrēšanai Uzņēmumu reģistrā, tad bijušie zemes īpašnieki (mantinieki) savas pirmpirkuma tiesības uz ēkām (uzņēmumu), kas uzbūvēts uz viņu zemes, var realizēt saskaņā ar LR AP 07.07.92. lēmuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojumu tiesību un lietu tiesības daļas stāšanās laiku un kārtību" 14. pantu. Pēc zemes īpašnieka (mantinieka) iesnieguma saņemšanas par pirmpirkuma tiesību izmantošanu privatizācijas komisija apstiprina uzņēmuma nosacīto cenu, kas saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu ir tikai tās kompetencē. Pēc objekta cenas noteikšanas novērtēšanas materiāli kopā ar komisijas lēmumu par uzņēmuma privatizācijas procesa, atbilstoši likumam "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" pārtraukšanu, ir nododami Zemkopības ministrijai pirkuma–pārdevuma līguma noformēšanai ar bijušo zemes īpašnieku (mantinieku).

2. Ja bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) iesniegums par pirmpirkuma tiesību izmantošanu komisijai (Zemkopības ministrijai vai privatizējamam uzņēmumam) iesniegts pēc tam, kad uzņēmums pārveidots par valsts akciju sabiedrību, bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) pirmpirkuma tiesības uz ēkām (uzņēmumu) kā vienotu kopumu nevar tikt realizētas. Likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 1. pants nosaka, ka šis likums neattiecas uz valsts īpašuma objektiem (uzņēmumiem), kuri privatizējami saskaņā ar citiem LR likumiem. Sekojoši pirmpirkuma tiesības realizējamas saskaņā ar LR AP 07.07.92. lēmumu "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojumu tiesību un lietu tiesības daļas stāšanās laiku un kārtību". Bet tur precīzi ir noteiktas pirmpirkuma tiesības uz ēkām, bet nevis uz vērtspapīriem — akcijām. Tātad atteikuma iemesls ir apstāklis, ka pēc akciju sabiedrības reģistrācijas realizētas tiek nevis ēkas un būves, bet gan vērtspapīri — akcijas, pirmpirkuma tiesības uz kurām spēkā esošā likumdošana neparedz.

Ņemot vērā, ka arī maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija darbojas uz analogas likumdošanas bāzes, uzskatām par lietderīgu nosūtīt minētos metodiskos norādījumus arī šai komisijai."

Šī vēstule faktiski deva privatizācijas komisijām vismaz šķietami pilnīgu skaidrību, kā rīkoties, ja kāda uzņēmuma privatizācijas procesā pēkšņi parādās persona, kam ir pirmpirkuma tiesības uz zemi. Un komisijas, kā redzam, arī rīkojās bez mazākajām šaubām. Tikai četrus gadus vēlāk — 1998. gada oktobrī tapa Privatizācijas aģentūras vajadzībām speciāli pasūtināts (un tobrīd konfidenciāls) nevis kaut kādas neprofesionālas (ja atbalstām Andra Šķēles viedokli) Valsts kontroles, bet gan zvērinātu advokātu biroja Bluķis, Elksne & Rozentāls "Slēdziens par valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizāciju", no kura pēkšņi izrietēja, ka Ekonomikas ministrijai nemaz nav bijis tiesību tulkot likumus (pat nerunājot par to, ka Druvja Skultes izšķirīgajā vēstulē likums vispār bija nodēvēts par lēmumu).

Šajā slēdzienā skaidri un gaiši bija norādīts, ka Druvja Skultes parakstītais likuma skaidrojums ir bijis nepamatoti plašs un ka Ekonomikas ministrijas "skaidrojuma obligātumu Zemkopības ministrijai var apšaubīt. Ir ļoti apšaubāms, vai tiesa atzīs šī skaidrojuma obligāto raksturu". Vēl vairāk — "Zemkopības ministrija ļoti riskēja, izmantojot kā tiesisko pamatu valsts firmas Rēzeknes maiznieks pārdošanai šo apstrīdamo likuma iztulkojumu. Zemkopības ministrijai skaidrojums būtu saistošs tajā gadījumā, ja šo skaidrojumu izsniegtu pats likumdevējs". Savukārt "Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija maldīgi izprata likumu par bijušā zemes īpašnieka mantinieku pirmpirkuma tiesībām uz privatizējamo valsts uzņēmumu, un vadoties no apstrīdamā Ekonomikas ministrijas skaidrojuma par bijušo zemes īpašnieku mantinieku pirmpirkuma tiesībām privatizācijas procesā, pieņēma lēmumu par valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas procesa pārtraukšanu".

Taču... vilciens, kā saprotams, 1998. gadā jau sen bija aizgājis, un arī advokātu birojs godīgi atzina, ka Rēzeknes maiznieka nosacītā cena bijusi Cooper&Lybrand izdarīto novērtējumu robežās, likums nav paredzējis ne to, kāda maksājumos ir latu un sertifikātu attiecība, ne to, ka vienīgie izmantojamie maksāšanas līdzekļi, pārdodot valsts firmu Rēzeknes maiznieks , varētu būt tikai lati. Līdz ar to "stipri apšaubāma būtu Privatizācijas aģentūras iesaistīšanās tiesas procesā, kura rezultātā tiktu konstatēts, ka valstij nav nodarīti nekādi materiāli zaudējumi valsts firmas Rēzeknes maiznieks pārdošanas rezultātā".