Lato Lapsa - Kampējs

– Jā, kaut kādu maziņu. Nav jau tā, ka nekā. Es tikai domāju, vai tur Šķēle samaksājis par to, ka viņa izmanto pirmpirkuma tiesības. Zeme nav pārdota. Cik nu viņi tur maksā?! Tas jau nav gabals, kur var kaut ko baigi celt. Tas ir rūpnieciskais rajons. Nevaru nekādi pateikt, klapējiet savu rūpnīcu ciet, celsim māju. Piespiedu noma.

– Cik viņi maksā?

– Par tām summām es nestāstīšu. [Viņa amatpersonas deklarācijā par 2006. gadu kā ieņēmumi no kādas nomas maksas minēti 12 926 lati.] Man vienu brīdi likās, ka neko daudz viņi nemaksā. Viņus piesedz arī likumi.

Savulaik tie uzņēmumi tika uzcelti, tur kaut kāda saimnieciskā darbība notiek. Ja visi tagad teiktu, vācieties projām, tā būtu liela katastrofa Latvijas ekonomikai. Tāpēc ir piespiedu noma.

– Vismaz zemes nodokli nosedz?

– Jā, jā, un vēl drusku pāri paliek. Nevar teikt, ka ir nenormāli lieli ienākumi. Vienmēr ir radinieki, kuriem var palīdzēt, ja ir papildus naudiņa.

Tie nav nekādi n–tie miljoni.

– Mamma īpaši ģimenei nestāstīja par šo darījumu?

– Varbūt arī stāstīja, bet mani īpaši neinteresēja. Mums nebija tādas attiecības, ka tad, kad ir runas par naudām, visi sadegās — nu, cik tad man būs. It kā tas notiek pats par sevi. Labi, ka ir kāda papildu naudiņa. Visi priecīgi.

– Varbūt tēvs vairāk zina par šo darījumu?

– Nē, nē, tēvs ne. Mamma bija tāda, kura visu organizēja. Viņai Šķēle patika, tajā laikā viņš bija nepazīstams. Man nepatīk visas tās intrigas, kad skaita citiem naudu. Man pašam ir daudz, ko darīt.

– Jūsu māte vienu brīdi bija arī uzņēmuma īpašniece.

– Īpašniece? Es nezinu. Man tajā laikā bija vienalga. Ne nu tā, ka pavisam vienalga. Biju priecīgs, ka mamma atguvusi zemi, bet nav nekādas jausmas par to, kā tas notika.

– Šķiet, Šķēle kādā intervijā izteicies, ka palīdzējis represētai kundzei tikt pie īpašuma. Vai māte bija represētā?

– Cik zinu, tad ne. Varbūt viņš drusku pārspīlējis. Palīdzējis viņš noteikti bija nokārtot tos visus papīrus. Mamma nekāda jaunā nebija, nekad nebija ņēmusies ar papīru lietām. Viņai bija liels prieks, ka atrodas kāds, kas palīdz.

Protams, par velti jau neviens neko nedara, viņam tur bija savas intereses.

– Pēc tam ar Šķēli nav bijuši nekādi kontakti?

– Nē. Kopš tā laika ne.

– Vai viņš pats sameklēja jūsu māti?

– Nu, droši vien. Droši vien, ka viņam kaut kādi gali bija un viņš atrada zemes īpašnieci...

Kurš kuru meklēja un atrada un cik liela šajā gadījumā bija advokāta Andra Grūtupa loma, — to mēs droši vien tā arī neuzzināsim. Taču vērā ņemams ir kādreizējais preses atzinums — "šis ir vienīgais gadījums, kad bijušais lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs A. Šķēle kļūst par tāda uzņēmuma īpašnieku, kurš savulaik bija tiešā viņa pārziņā". Tiesa, tas nebūt nenozīmē, ka šis bija pēdējais gadījums, kad Andra Šķēles deviņdesmito gadu sākumā labi iepazītās un novērtētās graudu pārstrādes un maizes ražošanas nozares uzņēmumi pie jauniem saimniekiem tika, kādam šķietami mazturīgam cilvēkam izmantojot savas pirmpirkuma tiesības.

Viens no uzņēmējiem, kuri to uzzināja ātrāk un labāk par daudziem citiem, bija Austrālijas latvietis Valdis Bērziņš, kura pārstāvis Arnis Gromovs vēl tagad uz jebkuriem jautājumiem žēlīgi atbild: "Valdis Bērziņš nav Latvijā un vispār šeit reti parādās. Viņš principā nerunā ar presi. Sākumā viņš nerunāja ar presi, tad kādu brīdi runāja, un palika sliktāk, tāpēc tagad atkal kādu laiku nerunās. Tas neattiecas tikai uz jums. Tas attiecas uz visiem žurnālistiem. Lūdzu, neņemiet ļaunā."

Austrālijas latvieti, maizes cepēju dinastijas pārstāvi var saprast — ierodoties senču dzimtenē deviņdesmito gadu sākumā, viņš plānoja ne tikai virknes nekustamo īpašumu atgūšanu vien. Ar tiem viss kārtībā — jau vairākus gadus Valda Bērziņa vārds atrodams kā Latvijas miljonāru, tā arī Rīgas vērtīgāko nekustamo īpašnieku sarakstos. Taču vienlaikus Valdis Bērziņš tika pie ilgas un ķēpīgas krimināllietas it kā par mākslas vērtību kontrabandu, un ļoti iespējams, ka vēl sāpīgāku vilšanos viņš piedzīvoja, Latvijā naivi mēģinot iesaistīties privatizācijas procesā.

Maiznieku dinastijas pārstāvim tiešām varēja šķist, ka privatizējamais objekts ir gana interesants: 1991. gada augustā ar Andra Šķēles kā lauksaimniecības ministra pirmā vietnieka pavēli par Rēzeknes dzirnavnieku pārdēvētais Rēzeknes labības produktu kombināts — tās bija šķirnes miltu dzirnavas, kombinētās lopbarības rūpnīca, lopbarības koncentrātu rūpnīca, elevators, trīs labības pieņemšanas iecirkņi un lauksaimniecības palīg-saimniecība. Savukārt par valsts akciju sabiedrību valsts firma Rēzeknes dzirnavnieks tika pārveidota ar Zemkopības ministrijas pavēli; turklāt ar šo pašu pavēli tika apstiprināta arī darba grupa valsts labības produktu kombinātu privatizācijas koncepcijas sagatavošanai, par tās vadītāju tika iecelts Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Gundars Bērziņš, un tepat kā oficiāls "eksperts" figurēja arī Andris Šķēle.

Saskaņā ar privatizācijas komisijas apstiprināto nolikumu vietējiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem bija plānots pārdot 20 procentus Rēzeknes dzirnavnieka akciju, darbiniekiem bija paredzēti 10 procenti, savukārt labākā privatizācijas projekta iesniedzējam bija paredzēts pārdot 65 procentus uzņēmuma akciju. Ar vārdu sakot, bija paredzēts gana godīgs konkurss — ar punktu sistēmu un pamatīgu komisiju, kuras galvgalī turklāt nestāvēja ne pats Andris Šķēle, ne kāda no Lauksaimniecības–Zemkopības ministrijā vēl strādājošajām izpildīgajām dāmām.

Novērtēts uzņēmums bija pēc jau ierastajiem izcenojumiem (auto-izkrāvējs — 30 latu, graudu kaltējamais agregāts — 55 lati, miltu fasēšanas automāts — 62 lati, graudu noliktava — 520 latu), un, lai gan uzņēmuma kopējā tirgus vērtība par spīti tam bija sanākusi ap 2,67 miljoniem latu, privatizācijas komisija nosacīto vērtību vienalga noteica 1,048 miljonu latu apmērā. Turklāt arī pietiekami nopietnu pretendentu izrādījās gana — papildus Valda Bērziņa kompānijai uz privatizāciju arī pretendēja SIA Linda un SIA K un Co . Ar vārdu sakot, kumoss bija pietiekami gards, taču tā iegūšanas nosacījumi bija izveidoti kaut kā neērti vienlīdzīgi.

Privatizācijas komisijas locekļi arī bija parakstījuši svinīgus solījumus — šādus te: "Es, Arnis Bērziņš, piekrītu piedalīties Valsts akciju sabiedrības Rēzeknes dzirnavnieks privatizācijas konkursa komisijas darbā un uzņemties ar komisijas darbu saistītos pienākumus un atbildību. Apliecinu, ka neatrodos tiešā privatizācijas konkursa rīkotāja (Zemkopības ministrijas) administratīvā pakļautībā un neatrodos ar to darba attiecībās. Apņemos nepiedalīties valsts akciju sabiedrības Rēzeknes dzirnavnieks privatizācijas konkursā nedz personiski, nedz ar trešo personu starpniecību, kā arī neatrasties tiešā administratīvā pakļautībā un darba attiecībās ar konkursa dalībniekiem. Apņemos neatklāt un ļaunprātīgi neizmantot informāciju par konkursa dalībniekiem un viņu iesniegtajiem projektiem."

Līdz pat 1994. gada pavasarim viss izskatījās gana nopietni — pretendenti iesniedza privatizācijas pieteikumus un biznesa plānus ( Linda — uz 17 lappusēm, K un Co — uz 15), kuros turklāt vēl tika solīts vismaz lielāko daļu no uzņēmuma cenas nomaksāt latos (SIA Linda — 75% naudā un 25% sertifikātos, bet SIA K un Co pieteikumā ierakstīja, ka "ar naudu norēķinās par akcijām SIA K un Co "). Šos pieteikumus nopietni un atbildīgi izvērtēja svinīgos solījumus devusī komisija, kas pēc lielas spriešanas un rēķināšanas nosprieda: Linda kopā saņem 196 balles, K un Co — 203 balles, Berzins Investment — 323 balles. Līdz ar to 1994. gada 7. aprīlī komisija par uzvarētāju atzina SIA Berzins Investment , kura taču, redz, pārstāvot Austrālijā pazīstamu maizes cepšanas meistaru dinastiju.