Lato Lapsa - Kampējs

Arī "īstais" — "ne Ave Lat , bet Lizes " privatizācijas projekts pat pēc pārstrādāšanas (par to, kas notika ar diviem citiem 1992. gadā iesniegtajiem privatizācijas projektiem, ziņu vispār nav) apstiprināts tika ļoti īpatnā veidā: 1993. gada 27. maijā (interesanti — jau dienu pēc oficiāli reģistrētās precizētā privatizācijas projekta iesniegšanas) to it kā apstiprināja Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija ar Andri Šķēli priekšgalā, taču... lai gan saskaņā ar Valsts kontroles atzinumu šādu nozīmīgu lēmumu par valsts īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projekta apstiprināšanu vai noraidīšanu likumīgi būtu jāparaksta visiem komisijas locekļiem, šo nozīmīgo dokumentu parakstījis tikai Andris Šķēle un komisijas sekretāre Ilze Martinsone...

Valsts kontrolei bija viedoklis arī par privatizējamās maizes rūpnīcas vērtības noteikšanu. Jau pieminētajā 27. maijā Andra Šķēles vadītās komisijas sēdes protokolā vēl bija pieminēts, ka auditorkompānija Invest–Rīga rūpnīcu novērtējusi ar 96 miljoniem Latvijas rubļu vai 480 tūkstošiem latu. Kā tad uzņēmuma privatizācijas komisijai — to vadīja Valsts labības biroja direktors Arnis Bērziņš — izdevās to "nosist" līdz 190 tūkstošiem? Te nu neiztiksim bez pagarākiem Valsts kontroles atzinuma fragmentiem:

"Privatizācijas komisija pirmajā sēdē 1993. gada 6. augustā (protokols Nr. 1), pamatojoties uz SIA Invest–Rīga sastādītajiem inventarizācijas sarakstiem un, ņemot vērā SIA Invest–Rīga 1993. gada maijā doto slēdzienu par pamatlīdzekļu tirgus un pamatfondu kopējo nosacīto vērtību 37 750 tūkstoši LVR (Ls 188 750), koriģēja pamatlīdzekļu vērtību un pieņēma lēmumu, apstiprināt privatizējamā objekta pamatlīdzekļu vērtību tirgus cenās Ls 150 000.

Tomēr privatizācijas lietai pievienotās 3. maizes rūpnīcas nosacītās cenas kopsavilkuma akta norakstā, ko apstiprinājis A. Bērziņš, pamatlīdzekļu vērtība tirgus cenās noteikta Ls 219 305. Privatizācijas lietai nav pievienoti un Valsts kontrolei neizdevās iegūt LR likumam "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanu" noteiktām prasībām atbilstošus pamatlīdzekļu inventarizācijas un novērtēšanas aktus. [..]

Par SIA Invest–Rīga veiktās inventarizācijas neatbilstību faktiskajam stāvoklim liecina arī v/u 3. maizes rūpnīca pieņemšanas–nodošanas akti (28.10.1993. apstiprinājis privatizācijas komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš), kuri apstiprina valsts uzņēmuma mantas nodošanu AS Rīgas maiznieks . [..] Piemēram, aktā 106. pozīcijā norādīts "Teritorijas labiekārtojums (ceļi, ķieģeļu žogs)", bet nav norādīts, vai šajā pozīcijā tiek ietvertas arī grāmatvedības uzskaites pozīcijas "Elektromehāniskie vārti" (inventāra Nr. 32000005) un "laukuma segumi" (inventāra Nr. 32000002) un šāda veida nesaderības ir bijušas vēl vismaz 20 pozīcijās, kuras pie nodošanas papildinātas ar pamatlīdzekļu inventarizāciju un novērtējuma aktā neuzskaitītiem pamatlīdzekļiem.

Lai gan LR Uzņēmumu reģistrā iesniegtā LR Lauksaimniecības ministrijas Agrārās reformas pārvaldes priekšnieka vietnieces I. Mārtinsones parakstītajā dokumentā "Valsts uzņēmuma firmas Baltmaiznieks statūtu fonda sadales aprēķins, veicot uzņēmuma reorganizāciju" norādīts, ka no Baltmaiznieks nodalīta arī nepabeigtā celtniecība 3 752 tūkst LVR (Ls 18 760), un arī aktā, ar kuru Baltmaiznieks nodod mantu valsts uzņēmumam "3. maizes rūpnīca" nodota nepabeigtā celtniecība (neuzrādītās iekārtas) Ls 1 980,10 vērtībā, tomēr privatizācijas komisija 1993. gada 6. augustā (protokols Nr. 1) nolemj, ka nepabeigtās celtniecības nav. [..] Nepabeigtā celtniecība Ls 1 980,10 vērtībā, kura netika uzrādīta privatizējamā valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca novērtētās mantas sastāvā, tomēr nonākusi privatizētās AS Rīgas maiznieks mantas sastāvā bez izpirkšanas.

Privatizācijas komisija nolēma novērtēt apgrozāmos līdzekļus Ls 40 000 apmērā pēc stāvokļa uz 01.09.1993., šo summu iekļaujot privatizācijas objekta galīgajā nosacītajā cenā. Apgrozāmo līdzekļu apjomu virs Ls 40 000 nolēma nodot valsts firmai Baltmaiznieks vai pārdot reālajās tirgus cenās. Privatizācijas komisija savā pirmajā sēdē nolēma apstiprināt arī korekcijas koeficientu, saskaņā ar SIA Invest–Rīga vērtējumu (SIA Invest–Rīga vērtējumā pielietojusi koeficientu 0,6156) un apstiprināt privatizējamā objekta nosacīto cenu Ls 190 000. Sēdē nolemts, ka privatizācijas procesa rezultātā izveidotās akciju sabiedrības pamatkapitāls būs Ls 190 000."

Lai gan — ko runāt par niekiem: saskaņā ar Valsts kontroles atzinumu pati "pareizo privatizētāju" izvēle ir bijusi caur un cauri nelikumīga: lai gan neviena no likumdošanā noteiktajām metodēm neparedzēja tiesības valsts īpašuma (akciju) pircēju noteikt privatizācijas komisijai bez izsoles vai konkursa, "privatizācijas komisija pieļāvusi valsts kapitāla daļu (akciju) pārdošanu privatizācijas projektā minētajiem "iespējamajiem pircējiem" — SIA Lize 70% un SIA Lize dibinātājiem: SIA Ave Lat fiziskajām personām 12,5%, SIA Hanzas maiznīca 1,9% (SIA Hanzas maiznīca nav minēta arī privatizācijas projektā), neorganizējot izsoli vai piedāvājumu konkursu, kā tas noteikts iepriekšminētajā likumā par pārdošanu. Neievērojot tiesību aktu normas, ir liegta iespēja privatizācijas projektā iesaistīties citiem privatizācijas pretendentiem (subjektiem)"...

Taču, kamēr suņi ar novēlošanos rēja, karavāna jau sen bija aizgājusi tālāk: ar 3. maizes rūpnīcu kampējiem viss beidzās gludi, un pienāca laiks ķerties pie citiem iekārojamiem objektiem — galu galā tam pašam Balt-maizniekam Rīgā bija vēl viena pietiekami vērtīga maizes ceptuve. Tiesa, var teikt, ka 3. maizes rūpnīcas privatizācijas aizsākšana savā ziņā bija Andra Šķēles gulbja dziesma Lauksaimniecības ministrijā, — vēl tikai izdevās 1993. gada 9. jūlijā izdot pavēli par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisijas izveidi, tajā iekļaujot virkni mums jau labi zināmu cilvēku — gan Anitu Elksni, gan Ilzi Martinsoni, bet kā ekspertus savukārt pieaicinot gan Andri Miglavu, gan Daini Tunstu no Invest–Rīgas .

Savukārt sekmīgai pri(h)vatizācijai vajadzēja meklēt jaunas, progresīvas metodes — varbūt pat tādas, kur varētu iztikt bez puslīdz skaidri prognozējamiem Valsts kontroles atzinumiem ar pārkāpumu uzskaitījumu uz neskaitāmām lappusēm. Jo vairāk, ka bija skaidrs — laiki pamazām mainās, pie varas ir citi cilvēki ar citām interesēm, kā rezultātā objektus, kuru privatizācijas cenu izdevies noteikt visnotaļ vilinošu, nejauši var pakampt kāds cits — nepiederošs. Nē, to nedrīkstēja pieļaut — tad jau labāk par kādu objektu vismaz daļēji samaksāt arī naudā. Protams, jo mazāk, jo labāk...

Pirmoreiz šī metode tika izmēģināta saistībā ar atlikušo Baltmaiznieka Rīgas maizes rūpnīcu Nr. 2 — un kāpēc ne, ja priekšdarbi bija veikti sekmīgi: Invest–Rīga un licencētais auditors Dainis Tunsts rūpnīcu sākotnēji bija novērtējuši ar gandrīz 672 tūkstošiem latu, taču pēc dažādu korekcijas koeficientu piemērošanas uzņēmuma nosacītā cena tika noteikta 307 470 latu apmērā, bet galīgā privatizācijas cena tika noapaļota līdz 310 000 latu. Un... jau vairākus mēnešus pēc Andra Šķēles atvadīšanās no Lauksaimniecības ministrijas Baltmaiznieka privatizācijas dokumentos parādījās cienījamu gadu kundzes Ievas–Ināras Tapiņas iesniegums — glītā datorrakstā, kuram gauži līdzīgs droši vien nejaušas sakritības dēļ atrodams arī pāris citu "atgūstamu" uzņēmumu privatizācijas lietās: