Lato Lapsa - Kampējs

Līdzīga atbilde ar Līvas Ulmanes starpniecību tiek saņemta arī no nu jau bijušā Valsts kontroles kolēģijas locekļa Viļņa Puča: "Diemžēl arī Puča kungs nevarēs atbildēt uz jautājumiem — viņa pamatojums: Valsts kontrole savu viedokli izteica atzinumā. Atzinums pamatots uz revīzijā konstatētiem faktiem un netika apstrīdēts. Kas attiecas uz tiesībsargiem, tad skatīja gan, un domāju, ka lietā vajadzētu būt tiesībsargu slēdzienam. Nejūtu nekādu aicinājumu runāt par tik vecām lietām."

Un šīs nu patiešām ir stāsta beigas — atliek tikai pavilkt svītru zem tās smieklīgās naudiņas, kuru par uzņēmumu saņēma Latvijas valsts. Lūk, privatizācijas komisijas priekšsēdētāja Andra Šķēles savulaik pašrocīgi parakstīts dokuments par to līdzekļu izlietojumu, kas ienākuši un ienāks no Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas:

"Par privatizācijas fondos ieskaitāmo līdzekļu maksāšanas grafiku

Uz privatizētā Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta bāzes izveidotās AS Rīgas vīni :

dibināšanas pamatkapitāls — 400 000 Ls

vienas akcijas nomināls — 40 Ls

akciju skaits — 10 000.

Privatizācijas fondos tiek ieskaitīti sertifikāti un naudas līdzekļi, kas iegūti, realizējot 9500 akcijas (realizēti netiek 5% jeb 500 akcijas 20 000 Ls vērtībā, kuras tiek nodotas pensiju fonda rīcībā).

Sertifikātu ieskaitīšanas kārtība un termiņi

Par sertifikātiem tiek realizētas 1500 akcijas 60 000 Ls vērtībā.

1) realizējot akcijas kombināta darbiniekiem uzņēmuma sertifikāta kontā tiks ieskaitīti 1250 sertifikāti, kas iegūti pārdodot 12,5% jeb 1250 akcijas 50 000 Ls vērtībā ar 30% atlaidi;

2) realizējot akcijas saimniecisko partneru — uzņēmējsabiedrību dalībniekiem un darbiniekiem, uzņēmuma sertifikāta kontā tiks ieskaitī 1785,7 sertifikāti, kas iegūti pārdodot 12,5% jeb 1250 akcijas 50 000 Ls vērtībā bez atlaides.

Kopā: 3035,7 sertifikāti. No tiem tiks ieskaitīti:

— Vidzemes priekšpilsētas pašvaldības privatizācijas fondā — 5% jeb 151,785 sertifikāti

— Rīgas priekšpilsētas pašvaldības privatizācijas fondā — 5% jeb 151,785 sertifikāti

— Valsts privatizācijas fondā — 90% jeb 2732,13 sertifikāti.

Iemaksas termiņš — 15.01.96

Naudas ieskaitīšanas kārtība un termiņi

Par naudu tiek realizētas 8000 akcijas 280 000 Ls vērtībā. No tiem:

1) 6559,8 Ls ir iztērēti privatizēšanas procesa organizēšanai;

(Privatizācijas komisijas izdevumu galīgā tāme)

2) 65 000 Ls — ieskaitīti valsts budžetā, Vidzemes priekšpilsētas pašvaldības un Valsts privatizācijas fondos (11.02.94 maksājuma uzdevums Nr. 108, 109, 110)

3) atlikušie 208 440,2 Ls sadalās sekojoši (ņemot vērā, ka no pirmās iemaksas nauda netika ieskaitīta Rīgas pilsētas pašvaldības privatizācijas fondā):

— Valsts budžetā (18% a/n) — 37 519,24 Ls

— Rīgas pilsētas pašvaldības privatizācijas fondā — 11 300,29 Ls

— Vidzemes priekšpilsētas pašvaldības privatizācijas fondā — 8546,05 Ls 123

— Valsts īpašuma privatizācijas fondā — 151 074,62 Ls

Naudas iemaksas termiņš — 1995. gada 15. janvāris."

Kādas bija galīgās valsts saņemtās summas? Lūk, Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētāja vietnieka Viktora Šadinova parakstītais 2000. gada 4. aprīļa aģentūras valdes lēmums par kombināta privatizācijas pabeigšanu: "Samaksa par Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas rezultātā saskaņā ar privatizācijas projektu pārdotajām akcijām izdarīta naudā 280 000 latu apmērā un privatizācijas sertifikātos 89 093,48 latu apmērā. Akciju sabiedrība Rīgas vīni ir izpildījusi visus Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas noteikumus." Var piebilst vēl tikai to, ka šīs pašas akciju sabiedrības Rīgas vīni statūtus saskaņā ar 1993. gada 1. oktobrī noslēgtu līgumu bija izstrādājusi SIA Padoms ar... jā, ar to pašu Viktoru Šadinovu priekšgalā, pasūtinātājs — Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas komisija Andra Šķēles personā, maksa — 250 latu. Tikpat, cik čaklajam Padomam tika samaksāts arī par Laimas statūtiem...

Saldumi, dzērieni, gaļa, piens... nu, kāpēc gan arī ne graudi, milti un maize? Godmaņlaiku maizes nozares — vēl neprivatizētas, pilnībā valsts kontrolētas — galvenais pārzinātājs Jevgeņijs Lukašenoks tagad atminas: "Es varu atcerēties 1991. gada 19. augustu, kad es Istras pagastā, savā dzimtenē palīdzēju vietējai baznīcai, kas tur atjaunojās, es sponsorēju pat materiālus. Un bija liturģija, un tad mani atrada, un uzdeva jautājumu, Šķēle laikam, — un jautāja, vai ar maizi būs problēmas, jo Maskavā pučs. Mēs politikā nepiedalāmies, es garantēju... jo tie, kas nodarbojās ar maizi, ir īsti maiznieki, kuri zina tikai, kas ir maize un ka maizi vajag, lai dotu cilvēkiem. Un es atbraucu no Latgales, un te jau tanki stāv. Bet maize kā bija, tā ir.

Un, kad mēs reizi mēnesī savācāmies, protams, bija visādi viedokļi, bet mana prasība bija, ka maize — tā nav politika un nekad nevar būt politika, tai jābūt ārpus politikas. Un, ja runājam par efektivitāti un kvalitāti, tad es nevaru pateikt, kādas Šķēlem toreiz bija domas, bet kvalitātes jautājumi interesēja arī ministriju — kādas cenas, kādi milti, kādi graudi. Mums vajadzēja Godmanim rādīt, viņam patika diagrammas, un mēs viņam taisījām — izdevumi, zaudējumi, algas, izejvielas utt. Īpaši, lai cenas atbilstu tam, ka uzņēmumi var attīstīties.

Un tās diagrammas taču mēs taisījām kopā ar Šķēli, vēl 1989. gadā, es nedomāju, ka viņš tad būtu domājis... viņš vienkārši saprata maizes rūpniecības būtību, tā biznesa. Tad mēs tikai glābām maizi, tad tādas domas nevienam nebija. Varbūt vēlāk, tad viņš ieraudzīja, ka maize ir pieprasīta, ieraudzīja uzņēmumus, tad..."

Formāli, protams, Andris Šķēle līdz pat 1993. gada vasaras beigām, kad viņš atvadījās no lauksaimniecības ministra pienākumu pildīšanas, uz labības pārstrādes un maizes ražošanas uzņēmumiem varēja tikai noskatīties, tikai un vienīgi valsts interesēs uzraudzīt to darbību un rūpēties par šo uzņēmumu sekmīgu privatizāciju, taču nekādā gadījumā ne iekārot šīs ražotnes pats sev.

Labi, iekārot varbūt arī drīkstēja, taču — nekādā gadījumā ne īstenot šādas vēlmes. Un tas arī formāli nenotika. Notika kas cits — jau 1992. gada oktobrī Lauksaimniecības ministrijas uzņēmums Baltmaiznieks un tā pati SIA Ave Lat (kura oficiāli ar Andri Šķēli tolaik nebija saistīta ne vismazākajā mērā) kopā ar vāciešiem Raineru Pitcu un Akselu Goebelu noslēdza nodomu protokolu par sadarbību maizes ražošanas kopuzņēmuma veidošanā. Tam savukārt jau sekoja SIA Lize radīšana: dibinātāji bija Ave Lat un vācieši — Vācijas kompānijas Euro Business pārstāvji.

Šis fakts deva pamatu Andrim Šķēlem arī daudzus gadus vēlāk apgalvot — klau, bet tas taču nav bijis nekāds Ave Lat , kas viņa Lauksaimniecības ministrijas laikos privatizēja kādu viņa pārraudzītu maizes uzņēmumu: "Tur tas ir kopā ar kādu vācu firmu, un par to nevar teikt, ka tas ir Ave Lat . [..] Ave Lat nebija specifisku zināšanu šajā jomā. Es savukārt tanī laikā strādāju ministrijā un nevarēju darboties biznesā. Domāju, ka no vāciešiem Ave Lat arī daudz ko iemācījās, bet pats šī kombināta privatizācijā nav piedalījies, to privatizēja Latvijas–Vācijas kopuzņēmums."