Lato Lapsa - Kampējs

Īsumā pārtulkojot birokrātu valodu, var teikt, ka Valsts kontrole paziņoja — šampanieša kombināta privatizētājiem "īstais" privatizācijas projekts ir šķitis tik "pareizs", ka reālu darbu vietā viņiem pieticis tikai ar solījumiem un mulsinoša nav šķitusi ne publiskojamās informācijas paturēšana "draugu lokā", ne privatizācijas projekta neatbilstība konkrētiem normatīvajiem aktiem.

Tāpat Valsts kontrole par normatīvajiem aktiem neatbilstīgu atzina gan privatizācijas komisijas iedibināto lēmumu pieņemšanas sistēmu (ieskaitot formulējumu — "komisijas priekšsēdētājs, ja tiek balsots pret viņa viedokli, ir tiesīgs likt jautājumu uz atkārtotu izskatīšanu" un "komisijas priekšsēdētājs, ja ir balsots pret viņa viedokli, ir tiesīgs pieaicināt papildus ekspertus uz jautājuma atkārtotu izskatīšanas reizi"), gan īpatno kombināta nosacītās cenas noteikšanas metodi, gan to, ka ar Andra Šķēles pavēli dienu pēc datuma, uz kuru tika veikta uzņēmuma inventarizācija, no jau pieminētā "nevajadzīgā" Mīlgrāvja "vajadzīgajam" šampanieša kombinātam nodoti pietiekami iespaidīgi pamatlīdzekļi — vīna glabātuves ēka un trīs desmiti vīna glabātuves tilpņu.

Valsts kontroles atzinumā tika arī norādīts, ka privatizācijas komisija nav uzskatījusi par nepieciešamu novērtēt privatizējamā kombināta intelektuālo īpašumu — teiksim, jaunu vīnu un bezalkoholisko dzērienu tehniskās izstrādnes. Un tas — par spīti faktam, ka uzreiz pēc kombināta nosacītās cenas noteikšanas, dibinot SIA Vīna pagrabs , šampanieša kombināts daļu sava ieguldījuma sedza kā reiz ar intelektuālo īpašumu 130 tūkstošu latu kopvērtībā. Turklāt pri(h)vatizatoriem nelaimīgā kārtā šis intelektuālais īpašums bija arī detalizēti uzskaitījies — tās bija jaunu vīnu un bezalkoholisko dzērienu (tostarp Rīgas šampanietis , Latvijas Dzirkstošais baltais vīns, vīns Rislings dzirkstošais , dzirkstošais dzēriens Šarlote u. c.) "tehniskās izstrādnes, kuras sagatavotas VRVŠK un atļautas ražošanā Latvijas Republikas teritorijā".

Un ko nu tad runāt par tādu sīkumu, ka "atsevišķi apgrozāmo līdzekļu inventarizācijas akti sastādīti, nenorādot materiāli atbildīgo personu, kā arī uz aktiem nav attiecīgo materiāli atbildīgo personu parakstu", vai par to, ka privatizētājiem kaut kā bija "piemirsušies" uzņēmuma apgrozāmie līdzekļi vairāk nekā 570 tūkstošu latu apmērā. Valsts kontrolei bija ko teikt arī par operatīvo SIA Bravo atskaitīšanu no "pareizajiem" privatizētgribētājiem — citēsim atkal:

"Kaut arī 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 8. panta 1. punkts nosaka, ka apstiprinātu projektu var grozīt un papildināt institūcija, kas projektu apstiprinājusi, tomēr 17.11.1993. privatizācijas komisija pieņēmusi lēmumu (protokols Nr. 10) apstiprināt izmaiņas, ka SIA Bravo paredzētās daļas iegādājas SIA Jaunpagasts , privatizācijas projekta daļā — saimnieciskie partneri ar noteikumu, ja tiks saņemta LR EM piekrišana. Privatizācijas komisijas sēžu protokoli neliecina, ka būtu atkārtoti skatīta saimniecisko partneru gatavība iegādāties VRVŠK akcijas un lemts jautājums par SIA Bravo privatizācijas projektā paredzēto akciju pārdošanu, tomēr privatizācijas komisijas priekšsēdētājs A. Šķēle jau 15.11.1993. ar vēstuli adresētu LR EM privatizācijas valsts ministram D. Skultem lūdz saskaņot izmaiņas, atļaujot SIA Bravo paredzētās akcijas iegādāties SIA Jaunpagasts .

Lai gan iepriekš minētais likums un LR MP 30.12.1992. lēmuma Nr. 562 "Par privatizācijas projektiem, to apstiprināšanas, grozīšanas un papildināšanas kārtību" 4.3. un 4.4. punkts nosaka, ka pieprasījumu attiecīgā institūcija reģistrē un izskata tādā pašā kārtībā kā privatizācijas projektu autoru iesniegtos projektus, pieprasījumu grozīt vai papildināt privatizācijas projektu, izskata institūcija, kas ir apstiprinājusi privatizācijas projektu, tomēr 17.11.1993. LR EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija (sēdi vada Privatizācijas departamenta direktors A. Tiknuss, viņš arī privatizācijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks) nolemj (protokols Nr. 25) atbalstīt privatizācijas komisijas priekšlikumu par grozījumu izdarīšanu privatizācijas projektā, mainot akciju sadalījumu starp saimnieciskajiem partneriem, nemainot kopējo paredzēto akciju skaitu saimnieciskajiem partneriem. 23.11.1993. LR EM (privatizācijas valsts ministrs D. Skulte) ar vēstuli Nr. 3–31–1–150 "Par izmaiņām privatizācijas projektā" privatizācijas komisijai dara zināmu EM tiesību aktu normām neatbilstošo lēmumu."

Ar vārdu sakot, steiga ir bijusi pārāk liela, lai ievērotu kaut kādus nenozīmīgus sīkumus...

Savukārt no Valsts kontroles revīzijas atzinumā minētajiem secinājumiem īpaši iespaidīgs bija 4. punkts: "VRVŠK privatizācijas projektā un LR Lauksaimniecības ministrijas (ministra v. i. A. Šķēle) pavēlēs noteiktā VRVŠK privatizācijas kārtība liedza privatizācijā iesaistīties iespējami plašākam privatizācijas subjektu lokam.

Saskaņā ar Civillikuma 1439. pantu privatizācijas projektā noteiktā kārtība ir uzskatāma par darījumu, kurā it kā aiz likumdošanā noteiktās procedūru veikšanas, griba privatizāciju veikt likumīgi izteikta tikai izskata pēc, bez vēlēšanās radīt iespējas plašākam privatizācijas subjektu lokam piedalīties VRVŠK privatizācijā..."

Pēc tam gan ar Valsts kontroles atzinumu sākās dažādas dīvainas lietas. Valsts kontroles Privatizācijas procesa revīzijas departamenta kolēģijas 1999. gada 10. februāra sēdē konstatētais gan vēl bija pietiekami strikts — lūk, atsevišķi fragmenti:

"LR Ekonomikas ministrija nav ievērojusi [..] likuma 7. panta prasības par to, ka informāciju par ministrijas apstiprināto valsts īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projektu Ekonomisko reformu ministrija ne vēlāk kā četras nedēļas pēc tā saņemšanas dienas publicē privatizācijas biļetenā vai LR Augstākās padomes un Ministru padomes oficiālā izdevumā. Informācija par apstiprināto VRVŠK privatizācijas projektu presē publicēta tikai pēc 2 mēnešiem un tajā nav iekļautas tiesību aktu normām atbilstošas ziņas: īss kapitāla daļu realizācijas apraksts, investīciju garantijas un lielākie kapitāla daļu pircēji. [..]

VRVŠK bija rentabls uzņēmums (1992. gada tīrā peļņa Ls 512 555, 1993. gada pusgada tīrā peļņa Ls 117 600), privatizācijas komisija, vērtējot uzņēmumu pēc peļņas diskonta metodes, noteica tā vērtību Ls 1 967 550, bet, vērtējot pēc uzņēmuma mantas vērtības (substances), noteica vērtību Ls 405 492. Galīgo nosacīto uzņēmuma cenu privatizācijas komisija noteica Ls 400 000. Nosakot galīgo nosacīto cenu, privatizācijas komisija nav pildījusi "Nolikuma par novērtēšanu" 12. punkta prasības, kurš nosaka, ka privatizācijas komisija izvērtē ar abiem paņēmieniem noteikto uzņēmuma nosacīto cenu un nosaka tā galīgo nosacīto cenu. [..]

Privatizācijas komisija, izskatot jautājumus, kam dodamas tiesības iegādāties VRVŠK akcijas, nav pildījusi iepriekšminētās tiesību aktu normas un nav arī organizējusi kapitāla daļu (akciju) pārdošanu atbilstoši privatizācijas projektā paredzētajiem saimnieciskajiem partneriem. Arī 12,5% akciju, kuras privatizācijas projektā paredzēts par sertifikātiem realizēt citām personām, privatizācijas komisija nolēmusi realizēt saimniecisko partneru fiziskām personām."

Taču pēc tam... nē, politiskā spiediena pastāvēšana gan tā arī netika atzīta, tomēr solīti pa solītim Valsts kontroles pārstāvju izteikumi acīmredzami kutelīgajā Rīgas vīnu lietā kļuva aizvien diplomātiskāki, līdz 2000. gada janvārī Valsts kontroles padome izlēma atdot atzinumu atpakaļ tā izstrādātājiem — Privatizācijas procesa revīzijas departamenta kolēģijai. Kolēģija, atkārtoti izskatījusi revīzijas materiālus, gan stūrgalvīgi palika pie sava un nolēma materiālus nosūtīt Ģenerālprokuratūrai "nodarīto zaudējumu piedziņai un vainīgo amatpersonu saukšanai pie atbildības". Aplēstie zaudējumi gan bija būtiski sarukuši, taču Ģenerālprokuratūras pārstāvis arī par tiem atbildēja skaidri un gaiši: "Izvērtējot Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesu kopumā, uzskatu, ka privatizācijas procesā valsts neiegūto līdzekļu piedziņa nav iespējama."