Lato Lapsa - Kampējs

Patiesībā gan toreizējā Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurora Jura Galeja 2000. gada 30. jūnijā parakstītā atbilde (pilnā formā — šīs grāmatas pielikumu sadaļā) bija tik krāšņa, ka jau 2007. gada rudenī lika šīs grāmatas autoram jaunajam LR ģenerālprokuroram Jānim Maizītim uzdot virkni jautājumu ar vienu kopsaucēju — vai tiešām Ģenerālprokuratūra vēl joprojām ir tādos pašos uzskatos kā "vecajos laikos". Lūk, šie jautājumi:

"2000. gada 30. jūnijā LR Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurors J. Galejs ir sniedzis rakstisku atzinumu par Valsts kontroles veikto revīziju par Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizāciju.

Lūdzu sniegt atbildi, vai arī pašreizējo LR Ģenerālprokuratūras viedokli par likumības ievērošanu atspoguļo šādi prokurora J. Galeja atzinuma fragmenti (varat sniegt atbildi par katru fragmentu atsevišķi vai par visiem kopā):

1) "Neviena likuma norma skaidri nenosaka, kura ministrija ir civiltiesiski atbildīga par privatizācijas komisijas darbības rezultātā radītajiem zaudējumiem";

2) "Zaudējumi valstij ir radīti, apstiprinot privatizējamā objekta cenu, pamatojoties uz inventarizācijas dokumentiem, kuros nav iekļauta un novēr-tēta visa privatizējamā objektā iekļautā manta. Šādā situācijā, neskatoties uz faktu, ka nav ievērotas normatīvo aktu prasības, nav pierādījumu tam, ka privatizācijas komisijas locekļi ir ar nodomu apstiprinājuši tieši šādu privatizējamā objekta cenu, kurā nav ņemta vērā visa objekta vērtība, t. i., nav pierādījumu faktam, ka privatizācijas komisijas locekļi, nosakot objekta cenu, ir paredzējuši sabiedriski bīstamās sekas — zaudējumu nodarīšanu valstij — un vēlējušies šo seku iestāšanos. Ievērojot šo apstākli, ir izslēgta privatizācijas komisijas locekļu iespējamā kriminālatbildība par tīšu noziedzīgu darbību izdarīšanu";

3) "Jautājumā par privatizācijas komisijas locekļu nevērīgu pienākumu pildīšanu no krimināltiesiskā viedokļa ir jāņem vērā, ka iespējamā atbildība varētu iestāties tikai tad, ja būtu pierādāma ne tikai privatizācijas komisijas kā koleģiālas lēmējinstitūcijas, bet arī katra tās locekļa vaina, ievērojot to, vai konkrētajam privatizācijas komisijas loceklim vajadzēja paredzēt zaudējumu nodarīšanu valstij."

4) "Lēmums par privatizējamā objekta cenas noteikšanu juridiski ir noformēts pareizi un būtu pieņemts atbilstoši likuma prasībām, ja vien privatizācijas komisija būtu vadījusies no likuma prasībām atbilstošiem inventarizācijas dokumentiem"."

Tātad — 2000. gadā Ģenerālprokuratūra uz Valsts kontroles slēdzienu atbildēja ar apsvērumiem, ka privatizācijas organizētāju atbildība esot bijusi kolektīva, individuālā vaina neesot nosakāma un pat vainīgā ministrija ne, turklāt neesot taču pierādījumu, ka, pārkāpjot neskaitāmās normatīvo aktu normas, Andris Šķēle un pārējie privatizācijas komisijas locekļi būtu vēlējušies nodarīt valstij kādus zaudējumus.

Savukārt septiņus gadus vēlāk tā pati Ģenerālprokuratūra vienkārši mazgā rokas — viss esot aizmirsies, viss esot pazudis, ko nu tur vairs. Lūk, fragments no Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurora Aivara Buliņa atbildes:

"Ģenerālprokuratūrā 2007. gada 1. novembrī tika saņemts Jūsu iesniegums, kurā lūdzat izteikt pašreizējo Ģenerālprokuratūras viedokli par prokurora J. Galeja 2000. gada 30. jūnijā sniegtā atzinuma atsevišķiem fragmentiem sakarā ar Valsts kontroles veikto revīziju par Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizāciju.

2000. gada 30. jūnijā Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurors J. Galejs atzinumu par Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas materiālu izvērtēšanas rezultātiem nosūtīja Valsts kontroles Privatizācijas procesa revīzijas departamentam, kas likumā noteiktajā kārtībā to nav apstrīdējis.

Izskaidroju Jums, ka prokuratūra nevar dot vērtējumu par atsevišķiem jautājumiem, kuri izņemti no konteksta. Bez tam, kopš minētā atzinuma ir pagājis ilgs laika posms, un J. Galejs prokuratūrā vairs nestrādā, tādējādi, prokuratūrai nav informācijas par to, kādi materiāli bija prokurora rīcībā, kad tika gatavots atzinums Valsts kontrolei..."

Jā, bet kāpēc Valsts kontrole — ja reiz tā bija tik pārliecināta par valsts īpašuma privatizācijā pieļautiem megapārkāpumiem — tālajā 2000. gadā ij nemēģināja pārsūdzēt acīmredzami smieklīgo, pat absurdo Ģenerālprokuratūras atzinumu? It īpaši ņemot vērā, ka arī visas privatizācijas procesā iesaistīto personu sūdzības par atzinumu pēc tā publiskošanas bija visnotaļ formālas un neviens no sūdzību iesniedzējiem nenoliedza, ka valstij tiešām nodarīti zaudējumi, — runa bija tikai par detaļām: piemēram, Rīgas vīni iebilda pret to, ka tiek sodīta kompānija un nevis amatpersonas, kas pieļāvušas pārkāpumus, savukārt Zemkopības ministrija norādīja, ka tā nu ne pie kā neesot vainīga, — tad jau drīzāk Ekonomisko reformu ministrija vai tās pēctece, Ekonomikas ministrija.

Vēl vairāk, ministriju pārstāvji savās atbildēs par atsevišķiem jautājumiem pat atklāti putrojās. Tā, piemēram, bijušais Ekonomikas ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Tiknuss paskaidrojumā Valsts kontrolei 1998. gadā skaidri un gaiši apliecināja: "Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas projektu izstrādāja viens autors — darba grupa, un projektu iesniedza grupas vadītājs — kombināta direktors V. Kokars." Savukārt Zemkopības ministrija šo pašu jautājumu skaidroja pilnīgi citādi:

"Lauksaimniecības ministrijā tika saņemts un izskatīts tikai viens Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta (turpmāk tekstā VRVŠK) privatizācijas projekts, kuru bija izstrādājusi autoru grupa uzņēmuma direktora vadībā. 1992. gada 17. novembrī, t. i. sākotnējā privatizācijas projekta iesniegšanas laikā, par direktoru strādāja J. Posmetnijs.

Ar 1993. gada 14. jūniju par VRVŠK direktoru sāka strādāt V. Kokars un tāpēc viņš kā direktors ir parakstījis papildināto privatizācijas projekta variantu, kas tika ministrijā iesniegts 1993. gada 1. jūlijā. Par to, ka ir tikai viens un tas pats privatizācijas projekts, liecina, ka pārstrādātajā un precizētajā privatizācijas projekta teksta 4. punkts norāda to, ka atkārtoti tiek iesniegts tieši 1992. gada 17. novembrī sagatavotais un iesniegtais sākotnējais projekts.

Lauksaimniecības ministrijas neprecizitātes lietvedībā ir bijušas par pamatu Valsts kontroles darbinieku pieņēmumam par it kā diviem atsevišķiem VRVŠK privatizācijas projektiem. [..] Jautājums par to, vai V. Kokars ir uzskatāms par privatizācijas projekta autoru, tika vēlāk detalizētāk izskatīts arī paša VRVŠK privatizācijas komisijas sēdē. Sēdes protokoli kopā ar pārējiem materiāliem 28.10.1997. uz 482 lapām iesniegti Privatizācijas aģentūrā. Sēdē V. Kokars paskaidro, ka projekta autoru grupa J. Posmetnijs, A. Jerņevs, ā. Jūbele, A. Vitovska, P. Belokurovs, A. Rudzīts ir noslēguši savstarpēju vienošanos par atlīdzības sadali par projekta izstrādāšanu, ka viņš, kā uzņēmuma direktors, ir sniedzis darba grupai visu nepieciešamo informāciju, tādējādi nodrošinot projekta sagatavošanu..."

Taču, par spīti šīm plašajām iespējām, Valsts kontrole šajā gadījumā par nepieciešamību valsts intereses aizstāvēt līdz pēdējai iespējai kaut kā piemirsa — un toreizējos notikumus tagad atcerēties vienkārši nevēlas. "Labdien! Nosūtīju Šķibeļa kungam jautājumus, viņš ar tiem iepazinās un informēja, ka nevarēs īsti uz tiem atbildēt. Valsts kontrole savu oficiālo viedokli ir sniegusi saistībā ar šiem jautājumiem jau 1999. gadā, un diskutēt par to, kāpēc Ģenerālprokuratūra, kam tika nosūtīti materiāli, neko nedarīja, nebūtu korekti," — šāda ir Valsts kontroliera padomnieces Līvas Ulmanes atbilde uz jautājumiem vienam no toreizējiem revidētājiem — Valsts kontroles padomes loceklim Indulim Šķibelim.