Lato Lapsa - Kampējs

Lūdzu ar to atbildes daļu, kurā uz iesniegumu atbildēts pēc būtības, iepazīstināt tā autorus, kā arī pārējo uzņēmuma kolektīvu.

[..] Sekojoši, nav pamata apgalvot, ka Privatizācijas projekts nav izpildāms un ir kādi objektīvi iemesli tā maiņai. Privatizācijas projekti netiek mainīti pamatojoties uz kāda pircēja (pircēju grupas) vēlmju pamata (it sevišķi tā realizācijas beigu posmā) iegādāties lielāku daļu pārdodamā kapitāla."

Šai "atšūšanai" punkts tika pielikts trīs dienas vēlāk, kad "uz Rīgas VKF Uzvara bāzes" izveidotās akciju sabiedrības pilnsapulcē — un tagad precīzi citēsim sapulces protokolu — "raksturojot privatizācijas projektu, [privatizācijas komisijas priekšsēdētājs — Zemkopības ministrijas Likumdošanas departamenta Privatizācijas nodaļas vadītājs] R. Sproģis atzīmē, ka šajā projektā, salīdzinot ar pārējiem Zemkopības ministrijas privatizējamajiem uzņēmumiem darbiniekiem realizējamo akciju skaits ir viens no lielākajiem. Apstiprinot privatizācijas projektu, Zemkopības ministrija ņēma vērā apstākli, ka viens no projekta autoriem ir uzņēmuma direktors, kas zin reālo situāciju uzņēmumā, un izņēmuma kārtā rada iespēju pārdot strādājošajiem lielāku skaitu akciju nekā paredz spēkā esošā likumdošana.

Konkrēti runa ir par 1992. gada 7.07. likuma "Par valsts un pašvaldības uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" 18. pantu, kas nosaka, ka uzņēmuma darbiniekiem pārdošanai paredzēta kapitāla daļa nedrīkst būt lielāka par 20%. Minētais likuma pants paredz, ka gadījumā, ja darbiniekiem tiek pārdots lielāks akciju skaits, tiem var atļaut parakstīties tikai uz vienu noteiktu akciju kategoriju — akcija bez balsstiesībām. Privatizācijas komisija tomēr par šādu soli neizšķīrās un privatizācijas gaitā nepieņēma lēmumu visas darbinieku parakstītās akcijas iedalīt bezbalss akciju kategorijā. Vienlaicīgi R. Sproģis uzsver, ka likums šādu iespēju pieļāva.

Par spīti tam, privatizācijas gaitā tika saņemts darbinieku iniciatīvas grupas iesniegums ar lūgumu grozīt Zemkopības ministrijas apstiprināto un jau realizācijas stadijā atrodošos privatizācijas projektu. Darbinieku grupas iesniegumu, kas bija adresēts Ministru prezidentam V. Birkava kungam, izskatīja Ekonomikas ministrijas un Privatizācijas aģentūra. Visas par privatizācijas gaitu valsts atbildīgās institūcijas deva vienbalsīgu slēdzienu par to, ka privatizācijas projekta realizācija norit sekmīgi un projekta grozīšanai nav ne juridiska, ne kāda cita motivēta pamata.

Darbinieku iniciatīvas grupas iesniegumu izskatīja arī Zemkopības ministrijas speciālisti un vadība — parlamentārais sekretārs G. Bērziņš un valsts sekretārs J. Lapše. Ministrijas viedoklis bija sekojošs: privatizācijas projekta grozīšanas lietderību varētu izskatīt tā izstrādāšanas, vēlākais — izskatīšanas stadijā. Gadījumā, kad projekts jau apstiprināts un uzsākta tā realizācija, privatizācijas projektu var pārskatīt tikai pastāvot objektīviem apstākļiem, piemēram, ja bankrotējis vai atteicies pirkt akcijas kāds no projektā paredzētajiem pircējiem. Subjektīva vēlēšanās mainīt akciju sadalījumu, nevar būt par pamatu projekta grozīšanai. Bez tam, situācijā, kad 31% no uzņēmuma dibināšanas pamatkapitāla izpērk strādājošie, projekta grozīšanai varētu būt nelabvēlīgas ekonomiskās sekas — nebūtu neviena, kas spējīgs investēt līdzekļus ražošanas attīstībai un tālab arī samazinātos iespēja veikt sekmīgu saimniecisko darbību konkurences apstākļos."

Ar vārdu sakot, valsts savu pārstāvju personā dažādiem nesaprātīgiem strādājošajiem pārliecinoši paskaidroja — ziniet savu vietu. Un tieši tāpat — te mēs atkal atgriežamies pie šampanieša kombināta — privatizācijas procesā tika atrisinātas sīkākas problēmas. Piemēram, tai pašā oktobrī tika atskārsts, ka vispār jau Vitoldam Kokaram tomēr nevajadzētu reizē būt privatizācijas projekta autoram un privatizācijas komisijas loceklim. Kāds atrisinājums tika atrasts? "Sava uzvārda parādīšanos privatizācijas projekta autoru grupas vadītāja kategorijā V. Kokars vērtē kā projekta autoru vēlēšanos pasvītrot viņa lomu darba nodrošināšanā ar vajadzīgo informāciju un citu sniegto palīdzību," lasām komisijas sēdes protokolā. Un... komisija bez īpašām diskusijām nosprieda "atzīt, ka Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta direktors V. Kokars nav uzskatāms par uzņēmuma privatizācijas projekta līdzautoriem".

Tā nu visas grūtības sekmīgi tika pārvarētas, un 1993. gada 26. novembrī notika pirmā jaunās akciju sabiedrības Rīgas vīni pilnsapulce. Galīgais akciju sadalījums: valstij — 1000 akciju, fiziskajām personām — 3800 akciju, saimnieciskajiem partneriem — 5200 akciju (SIA Latvijas vīni — 2080, SIA Jaunpagasts — 1300, AS Eurolita — 780, SIA Grīziņkalns un SIA Intrad — pa 520). Rīgas vīnu akcionāru pilnsapulci atklāja neviens cits kā "Zemkopības ministrijas pilnvarotais pārstāvis — Privatizācijas komisijas priekšsēdētājs A. Šķēle, kurš saskaņā ar Zemkopības ministrijas 11.11.93. pavēli Nr. 99 ir pilnvarots izpildīt valsts kā akciju sabiedrības dibinātājas funkcijas".

Turklāt ņemsim vērā, ka šajā brīdī šis vēl bija nevis nacionālā kapitāla personificētājs, bet tas pats "podu Šķēle", kurš nesmādē mazumiņu: piemēram, atskaitēs par privatizācijas komisijas locekļiem samaksāto atlīdzību atrodams paša Andra Šķēles parakstīts saraksts, kura galvgalī ar 39 latiem atrodas viņš pats; spriežot pēc Rīgas vīnu dokumentiem, tieši Andra Šķēles vadībā tika izlemts arī būtiskais jautājums, kam jaunajā uzņēmumā maksāt vairāk — valdei vai padomei (kurā pēc attapīgā Vitolda Kokara ierosinājuma tika ievēlēts mūsu galvenais varonis).

Kā mēneša ienākumiem par labu tad tika pieņemts šis lēmums? Kārtējais fragments no protokola: "Noteikt: 1. Padomei izmaksājamās summas lielumu vienādu ar rūpnīcas darbinieku vidējo algu, reizinot to ar koeficientu 2 un padomes locekļu skaitu. 2. Valdei izmaksājamās summas lielumu vienādu ar rūpnīcas darbinieku vidējo algu, reizinot to ar koeficientu 1,8 un valdes locekļu skaitu..." Ar vārdu sakot, 1995. gada decembrī Andris Šķēle gluži pamatoti varēja ziņot presei: "Pašlaik esmu padomes priekšsēdētājs Rīgas miesniekā , Kaijā , Rīgas vīnos , Rīgas alū un Latvijas kuģniecībā , kā arī akciju sabiedrības Uzvara valdes priekšsēdētājs. Tās ir labi atalgotas darba vietas."

Protams, lieki teikt, ka pats Andris Šķēle dažus gadus vēlāk šos notikumus presei izklāstīja nedaudz vienkāršāk: " Rīgas vīnu akcijas Ave Lat ieguva tikai 1997. gada decembrī. Rīgas vīnos es vadīju privatizācijas procesu un saskaņā ar tā laika likumdošanu un visu pārējo, akcionāri, redzot, ka no smagā situācijā esoša uzņēmuma ar lieliem parādiem... akcionāri man teica — paliec par padomes priekšsēdētāju..." Un — viss.

Tikmēr reālajā dzīvē uzņēmumā notika ierastās — vismaz tur, kur tieši vai netieši bijis klāt Andris Šķēle — brīnumainās pārvērtības. 1994. gada decembrī notikušajā Rīgas vīnu akcionāru ārkārtas sapulcē pēkšņi izrādījās, ka iepriekš gandrīz finanšu katastrofas priekšā esošajā uzņēmumā (ja ticam Andra Šķēles pirmsprivatizācijas apgalvojumiem) nu, izsakoties ģenerāldirektora Aleksandra Rudzīta vārdiem, stāvoklis ir fantastiski un negaidīti uzlabojies — "šo desmit mēnešu darba rezultāti ir vienkārši rekords, visā kombināta eksistēšanas laikā ne reizes netika sasniegti tik augsti rezultāti".