Lato Lapsa - Kampējs

Komisijas vēlmes tika saprastas, un rezultātā "pārstrādātais un precizētais" privatizācijas projekts, kas tika iesniegts 1993. gada jūlija sākumā, jau paredzēja "pareizu" privatizējamā kombināta akciju sadales sarakstu. Turklāt nekādu aizdomīgu Avelatu , kuri būtu nule tikuši pie saimniecisko partneru statusa ar svaigi noslēgtu līgumu palīdzību, tajā nebija: 52 procentus akciju tika ierosināts pārdot virknei saimniecisko partneru, no kuriem SIA Latvijas vīni tiktu 40%, SIA Bravo — 20%, SIA Grīziņkalns un SIA Intrad — pa 10%, SIA Virbi — 5%, bet Lietuvas akciju sabiedrībai Eurolita — 15%.

Saimniecisko partneru loks bija tiešām plašs, un arī ar izvēles argumentāciju viss bija dzelžainā kārtībā: Latvijas vīnu stiprā puse bija izejvielu sagāde, Bravo — produkcijas realizācija, Grīziņkalna — pudeļu ražošana, Eurolita bija kombināta produkcijas izplatītājs Lietuvā, Intrad "sniedz kombinātam palīdzību uzskaites un atskaites veikšanai ar kompjūteru palīdzību, kārto apmaksas jautājumus par izejvielām un gatavo produkciju", bet Virbi piegādāja nepieciešamo spirtu.

Savukārt privatizācijas pārraudzītāju un veicēju sadarbība nu bija vienkārši ideāla. Tik ideāla, ka apmēram šajā pašā laikā kombināta direktors Vitolds Kokars rakstīja oficiālu vēstuli nu jau Andra Šķēles vadītajai Lauksaimniecības ministrijai (Dainim Ģēģeram Augstākā padome 1993. gada 4. maijā bija izteikusi neuzticību), lūdzot nozīmēt privatizācijas komisiju šādā sastāvā — pašu lauksaimniecības ministra vietas izpildītāju Andri Šķēli kā komisijas priekšsēdētāju, bet tās locekļus — "V. Kokaru, arodbiedrības pārstāvi un kombināta vīna ražošanas galveno tehnologu I. Sirotkinu, Vidzemes priekšpilsētas Tautas deputātu padomes valdes priekšsēdētāja pirmo vietnieci V. Nesauli, lauksaimniecības ministra padomnieci A. Jansoni un Ziemeļu rajona Tautas deputātu padomes valdes locekli V. Šmiti".

Atšķirībā no kādreizējām Laimas vadības vēstulēm un arī no pirmā, vēl "neuzlabotā" kombināta privatizācijas projekta šī ierosme faktiski nekavējoties atrada dzirdīgas ausis — un komisija ķērās pie darba. Pēc ērtākajām un atbilstīgākajām iepriekš aprakstītajām metodēm tika aplēsta kombināta mantas tirgus vērtība: saskaņā ar privatizācijas komisijas kolektīvi apstiprināto uzņēmuma pamatlīdzekļu novērtēšanas aktu galda virpas cena izrādījās 6,50 lati, 2500 litru cukura reaktora — 6,75—35 lati, 6300 dekalitru cisternas — 55 lati, transportieru — 27,50 lati, pudeļu aizkorķēšanas automāta — 30,50 un 87 lati, pasterizēšanas iekārtas — 82,75 lati, pildīšanas automāta — 108,50 lati, atslēdznieka darbgalda — 2,50 lati, frēz-mašīnas — 7,50 lati, elevatora — 28 lati, ģeneratora — 13,70 lati, ledusskapja — apaļa nulle latu. Un tā tālāk, un tā tālāk.

Ar vārdu sakot, ko brīnīties, ja privatizācijas komisija kombināta galīgo nosacīto cenu aplēsa 400 tūkstošu latu vērtībā (ar nosacījumu, ka izveidojamā akciju sabiedrība pārņem kredītsaistības apmēram 1,78 miljonu latu apmērā), bet jau pieminētā auditorkompānija Invest–Rīga — nepilnu 898 tūkstošu latu apmērā. (Jāpiebilst, ka ekonomisko zinātņu doktora Daiņa Tunsta parakstītais Invest–Rīgas izstrādātais "Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta īpašuma novērtējums" kopējo objekta vērtību, atskaitot sociālos objektus, uz 1993. gada 10. jūliju lēsa salīdzinoši dāsnāk — uz veseliem 1 017 787 latiem.)

Jaunievēlētajai Saeimai apstiprinot jaunu valdību, Andrim Šķēlem vieta Zemkopības ministrijas vadībā gan vairs neatradās ("Kinna mani nepa-turēja..."), toties no privatizējamajiem burbuļvīniem izbijusī amatpersona neatkāpās neparko: ja 20. jūlijā viņš vēl kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs bija apstiprinājis "pareizo" kombināta privatizācijas projektu ar personiski parakstītu pavēli Nr. 363, kuras parakstītāju vidū bija arī ministrijas ierēdnis Jānis Lapše, tad mēnesi vēlāk šis pats Jānis Lapše kā Zemkopības ministrijas valsts sekretārs jau lūdza Ekonomikas ministrijai Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas komisijas sastāvā iekļaut Andri Šķēli un nozīmēt viņu par komisijas priekšsēdētāju. Un tā arī notika — jau dažas dienas vēlāk.

Pirmās komisijas priekšsēdētāja iniciatīvas, kuras īsti neizskatījās pēc rūpēm par plānā valsts maka pildīšanu, gan vajadzīgo atbalstu neguva — ne priekšlikums "ieviest papildus koeficientu saskaņā ar galēji kritisko kombināta finansiālo stāvokli" (faktiski tas nozīmētu samazināt jau tā nelielo uzņēmuma privatizācijas cenu), ne ierosinājums vēl pirms privatizācijas procesa noslēgšanās pārdot saimnieciskajam partnerim — Latvijas vīni daļu kombināta īpašumu. Pēdējā valstiskā iniciatīva privatizācijas komisijas 1993. gada 17. septembra protokolā tika aprakstīta šādos vārdos:

"A. Šķēle atgādina, ka rūpnīca ir parādā valsts budžetam. Maksājuma pagarinājuma termiņš izbeigsies 01.11.93., t. i. jau līdz brīdim, kad valsts uzņēmums tiks pārveidots par akciju sabiedrību. Tādējādi pastāv iespēja, ka Finansu ministrija uzņēmuma pārveidošanas procesā ceļ prasību par kombināta atzīšanu par maksāt nespējīgu.

A. Šķēle ierosina norēķināties ar valsts budžetu privatizācijas procesa laikā. Parāda dzēšanai nepieciešamo naudas līdzekļu iegūšanai tiek piedāvāts noteikt apgrozāmo līdzekļu normatīvo daudzumu (kas nepieciešami pilnam vīna un šampanieša ražošanas ciklam), nodalīt tos dabā un atlikušos apgrozāmos līdzekļus realizēt par skaidru naudu, nepiemērojot apgrozāmo līdzekļu novērtēšanas koeficientu. No apgrozāmo līdzekļu realizācijas iegūto naudu ieskaitīt valsts budžetā.

Tiek ierosināts kā iespējamu variantu nepieciešamo līdzekļu iegūšanai budžeta parāda segšanai piedāvāt SIA Latvijas vīni , kas nomā vīna materiālu glabātuvi Ostas ielā 4, pirkt par naudu tai iznomātos objektus."

Taču sekoja sekmīgākas darbības — pirmkārt jau ne tik uzticamu "saimniecisko partneru" atsijāšana. Pirmkārt jau Virbu vietā par "faktisko kombināta saimniecisko partneri" kļuva Daiņa Peimaņa kompānija Jaunpagasts — vienlaikus bez vārda runas pārņemot arī tiesības uz attiecīgo privatizējamo akciju daļu. Taču tas nebija viss: vēl 7. oktobrī, atbildot uz Andra Šķēles vēstuli SIA Bravo , aicinot vēlreiz apliecināt — kompānija tiešām iegādāsies kombināta akcijas, Bravo direktors Linards Avots to arī nekavējoties rakstiski apliecināja. Toties jau mēnesi vēlāk, 11. novembrī situācija pēkšņi bija mainījusies tik ļoti, ka Bravo un arī kompānijas darbinieki pēkšņi vairs neparko nevēlējās iegādāties būtisko kombināta akciju paketi.

Šī nevēlēšanās bija tik nepārvarama, ka Linards Avots ķērās pie jaunas Andrim Šķēlem adresētas vēstules rakstīšanas: "SIA Bravo , vēlreiz izvērtējot savu finansiālo stāvokli, ir spiesta pieņemt lēmumu par atteikšanos piedalīties Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā, izpērkot 10,4% dibināšanas pamatkapitāla akcijas. Līdz ar to, protams, mūsu firmas darbinieki nepretendē uz akciju parakstīšanos par sertifikātiem. Atvainojamies par radītām neērtībām Privatizācijas komisijai un saimnieciskajiem partneriem."

Pasts acīmredzot strādāja izcili operatīvi, vēstule nekavējoties guva vajadzīgo vērību, un nākamajā kombināta privatizācijas kombināta sēdes protokolā lasāms šāds ieraksts: "A. Šķēle informē, ka 12.11.93. vēlreiz kā komisijas priekšsēdētājs caurskatījis debitoru–kreditoru sarakstu un konstatējis, ka viens no saimnieciskajiem partneriem SIA Bravo ir liels debitors kombinātam.