Lato Lapsa - Kampējs

– Pēc kādiem kritērijiem vērtējāt mākslas darbus?

– Mēs īstenībā nevērtējām, kā tirgus objekts toreiz tas netika uzskatīts.

Mākslas darbus vērtēt mēs pieaicinājām ekspertus. Vadījāmies no ekspertu slēdzieniem. Es varētu iedomāties, kādi jautājumi varētu rasties.

– Bet, piemēram, ja Jaņa Rozentāla glezna, vērtējot Laimu , ir novērtēta par 200 latiem...

– Tajā laikā varbūt arī tāda bija tā vērtība. Es tikko skatījos, ka ir gleznas, kas ir izsolē pārdotas par piecsimt latiem šodien. Tas ir jāskatās konkrēti. Tā arī nav nekāda cena. Man mājās arī ir Rozentāla glezna, kas ir pirkta salonā, kas arī maksāja dārgāk. Ir jāskatās, kas tā ir par gleznu. Mēs pieaicinājām ekspertus, tas nav mūsu darbības profils. Mēs esam uzņēmumu pamatlīdzekļu, naudas plūsmas un tehnoloģisko procesu vērtētāji.

– Ko jūs pieaicinājāt kā mākslas ekspertus?

– To man grūti pateikt, es to uzreiz nevaru atbildēt, tas bija tik sen. Bija arī tādi gadījumi, kad dažas lietas neparādās sarakstā kā novērtēšanas objekts, jo reizēm privatizācijas komisija mums deva konkrētu sarakstu, kas jānovērtē. Novērtējamo objektu sarakstus deva, pēc tiem mēs arī vadījāmies. Privatizācijas komisija ar savu parakstu atbild par to, kādas ir šīs vērtības. Ar [antikvariāta speciālistu] Artūru Avotiņu arī strādājām.

– Cik lielā mērā, skatoties šodien uz tālaika vērtējumiem, ir jāņem vērā, ka ir pagājis krietns laiks, un jāvērtē ar laika distanci?

– Mēs skatāmies uz visu mūsu ekonomiku un dzīvi, un tieši tādā pašā griezienā jāvērtē vērtētāju profesionālā darbība. Skaidrs, ja mēs apskatām tās grāmatas, ko mēs tolaik rakstījām, tad var redzēt, kā tas viss ir pilnveidojies. Tā ir vesela nozare, ko mēs esam izveidojuši.

Protams, šodien tas šķiet savādāk, bet atbilstoši tā laika situācijai un zināšanām varu pateikt, ka tika darīts metodiski precīzi. Kad tu esi izgājis cauri tūkstošiem uzņēmumu, tad tu skaties uz šo procesu citādāk, bet toreiz tika vērtēts ar tām zināšanām, kādas bija. Tas bija pietiekami pamatoti un objektīvi. Bija arī cita ekonomiska pieeja, ka jāliek visi uzņēmumi uz izsoli un tur jau tirgus vērtība parādīsies. Tur parādītos gan Latgalītes un Zīlītes , kā tas bija finanšu sektorā. Tieši tā būtu, ja tiktu palaists bez atbildīgas personas vai privatizācijas komisijas vadītāja atbildības par vērtību. Tad cilvēks, kas kaut ko būtu iegādājies, pat nezinātu, ka viņam pieder kaut kas par vienu latu. Uzņēmumu, kura vērtība šodien varbūt ir miljoni.

Es zinu, ka nedrīkst atlaist visu vaļā ar domu, ka tirgus pats atrisinās. Toreiz jau nebija tirgus. Un būsim godīgi, paskatīsimies, kāda bija tā sabiedrība biznesā, kas tolaik darbojās. Tur bija dažādas biznesa kultūras un bija arī visādi krimināli formējumi. Ja tas viss būtu palaists pilnīgi vaļā, tad šodien būtu pilnīgi cita situācija...

Viss glīti un saprotami, vai ne? Tad kā varēja gadīties, ka viss uzņēmums Laima tika novērtēts par nieka miljonu latu (ja precīzi, tad miljonu un vēl deviņdesmit tūkstošiem)? Un ne jau tikai Laima vien oficiālo valstisko vērtētāju acīs izrādījās kapeiku cenā. Lūk, ilustrācijai — uzņēmuma Baltmaiznieks 3. maizes fabrikas mantas vērtējums 1993. gada septembrī: metinātāja kombinezona vērtība inventarizācijas komisijas skatījumā — 49 santīmi, kleitas — 17 santīmi, zābaku — 21 santīms, bikšu — 62 santīmi, seifa — 6 santīmi, telefona aparāta — 17 santīmi, eļļas radiatora — 6 santīmi, galda — 52 santīmi, trīs krēslu — 9 santīmi, karoga — arī 9 santīmi, ledusskapja — veseli 1,86 lati. Rēzeknes dzirnavnieka privatizācija: auto-izkrāvējs tiek novērtēts ar 30 latu, graudu kaltējamais agregāts — 55 lati, miltu fasēšanas automāts — 62 lati, vesela graudu noliktava — 520 latu. Rēzeknes maiznieka privatizācija — tas pats: miltu uzglabāšanas bunkurs — 300 latu, divas elektriskās cepšanas iekārtas — 1800 latu, visas maizes cepšanas ceha iekārtas un mašīnas — 129 tūkstoši latu...

Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Savukārt jebkuras citas vērtēšanas metodes tika atzītas par nepiemērotām un neizmantojamām — re, piemēram, fragments no tās pašas Ilzes Martinsones vadītās Laimas privatizācijas komisijas sēdes 1993. gada 18. augustā, pieminot uzņēmuma novērtējumu 1,15 miljonu latu apmērā: "Komisija uzskata, ka ekonomiskā stāvokļa nestabilitāte Republikā (inflācijas līmenis, ļoti atšķirīgie banku diskonta procenti, monetārās sistēmas izmaiņas, uzņēmuma ražošanas jaudu izmantošanas pakāpe, ražotās produkcijas cenu būtiskas izmaiņas u. c.) neļauj izmantot peļņas diskontēšanas metodi adekvātai uzņēmuma vērtības noteikšanai." Neļauj — un viss.

Nevajadzētu gan iedomāties, ka arī šīs reižumis atklāti smieklīgās naudiņas pilnībā ienāca tolaik hroniski tukšajā valsts budžetā (tieši 1993. gadā pie valdības ēkas protesta mītiņā pirmoreiz pulcējās vairāki simti pensionāru), — kā nekā daļu summas bija iespējams maksāt privatizācijas sertifikātos. Tā nu nav ko brīnīties par summām, kas uzskaitītas jau pieminētajā daudzus gadus vēlāk pieņemtajā Privatizācijas aģentūras valdes lēmumā par Laimas privatizācijas pabeigšanu: "Samaksa par Valsts ražošanas tirdzniecības firmas Laima privatizācijas rezultātā, saskaņā ar privatizācijas projektu, pārdotajām akcijām izdarīta naudā 545 000 latu apmērā un privatizācijas sertifikātos 243 875,24 latu apmērā jeb 8709,83 privatizācijas sertifikāti..."

Turklāt uzņēmums "pa lēto" vēl nebija vienīgais, kas tika veiksmīgajiem privatizētājiem. Izrādījās — kompānijai, kam it kā trūka naudiņas jaunu iekārtu iegādei, "pēkšņi" ir atklājušies iespaidīgi apgrozāmie līdzekļi. Lūk, fragments no Laimas privatizācijas komisijas sēdes 1993. gada 29. decembrī: "I. Driksna un I. Kalvišķis iepazīstina komisiju ar akciju sabiedrības Laima sākuma bilanci un valsts ražošanas–tirdzniecības firmas Laima slēguma bilanci. Apgrozāmie līdzekļi, kuri tiek pieņemti akciju sabiedrības sākuma bilancē, ievērojami pārsniedz to summu, kas tika iekļauta uzņēmuma nosacītajā cenā. Iepriekšējā komisijas sēdē jau tika nolemts, uz kādiem principiem noformējama šo apgrozāmo līdzekļu summa. Tā sastāda 622 343 Ls un noformējama kā kredīts akciju sabiedrībai Laima ." Un... šī tik laimīgi saņemamā kredīta ( Laimas daļa bija 497 tūkstoši latu) atmaksa tika noteikta uz diviem gadiem ar tiem laikiem fantastiski zemu procentu likmi — 15% gadā...

Tiesa, pēc akciju sabiedrības Laima izveides 1993. gada 25. novembrī Ave Lat par 327 tūkstošiem latu bija izdevies iegādāties tikai 30 procentus "saldo" akciju. Taču tālākais, ņemot vērā Laimas jaunās valdes sastāvu (trīs no pieciem tās locekļiem — Ivars Kalvišķis, Jānis Naglis un Ave Lat pārstāvis Normunds Putāns), jau bija tikai, tā sacīt, tehnikas jautājums. Saskaņā ar 1994. gada 22. decembra Laimas valdes sēdes lēmumu papildus tika emitētas 8125 akcijas, par kuru īpašnieku kļuva Ave Lat , lai Laima oficiāli savā īpašumā iegūtu iepriekš Ave Lat iznomātās iekārtas — Snikera tipa pakojamo iekārtu, divas konditorejas izstrādājumu celofanizēšanas iekārtas, vienu apgriezēju un divus "končus". Šīs iekārtas tika oficiāli novērtētas par 325 tūkstošiem latu — tātad gandrīz trešo daļu no summas, par kādu iepriekš novērtēta visa Laima . Taču arī tas nevienu nemulsināja — jo vairāk tāpēc, ka viss atkal tika nostrādāts pilnīgi likumīgi. Lūk, fragments no valdes sēdes protokola: