Lato Lapsa - Kampējs

Laima vēlas iepriekš saņemt sīkāku informāciju par firmas Marabou darbību un ekonomisko stāvokli (gada atskaite vai tml.). Marabou līdzīpašums akciju sabiedrībā Laima var realizēties arī kā tās piedalīšanās projektos, kas izklāstīti punktos 1, 3, 4 šajā nodomu protokolā.

6. Laima vēlas izmantot firmas Marabou zināšanas un kompotenci tādās nozarēs kā mārketings, tirgus ekonomika un modernā ražošanas tehnoloģija.

7. Laima ierosina organizēt abpusējus iepazīšanās braucienus firmu darbiniekiem ar mērķi iepazīt uzņēmumu darbības veidu un pārējos dzīves apstākļus katrā no valstīm. Katra puse sedz savus ceļa izdevumus un pretējās puses uzturēšanās izdevumus savā zemē. [..]

9. Abas firmas centīsies panākt savu zemju valdību labvēlīgu attieksmi un atbalstu šiem sadarbības projektiem."

Taču laiks gāja, bet Latvijas valsts stūrgalvīgi izlikās nemanām nevienu no Laimas vadības un darba kolektīva ierosmēm. Vienīgā liecība par kādu amatpersonu reakciju — lauksaimniecības ministra pirmā vietnieka Andra Šķēles 1992. gada 1. aprīļa pavēle "Par valsts firmas Laima privatizāciju", ar kuru tiek izveidota speciāla darba grupa: lai "objektīvi novērtētu akciju sabiedrības Laimīte priekšlikumu privatizēt valsts ražošanas — tirdzniecības firmu Laima ", darba grupai nepilnu divu nedēļu laikā tika uzdots "izvērtēt valsts firmas Laima un akciju sabiedrības Laimīte sadarbības rezultātus un līdz š. g. 13. aprīlim iesniegt priekšlikumus izskatīšanai ministrijas operatīvajā sanāksmē".

Zīmīgi, ka dokumenti par darba grupas atzinumu un Andra Šķēles lēmumu šajā jautājumā jau atkal ir mistiski pazuduši. Tomēr par tiem netieši liecina vēl viena Elmāra Gozīša vēstule — 1992. gada 29. oktobrī tā adresēta lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram:

"Baltijas valstu starpā lauksaimnieciska rakstura objektu privatizācijā Latvijas Republika iet priekšgalā, ko nevarētu teikt par rūpnieciska rakstura objektu privatizāciju, kaut gan esošā likumdošana ļauj ar attiecīgu pieeju risināt šos jautājumus jau šobrīd.

No iesniegtajiem sešiem vairāku gadu laikā privatizācijas projektiem tālāku risinājumu un pat atbildi neesam saņēmuši ne uz vienu, tanī skaitā arī šogad iesniegtajiem (š. g. 18. februāra vēstule Nr. 202/1–1/–2 un š. g. 22. septembra vēstule Nr. 849/1). Tāpat uzmanību nav izpelnījusies mūsu "Programma iziešanai no krīzes situācijas 1993. gadam" (š. g. 9. oktobra vēstule Nr. 892/1–1). Līdz ar to netiek dota arī principiāla piekrišana zviedru partnera — firmas Marabou iespējām veikt investīcijas Laimā . Šī firma jau gadu gaida problēmas risinājumu.

Laima neatkarības gados bija akciju sabiedrība. Arī nodarbojoties ar firmas veikalu tīklu, esam uzkrājuši zināmu pieredzi šādai saimniekošanas sistēmai.

Lūdzam Jūs dot norādījumus šo jautājumu operatīvai izskatīšanai un risināšanai. Mūsu kolektīvs ļoti vēlētos sākt saimniekošanu kā akciju sabiedrība ar 1993. gada 1. janvāri."

Vai panaivais Elmārs Gozītis ar darba kolektīvu vēlējās kaut ko neiespējamu — ko tādu, kas tābrīža likumdošanā vispār nebija paredzēts? Nē, nekādā ziņā: kā rāda septiņus gadus vēlāk pieņemtais Privatizācijas aģentūras valdes lēmums — faktiski atskaite par Laimas privatizācijas pabeigšanu, uzņēmums tika nodots privatizācijai ar Ministru padomes 1992. gada 10. augusta lēmumu Nr. 317 "Par privatizējamo valsts īpašuma objektu (uzņēmumu) sarakstiem". Savukārt privatizēta Laima tika saskaņā ar 1992. gada 16. jūnija likumu "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" un 1992. gada 7. jūlija likumu "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās". Tātad — visi būtiskie lēmumi un likumi 1992. gadā bija jau pieņemti, taču... Elmāra Gozīša un kompānijas pieteikumi neizrādījās tie īstie, gaidītie un vajadzīgie.

Vairāk nevienu šādu vēstuli Laimas direktors ne valdībai, ne Lauksaimniecības ministrijas vadībai tā arī nespēja nosūtīt: 1992. gada decembrī, kā jau minēts, ministrija Elmāru Gozīti paklusām aizsūtīja pensijā, publiski pieminot gan pastāvošu interešu konfliktu, pašam piedaloties jau pieminētajā uzņēmumā Laimīte , gan pagalam neveiksmīgo Laimas projektu, mēģinot Ugandā iegādāties saldajai produkcijai nepieciešamās izejvielas. Pēdējais bija retais gadījums, par kuru publiski izteicās arī ministra vietnieks Andris Šķēle: "Te nu redzam, ka jālūdz palīdzība un konsultācijas mūsu diplomātiskajiem vīriem, kas par ārvalstīm tomēr zina daudz vairāk."

Un tad... jā, un tad dīvainā kārtā jau dažus mēnešus pēc Elmāra Gozīša aizsūtīšanas pensijā privatizācijas lietas sāka strauji virzīties uz priekšu. 1993. gada aprīlī dienas gaismu ieraudzīja pavēle, ar kuru tika apstiprināta valsts ražošanas–tirdzniecības firmas Laima privatizācijas komisija ar Lauksaimniecības ministrijas Agrārās reformas pārvaldes sektora vadītāju Ilzi Martinsoni priekšgalā (vēlāk mēs ar šo kundzi un viņas kolēģi Anitu Elksni sastapsimies itin bieži).

Vēl brīnumaināk, ka jau tajā pašā aprīlī tika izdota Lauksaimniecības ministrijas pavēle (iesniedzēja — tā pati Ilze Martinsone; cita starpā saskaņota arī ar mūsu galveno varoni), un izrādījās, ka vajadzības gadījumā privatizācijas process var norisēt arī ļoti strauji un ka reizēm ministrija var rīkoties ļoti operatīvi un atsaucīgi. Lūk, pavēles teksts:

"Atbilstoši Latvijas Republikas likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību" un saskaņā ar Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas 1993. gada 30. marta sēdes lēmumu Nr. 2, pavēlu:

1. Apstiprināt firmas Laima ģenerāldirektora I. Kalvišķa, galvenās ekonomistes R. Turlas, ekonomikas daļas priekšnieces V. Veinaldes, kadru juridiskās daļas priekšnieka M. Vitkovska, direktora vietnieka reklāmas jautājumos D. Zelmeņa un galvenās grāmatvedes vietnieces A. Cēsnieces izstrādāto Valsts ražošanas–tirdzniecības firmas Laima privatizācijas projektu, kurš paredz pārveidot valsts ražošanas–tirdzniecības firmu Laima par akciju sabiedrību Laima ar šādu kapitāla sadalījumu:

— 5% no sabiedrības kapitāla nodot Latvijas Republikas pensiju fondam;

— 25% no sabiedrības kapitāla realizēt par sertifikātiem;

— 50% no sabiedrības kapitāla rezervēt uz 3 gadiem uzņēmuma saimnieciskajiem partneriem;

— 20% sabiedrības kapitāla realizēt uzņēmuma darbiniekiem."

Vēl trīs mēnešus vēlāk, 1993. gada 29. jūlijā Andris Šķēle jau kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs izdeva pavēli Nr. 377, ar kuru tika pielikts punkts jautājumam par Laimas akciju sadalījumu: "5% nodot pensiju fondam, 25% pārdot par sertifikātiem (t. sk. pusi uzņēmuma darbiniekiem), 20% pārdot uzņēmuma darbiniekiem par naudu, 50% pārdot saimnieciskiem partneriem 3 gadu laikā."

Tātad: ja iepriekš Elmāra Gozīša un darba kolektīva privatizācijas priekšlikumi ministrijā laikam jau tika vienkārši ignorēti, tad tagad, līdz ar jauna uzņēmuma ģenerāldirektora iecelšanu (uzminiet nu, vai ministrijā ir saglabājies kaut viens dokuments par direktora izvēli un apstiprināšanu!) viss atrisinājās dažu mēnešu laikā. Faktiski nekavējoties tika atrisināts arī jautājums par saimnieciskajiem partneriem, kam pārdot uzņēmuma kontrolpaketi.