Lato Lapsa - Kampējs

Viena ideja bija saistīties ar ārzemju kolēģiem, kas jau iepērk kakao pupas, un vienoties, ka viņi daļu iepirks priekš mums. Mēs nodibinājām kontaktus ar zviedru šokolādes ražotāju Marabou , viņiem ir četras ražotnes. Mums bija nodomu protokoli, iesniedzām Lauksaimniecības ministrijā papīru. Priekšlikums paredzēja, ka Marabou nāk ar savu kapitālu un kļūst par Laimas līdzīpašnieku. Tas viss tika nokārtots, bet mums Šķēle aizlika kāju priekšā. Kad Marabou ģenerāldirektors aizbrauca uz Lauksaimniecības ministriju uz tikšanos ar Šķēli vai Ģēģeru, viņi vienkārši nepiedalījās šajās sarunās. Man pateica, ka to nedrīkst darīt. Zviedru firma nospļāvās un pēc pievienošanās Kraft Foods pārvācās uz Lietuvu. Tur bija tāda maza rūp-nīciņa, ieguldīja ap 12 miljoniem jaunās iekārtās un tagad ražo Karūnu . Tas mums aizgāja garām.

Otrs variants, kā mēs domājām tikt pie kakao pupām, — to izdomāja Pārtikas apgādes pārvalde. Viņi izdomāja — kādēļ mums sūtīt uz Krieviju kakao pupas, sūtīsim jau gatavu šokolādes masu. Pusfabrikātus. Ar viņu palīdzību tika iepirktas trīs pamatprodukcijas ražošanas līnijas, kur katra varēja ražot piecus tūkstošus tonnu gadā. Toreiz pieci tūkstoši tonnu bija Laimas ražošanas jauda. Iekārtas tika noliktas Latvijas Balzamā . Toreiz [Mihails] Gorbačovs bija kritis uz dzeršanas samazināšanu, un palika neizmantota liela ēka Latvijas Balzamā . Nospriedām, ka tur jātaisa Laimas filiāle. Uzstādītas iekārtas netika. Tur bija vajadzīgas vēl dažas komponentes. Tad nāca priekšlikums, ka varētu ražot Uzvarā , jo tur arī pienāca klāt dzelzceļa līnija. Bet mums to aizliedza.

– Kurš?

– Nu, atkal Šķēle un Ģēģers. Kad mani padzina no darba, es skatījos, kas notiek ar tām iekārtām. Tā bija liela vērtība — vairāki miljoni. Šīs iekārtas Šķēle ar saviem kompanjoniem, varu vienu konkrēti nosaukt — Hokeja federācijas priekšnieks, abi divi nocenoja iekārtas, it kā tās būtu bijušas lietotas, un pārdeva atpakaļ uz Vāciju. Un naudu iebāza kabatā. Tur arī G–24 pazuda. Es nezinu, kādas tur tās kombinācijas, zinu tikai, ka presē bija rakstīts, ka viņš un [Kirovs] Lipmans to G–24 ņēmuši un nav atdevuši. Mani informēja darbinieki, ka iekārtas nocenotas un nosūtītas atpakaļ uz Vāciju. Nauda uzņēmumā, protams, nenonāca.

– Jūs teicāt, ka iesniedzāt Lauksaimniecības ministrijai privatizācijas priekšlikumus. Kādas bija ministrijas atbildes?

– Nekādas.

– Vai tad, kad jūs strādājāt Laimā , bija jūtams, ka uzņēmumu varētu būt iekārojis Šķēle?

– Nē. Tas viss tika darīts lielā slepenībā. Man kādā sanāksmē teica, ka es par daudz informējot sabiedrību. Te ir vēstule, kur es rakstu Ģēģeram, ka nesaņemu nekādas atbildes.

– Kā tad Šķēle varēja zināt, ka uzņēmums ir tik stabils un labi strādājošs, ja ne reizi nebija tur bijis? Tikai no atskaitēm?

– Protams. Viņiem bija visa informācija. Mums bija ideja, ka mēs varētu pirkt kakao pupas no tiem, kuri paši audzē. Mēs lūdzām valdību, lai tos līdzekļus, ko firma samaksās par privatizāciju, atļauj izmantot kopuzņēmuma dibināšanai ar kādu kakao pupu audzētāju. Viens no privatizācijas priekšlikumiem bija tāds, ka tiek izveidota valsts akciju sabiedrība Laima , bet uz veikalu tīkla bāzes nodibinājām savu akciju sabiedrību un nosaucām par Laimīti . Lai tā ar savu bilanci nejaucas un lai mums nepārmet, ka mēs tur kaut ko prasām no valsts.

– Jūs ļoti pārliecināti izsakāt viedokli, ka Šķēle neļāva kolektīvam privatizēt Laimu . Kas jums liek tā domāt?

– Visam pamatā ir kaut kāda ieinteresētība. Pēc atlaišanas man bija baigā depresija. Es nevarēju saprast, kā tas var notikt. Pašu neatkarīgā valstī notiek šādas lietas. Es visur vainoju sevi — kaut ko neesmu izdarījis kā vajag. Kad kļuva zināms, ka Laimu privatizējis Ave Lat , aiz kura stāvot Šķēle, tad man viss bija skaidrs. Mums tik daudz tika likta kāja priekšā. Te ir argumentācija par tām kakao pupām un šokolādes masas ražošanu.

Mani padzina tieši manā dzimšanas dienā, un te ir viens no pēdējiem lūgumiem veidot kopā ar Marabou akciju sabiedrību. Es vēl cīnījos, lai atrastu Laimai papildu telpas. Pilsētas centrā bija grūti atrast papildu teritoriju attīstībai. Biju atradis rūpnīcu, kur ražoja militāras lietas, es biju noskatījis, ka tā varētu noderēt Laimai . Bet tas viss iesprūda ministrijā. Ir dokuments, ka tiek nodots Lauksaimniecības ministrijai, bet līdz Laimai tas nenonāca.

Šī ir pavēle, kur Ģēģers uzrakstījis, ka vajag privatizācijas komisiju, diemžēl par komisijas priekšsēdētāju iebāzis Šķēli, kurš, kā es uzskatu, privatizēja sev.

– Viens no argumentiem, kuru mēdz piesaukt, attaisnojot Šķēles netiešo līdzdalību paša pakļautībā esošo uzņēmumu privatizācijā, ir tas, ka visi šie uzņēmumi strādā un labi attīstās. Vai Laima būtu nogrimusi , ja Ave Lat nebūtu privatizējis?

– Nē. Ave Lat tur, manuprāt, ir tikai ņēmis ārā. Cik es zinu, tad viņš to ieķīlāja.

Man piešķīra 12 latu pensiju, tas bija par manu ieguldījumu Laimas direktora amatā. Es rakstīju Šķēlem, lai piešķir man kā ilggadīgam direktoram Laimas akcijas, bet, protams, neko nesaņēmu. Pat atbildi nesaņēmu.

Viss šis, protams, ir tikai un vienīgi sirmā pensionāra — 2007. gada beigās Elmārs Gozītis nosvinēja 75. dzimšanas dienu — personiskais viedoklis. Taču ir jau vēl arī dokumenti — dīvainā kārtā vismaz daļa no gandrīz neskaitāmajiem bijušā Laimas direktora un darba kolektīva iesniegumiem un vēstulēm valdībai un Lauksaimniecības ministrijai no arhīviem nav pazuduši. Lūk, viena no pirmajām, vēl pirms "Godmaņa laiku" sākuma — 1990. gada 27. aprīlī Elmāra Gozīša parakstīta, Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājam Vilnim Edvīnam Bresim adresēta vēstule:

"Fabrikas Laima darba kolektīva padome ar savu 1990. g. aprīļa lēmumu Nr. 20 izvēlējās no š. gada 1. jūlija akciju sabiedrības saimniekošanas formu. Šī saimniekošanas forma tika pielietota Laimā arī Latvijas neatkarības gados.

Uz šā gada 1. aprīli fabrikas pamat un apgrozības līdzekļu kopīgā summa sastāda 11 533 tūkstoši rubļu.

Ņemot vērā LPSR Saeimas 1940. gada 22. jūlija deklarāciju un to apstākli, ka Laimā no 1940. gada ne viena jauna ražošanas ēka nav uzcelta, tehnoloģisko iekārtu un citu pamatfondu, lielo nolietojuma procentu (60%), kā arī apstākli, ka fabrika visu pēckara periodu ir pārskaitījusi budžetā daudzkārt lielākas summas, nekā ir izdalīts tās attīstībai, fabrikas kolektīvs lūdz fabriku nodot, balstoties uz PSRS likumu par īpašumu: I daļa 3. p. (īpašuma tiesiskais objekts), 3. daļa — 10. p. (kolektīvais īpašums), 15. p. (akciju sabiedrību īpašums), fabrikas kolektīvam bez samaksas ar šā gada 1. jūliju.

Saņemtais īpašums tiks izmantots fabrikas darbinieku akciju sabiedrības Laima radīšanai."

Nepilnus piecus mēnešus vēlāk, 12. septembrī tapa jauna vēstule ar nosaukumu "Par fabrikas Laima nodošanu kolektīva īpašumā" — tā adresēta jau jaunajam Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim:

"Lai tālāk palielinātu pārtikas preču ražošanu, likvidētu tehnisko un ekonomisko atpalicību, nostiprinātu mūsu ekonomikas pamatus — ražošanas bāzi, fabrikas Laima administrācija un darba kolektīva padome lūdz Ministru padomi dot atļauju izpirkt no valsts darba kolektīvam fabriku, veicot tās privatizāciju un izveidojot kā tas bija līdz 1940. gada 22. jūlijam šokolādes un konfekšu ražojumu tirdzniecības — rūpniecības akciju sabiedrību Laima .