Lato Lapsa - Kampējs

Bet man šķiet, ka tā arī bija pareiza privatizācijas ideja: saskaņā ar ekonomikas un sabiedrības priekšstatiem tiek sadalītas tiesības ar līdzi aizejošiem, likumdošanā noteiktiem pienākumiem un tirgus diktētajiem pienākumiem, bet tālāk dabiskā ceļā... Kāpēc arī tas process tika darīts, lai šie privātie lēmumu pieņēmēji atbilstīgi savām prasmēm, spējām un iespējām šīs tiesības vai nu stiprinātu, vai atmestu.

– Un Saeimā izgāja cauri tas variants, ko jūs piedāvājāt?

– Tāpēc, ka cita jau tur faktiski nebija. Maizei bija tas pats, kas pienam, tikai tur nebija šī kooperatīva daļa. Tur bija kontrolpakete, kontrolpaketes izsole, tas pat, varētu teikt, bija pionierisms vispār Latvijas privatizācijas shēmā, jo Latvijā līdz tam nebija pat ideju par šādām paketēm, kas iedotu kādam īpašniekam vadības tiesības. Un konkurss uz šo paketi bija, ja ir vairāki pieteicēji. Un tas bija nosacīti jauns gan mūsu valstī, gan citās.

– Un kas noteica to, ka pirmpirkuma tiesības iegādāties uzņēmumu ir zemes īpašniekam?

– Tas bija vispārējais privatizācijas pamatprincips, laikam tā viņš arī saucās, tas Augstākās padomes lēmums par valsts īpašuma privatizācijas pamatprincipiem.

– Tad, kad jūs strādājāt pie šiem likumiem, varēja nojaust, ka Šķēlem ir kaut kāda sava interese?

– No šā skatpunkta es principānegribētu uz šo jautājumu skatīties. Tad mēs nonāktu jau atsevišķos personību lietu apskatos, jo man ir sava versija par Šķēli, jo es tomēr visnotaļ viņu pazīstu. Es negribētu šo jautājumu aizskart, man nav pieņemama šī intonācija. Es zinu, ka tāda eksistē — ka Šķēle gribēja to visu paņemt, tāpēc viņš uzrakstīja likumus tādus, kādi ir. Es tam nevaru piekrist un nevaru pievienoties. Es tam nevaru piekrist tāpēc, ka es viņus rakstīju, man bija partnerība ar Šķēli, un Šķēle man nekādus uzstādījumus, ka — man vajag tā un ne citādāk, ar visu atbildību es to saku, — viņš to neteica. Nedz viņš, nedz kāds cits. Mums bija diskusijas arī ar viņu, jo viņš bija lauksaimniecības ministra vietnieks, tā bija viņa atbildība, lai šie procesi notiktu, viņš bija par to atbildīgs tieši un konkrēti Godmanim un Tautas frontei, bet principā uzstādījuma, lai būtu tieši šāda tipa, — nē. Kategoriski un viennozīmīgi.

– Starp citu, kā jūs ar Šķēli vispār iepazināties?

– Es nezinu, kā mēs ar viņu iepazināmies. Kā mēs atkal iepazināmies...

– Kā — atkal? Jūs kopā studējāt?

– Formāli vēsturiski es viņu pazinu no skolas laikiem, viņš mani mazāk, tāpēc ka es biju jaunāks, bet es viņu ļoti labi atcerējos no vidusskolas laikiem.

– Kāds viņš bija vidusskolā?

– Tāds pats kā tagad. Gudrs.

– Gudrais puisis?

– Viņš ir sakarīgs, gudrais puisis.

– Bet nebija tāds īpatnis?

– Nu, ko nozīmē "īpatnis"? Viņš nekad nav piederējis pie to kategorijas, ko varētu saukt par zubrilku . Viņš bija patiešām gudrais puisis. Viņam ir dabas dots talants un spējas, un to viņam vienkārši nevar atņemt. Viņam var ierobežot iespējas un tiesības to izmantot, bet viņam vienkārši viņas ir!

– Tāds draudzīgs bija ar pārējiem?

– Stop! Prasiet viņa skolas biedriem, es saku, mēs bijām divas paaudzes skolā, viņš — vidusskola, es — pamatskola, es nevaru teikt, kādas viņam bija attiecības vidusskolā… es zinu to, ka es viņu skolā biju ievērojis, tas jau kaut ko nozīmē, jo pamatskolnieks neievēro visus vidusskolniekus. Un turklāt biju ievērojis drīzāk pozitīvi, nekā negatīvi, kas arī kaut ko nozīmē...

Es labi neatceros, kā tas bija, bet kaut kur tajā diskusiju procesā, laikam par to pašu lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju tas, kas mūs laikam saveda kopā, bija tas, ka ne viens, ne otrs no mums nebaidījās pastāvēt par savu viedokli.

– Viņam patīk ar gudriem cilvēkiem...?

– Jo... es nekad neesmu par šiem likumiem diskutējis ministrijā, jo ministrija negribēja ar mani diskutēt, vismaz sākotnējā procesā un arī valdībā ne. Bet, tā kā es sadarbojos tieši un nepastarpināti ar Augstākās padomes Lauksaimniecības komisiju, kuru vadīja toreiz sākotnēji Guntis Grūbe...

– Nevis Kinna?

– Kinna nē, Kinna, starp citu, nekad nav vadījis Lauksaimniecības komisiju. Un tas, ko atkal piedēvē Kinnam, ka viņš tur to un šito, tas ir muļķības. Tā nav taisnība. Jā, zemes likumdošana bija viņa lauks, viņš bija Zemes komisijas vadītājs, bet viņš nekad nav bijis... Viņš bija Tautas frontes līderis, viens no līderiem, bet viņš nekad nav bijis Lauksaimniecības komisijas vadītājs. Ja es kaut ko nejaucu. Toreiz bija divi citi partneri, atbildīgie deputāti, kas visvairāk iedziļinājās šajos jautājumos, — tie bija Andris Apinītis un Raimonds Krūmiņš. Jā, jā, jā, jā, jā! Īstenībā ekselenti cilvēki tajos laikos, īstenībā neko sliktu par viņiem es arī tagad nevaru teikt. Andris ir, ja nemaldos, Gulbenes hipenes 1 1 - Hipotēku bankas nodaļas. — Aut. piez. vadītājs, Raimonds, es pat nezinu, Rīgas domē bija, tur viņu izmeta āra, kā jau tur tie cīniņi... un Guntis Grūbe kā komisijas vadītājs.

– Tad jums tos likumus vajadzēja pie viņiem aizstāvēt?

– Principā — jā. Tas pirmais filtrs mums bija no deputātu puses — šie abi koordinatori, Andris un Raimonds, pēc tam tās bija komisiju sēdes un šīs komisijas, tās, kas virzīja tālāk šo likumdošanu, pēc tā viņu iekšējā sadalījuma šīs nozares, privatizācijas un restrukturizācijas likumdošana bija Lauksaimniecības komisijai, nevis Ekonomikas komisijai, kur bija [Einars] Repše, Andris Bērziņš, tie savukārt nodarbojās ar lielo privatizāciju un banku sektoru.

– Ja paskatāmies ar šodienas aci, tas bija labākais variants lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumiem?

– Es dažreiz esmu uzdevis sev šo jautājumu, jo galu galā es esmu bijis klāt tieši un nepastarpināti pie sešiem likumiem. Pirmais bija lauksaimniecības un zemnieku saimniecību privatizācijas, pienrūpniecības, pēc tam bija gaļas, pēc tam bija par labības tirgu vispār likums, tad bija par maizes ražošanas uzņēmumiem, par labības uzņēmumiem, vēl pēc tam bija likums par kooperāciju un pēc tam likums par lauksaimniecību. Īstenībā diezgan daudz likumu es priekš tāda neoficiāla cilvēka esmu uzrakstījis — vai nu viens pats, vai kopā ar dažādiem kolēģiem. Un cilvēks tomēr kaut kādu atbildību par to savu pagātni jūt, un es tiešām esmu daudzreiz to pārdomājis. Un man jāteic, ka varbūt kaut kādas minoras nianses šodien būtu citādākas no manas puses, bet priekš tiem laikiem tas bija visnotaļ labākais risinājums, ievērojot visus tos apstākļus, par ko es pirmīt teicu.

Tātad sabiedrības vispārējā izpratne, jau iepriekš nolemtie vispārējie principi par zemes privatizācijas prioritātēm, par zemes reformu, kas gūlās virsū visai lauksaimniecības zemju privatizācijai, — tu nevarēji nerēķināties ar to, ka ir zemes reformas likums. Un to daudzi aizmirst, ka zemes reformas likums pilnīgi apgriezās gaisā reformas procesā. Pilnīgi apgriezās gaisā. Jo sākotnēji bija zemes privatizācija caur lietošanu, un tad bija viens brīdis, kad apgrieza gaisā un parādījās absolūtā prioritāte restitūcijai. Un princips fundamentāli nomainījās.

Lauksaimniecības un zvejnieku saimniecību likums bija balstīts uz sākotnējo principu, un tad tur aizgāja līdzi visa tā sākotnējā īpašumu privatizācija. Tad, kad zemes likums tika apgriezts otrādi, tad šī saikne pazuda, un tāpēc daudzviet arī radās šie objekti bez zemes un zeme bez objektiem. Nu, tas ir tas, kā sabiedrības apziņa attīstījās.