Lato Lapsa - Kampējs

– Un ko tad jūs izlēmāt?

– Nu, tātad tādā veidā jāmēģina iziet to saikni līdzi un pa ceļam jāatsijā šajā procesā... Jo biznesā viens no dzenošajiem spēkiem ir iniciatīva un atbildība, tu nevari iemest divus tūkstošus cilvēku ar akcijām un gaidīt, ka tur uzreiz kaut kas notiks. Ja no šiem diviem tūkstošiem vai nu viņiem visiem, vai pietiekami ietekmīgai grupai nebūs apziņas un vēlmes to uzņēmumu darbināt, meklēt iespējas — kā salikt ražošanas faktorus, lai labāks produkts, lētāks, stingrākas pozīcijas tirgū, kā tas aizies līdz patērētajam, — tad nekas no tā nenotiks. Un savukārt, lai notiktu kaut kas, šīs iniciatīvas grupas rīcībā ir jābūt pietiekamiem vadības instrumentiem, lai šī iniciatīva varētu īstenoties. Jo, ja ir divi tūkstoši īpašnieku un kaut vai desmit visu grib, tie ir tikai trīs procenti balsu... un tie progresīvie lēmumi parasti ir nepopulāri, jo tiek ierobežotas kaut kādas grupas tiesības, tā ka progresīvais, nepopulārais lēmums nekad neīstenosies.

Un tāpēc tas nākamais princips, kas tika pielikts pamatā, ir iniciatīvas princips, tas ir, tiek piešķirtas tiesības, bet netiek uzlikts par pienākumu. Tātad — jums nav obligāti jāizmanto savas tiesības kļūt par īpašniekiem. Tie arī bija šie trīs galvenie faktori: ievērtēt šos trīs aspektus — kooperāciju, sasaisti un iniciatīvu. Plus vēl ceturtais, ka principā valsts uz tā negrib pelnīt. Valstij nav svarīgi ieņemt naudu budžetā īstermiņā, valstij svarīgāk ir, ka uzņēmumi turpinātu darboties iespējami efektīvāk. Jeb valstij svarīgāk panākt, ka ir privāts lauksaimniecības un pārtikas sektors, kas tālāk strādā jau ar saviem iekšējiem biznesa principiem un spēj pašregulēt gan savu iekšējo, gan ārējo darbību.

– Un tātad būtība bija...?

– Tā koncepta būtība vairāk vai mazāk bija — kvotēšana, objektēšana, akcionēšana un tālāk jau privatizēšana. Ko nozīmē objektēšana? Tas nozīmē to, ka no šīm lielajām piensaimniecības sistēmām Lauksaimniecības ministrijai bija jāizskata, kuras atdalīt nost, kurām nebūtu jābūt tai kopīgajā biznesa struktūrā. Jo piena kombināts nozīmēja centrālo ražotni ar daudzām filiālēm. Tātad, vai šīs filiāles ir atdalāmas un izveidojamas kā atsevišķas uzņēmumu vienības, vai viņas paliek vienotajā kombināta sistēmā. Un tā pamatideja bija, ka viss, ko var atdalīt, tas ir atdalāms, un, kas ir atdalāms un atdodams biedrībām bezatlīdzības ceļā, tas ir atdodams, bet tas, kas nav atdalāms, paliek kā objekts akcionēšanai.

Atdalāmie mazie objekti ir atdodami biedrībām vai viņu mantiniekiem, kas var pierādīt šo saikni tādā vai citādā veidā, un savukārt lielie objekti ir akcionējami. Un tad seko privatizēšana. Sākotnēji visas akcijas pieder valstij, un tiek izveidotas akciju paketes un kvotas. Paketes — kādas intereses mums ir jāievērtē . Jā, un bija jau tad vispārējie privatizācijas noteikumi, par kuriem parlaments un sabiedrība bija vienojušies, un tas arī bija jāņem vērā. Tie paredzēja arī diezgan lielu nozīmi darbinieku kolektīviem, — ka uzņēmumu darbinieki ir līdzīpašnieki kaut kādā apjomā.

– Bet, piemēram, Rīgas piena kombināts jau sen nepieder ne piensaim-niekiem, ne darbiniekiem.

– Šo pakāpi, kā ir šodien, jūs nevarēsiet saprast, ja jūs neiesiet šo ceļu līdz tam. Tātad tika kvotēts valstij, viņai tur tika kaut kas pensiju fondā, darbiniekiem tur kaut kas, bet pārējais savukārt piensaimniecības gadījumā tika kvotēts atkarībā no ražotāja piegādātā piena apjoma. Katrai teritorijai bija iespējas piesaistīties tai vai citai kooperatīvajai biedrībai, un attiecīgi šai teritorijai atbilstīga piena piegādes masa kļuva par pamatu kvotas sadalījumam, par tiesībām uz ļoti atvieglotiem noteikumiem, par privatizācijas sertifikātiem toreiz tika dota iespēja parakstīties uz akcijām un viņas izpirkt. Un tad, kad šis viss tika sarēķināts, aprakstīts un apstiprināts nolikums, tad tālāk jau notika darbība — biedrības vai nu veidojās, vai nu neveidojās, vai tās kvotas tika pieņemtas vai noraidītas, vai parakstīšanās notika vai nenotika.

Bija faktiski divi ekstrēmi gadījumi — Valmierā nepalika neparakstīta neviena no šīm rezervētajām akcijām, vai arī ļoti maza daļiņa tur palika, un tika dots tas otrais vilnis, savukārt Preiļos palika vairums neparakstītu. Kādi iemesli, grūti to tagad pateikt, — vai nu tā ir vispārēja nabadzība, vai tirgus neizjušana, vai uzņēmības trūkums. Rezultātā visi lielie uzņēmumi kļuva par akciju sabiedrībām, visi mazie uzņēmumi kļuva par kooperatīvām sabiedrībām.

Un rezultātā no visām kooperatīvajām sabiedrībām pašlaik laikam ir palikusi tikai viena — Straupe . Pašlaik tā ir pilnīgi atsevišķa saimnieciska vienība, ražo biezpienu, ražo sieriņus, ražo vispār labus produktus. Tajā reģionā viņi tirgojas, pilsētā nekas daudz nenonāk. Viņiem pašiem savs veikals ir, tāds visnotaļ labs, es gan neesmu speciāli meklējis. Mani eksperimenti ar pienu ir beigušies, es zinu, ko es pērku un ko es lietoju. Tukuma jogurti, Rīgas piensaimnieks un Valmieras — viss mans piena spektrs, ko es pērku.

Kāpēc es par to ierunājos? Tāpēc, ka pašlaik ir atpeldējušas sarunas par to, ka lauksaimnieki ir palikuši bez pārstrādes. Tas pats par cukurfabrikām, par graudiem. Faktiski tā pārstrāde pirmsprivatizācijas brīdī bija nonākusi bankrota stadijā, un iemesls tam bija lauksaimnieku vēlēšanās saņemt lielāku samaksu par savu produkciju, bet pārstrāde nespēja pārdot savu produkciju tirgū par tādu cenu, lai nodrošinātu šo samaksu.

– Un tas viss?

– Mēs izlaidām vienu starpposmu šajā stāstā, kas it kā tieši nesaistās ar privatizāciju, bet tas bija absolūtais priekšnoteikums tam, lai vispār varētu runāt par privāto uzņēmumu darbību, — tas ir cenu brīvlaišanas process. Un šajā procesā, lai saglabātu kaut kādu ekonomisko dzīvotspēju lauksaimniecības daļai, bija izveidotas tā sauktās cenu komitejas, kurās toni noteica lauksaimnieki. Nu, tur valsts bija deleģējusi, ievēlējusi, noteikusi un tā tālāk. Un tagad pilnīgi loģiski, ja es neatbildu... nu, tas klasiskais stāsts par to, ka nepietiek ar akcionēšanu, ka jāiedod gan akcijas, gan tiesības, gan iniciatīva, gan pienākumi.

Šiem komitejas locekļiem bija tiesības, bet nebija pienākumu pret uzņēmumu. Ja man ir tiesības izēst skābu kāpostu mucu, bet man nav pienākuma šo mucu piepildīt, tad dabiska ir cilvēka reakcija, ka viņš ēd to mucu tukšu un nemaz nedomā par to, vai kāds atliks atpakaļ, cik daudz, kādā veidā un kvalitātē. Un šā procesa rezultātā, īpaši graudu sektorā, bet vairākos novados arī piena sektorā šie uzņēmumi bija nonākuši pirms-bankrota un bankrota stāvoklī.

Meklējot risinājumus, izkristalizējās tās cilvēku grupas, kuras bija ieinteresētas šā biznesa attīstībā, un tās cilvēku grupas, kurām bija vienalga, kas tur notiek. Tie, kam bija vienalga, izmantoja pirmās iespējas tikt no savām akcijām vaļā, savukārt tie, kam nebija vienalga, meklēja visus iespējamos veidus, kā tikt pie tām akcijām klāt. Daži varētu teikt, ka tā bija nelikumība, daži, ka izkrāpšana, bet tā bija vienkārša cilvēku reakcija — ko saprata par akcijām, ko saprata par akciju vērtību un kādas bija intereses nākotnē. Un galu galā valsts uzdevums nebija un arī tagad nebūtu rūpēties par to, lai katrs akcionārs zinātu, kas ir akcijas un ko ar tām darīt. Galu galā cilvēkam pašam jāsaprot, kas ir viņa īpašums un kā tas varētu būt izmantojams.