Lato Lapsa - Kampējs

Mūsu dienās Elmāra Gozīša vārds reti kuram kaut ko izteiks. Cita lieta astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito sākums, kad šis cilvēks presē tika pieminēts bieži un goddevīgi — kā leģendārās saldumu rūpnīcas Laima direktors un šķietami neatņemama tās sastāvdaļa. Un bija jau, par ko: vispārējā ekonomiskā posta apstākļos Laima Elmāra Gozīša vadībā, piemēram, 1991. gadu beidza ar gandrīz 29 miljonu rubļu peļņu un bruto ieņēmumiem virs 72 miljoniem rubļu; valsts uzņēmuma rīcībā esošie naudas līdzekļi 1993. gada sākumā bija 14,6 miljoni rubļu, aizdevumi — vēl 6,5 miljoni rubļu. Ar vārdu sakot, uzņēmums bija gards kumosiņš — gana naudīgs, pelnošs, ar virkni pietiekami jaunu tehnoloģisko iekārtu, pieprasītu produkciju un izcilu vārdu.

Sirmo kungu mēs satiekam Olaines viesnīcā Andromeda — to viņš noskatījis no vāciešiem, kur pensionāriem piederot nelielas trīszvaigžņu viesnīcas, ar ko viņi var nodrošināt sev cienīgas vecumdienas. Elmārs Gozītis visu šajā viesnīcā esot darījis pats savām rokām, nekādu svešu naudu tās iekārtošanā neesot izmantojis.

Par Laimu viņš ir gatavs stāstīt uzreiz, taču acīs aiz brillēm sarunas laikā vairākkārt tiešām sariešas asaras. Brīžiem šķiet, ka viņš visiem spēkiem cenšas apslāpēt emocijas, kad runa ir par viņa atlaišanu no Laimas direktora amata tieši 60 gadu dzimšanas dienā. Stāstot par piecpadsmit gadu seniem notikumiem Laimā , bijušais direktors visu laiku šķirsta dokumentus, kas varētu apliecināt viņa teiktā patiesumu. Vienīgais, kam viņam nav pierādījumu, — viedoklim, ka Laimas kolektīva iecerētā privatizācijas projekta bremzētājs bijis tieši Andris Šķēle. Taču, par spīti pierādījumu trūkumam, bijušais direktors sakās esam par to pilnīgi un kategoriski pārliecināts.

– Es sāku strādāt Laimā astoņdesmito gadu vidū. Precīzi neatceros, jāpaskatās dokumentos. Sākumā biju galvenais inženieris, kādas pāris nedēļas. Iepriekšējais direktors bija sanīdies ar partijas orgāniem, es vēl nebiju paspējis sanīsties, un man piedāvāja kļūt par direktoru.

– Kad kļuvāt par Laimas direktoru, vai uzņēmums jau bija plaukstošs un daudzsološs?

– Ne visos jautājumos. Galvenais, kas Laimai bija — labs imidžs jeb zīmols. Bet, kas attiecas uz ekonomiskiem rādītājiem un tehnisko pusi, bija vērojama liela atpalicība. Pirmais, ar ko bija jāsāk, bija apkures sistēma. Mums bija pašiem sava apkures sistēma, bet bija tikai viens katls bez kaut kādām rezervēm. Katls kuru katru brīdi varēja iziet no ierindas, un tad uzņēmuma darbība būtu jāpārtrauc.

Katrā ražotnē ir pamattehnoloģiskā ķēdīte. Iekārtas bija diezgan vecas. Daļu nomainīt nebija iespējams, piemēram, pat tā ķēdīte, kur kakao pupas pārvērš šokolādē, nebija stabila. Tas bija ļoti nopietns darbs.

– Kā iepazināties ar Andri Šķēli?

– Es ar viņu iepazinos Lauksaimniecības ministrijā. Pa visu manu darbības laiku viņš ne reizi neieradās uzņēmumā. Ne par kādiem jautājumiem, kas saistīti ar ražošanu, īpaši juku laikā, kad bija vajadzīga augstāk stāvošo instanču palīdzība, mēs nekādu atbalstu nesaņēmām. Sevišķi nopietns jautājums mums bija privatizācija. Atmodas laikā bija ap astoņsimt cilvēku liels kolektīvs, man bija jātiek galā ar to, lai normāli strādātu latviešu un krievvalodīgo kolektīvs, lai nebūtu savstarpējas antipātijas. Tas mums izdevās.

Mums arī izdevās ļoti nostiprināt Laimas ekonomiku. Ja citās rūpnīcās trūka strādājošo, tad mums netrūka. Katrs uzņēmums centās tikt pie labiem darbiniekiem, tika ievesti darbinieki no Baltkrievijas, Krievijas. Mēs bijām pirmie, kas Laimas skatlogā izlika paziņojumu, ka mums darbinieki nav vajadzīgi.

Kā mēs to panācām? Ne jau es viens. Mums bija labi tehniskie darbinieki. Mēs domājām par kolektīvu. Un tikai pēc tam mēs paši. Padomju laikā bija tāda sistēma, ka atkarībā no peļņas tika veidoti divi lieli fondi, kuri palika uzņēmuma rīcībā. Viens bija attīstības fonds, otrs — sociālais. Tā kā mums ražošana sāka iet labāk, to, kas bija sociālā fondā, mēs centāmies visu izdalīt darbiniekiem. Ja mums palika pāri, to mums atņēma. Mums bija katram darbiniekam brīvpusdienas, atalgojums diezgan labs, prēmijas. Lai gan bija visādi ierobežojumi, mēs to centāmies apiet.

Atmodas laikā mums radās ideja, ka Laimai tāpat kā Latvijas laikā ir jākļūst par akciju sabiedrību. Mēs vērsāmies pie Lauksaimniecības ministrijas vadības. Mēs rakstījām vēstuli [Ivaram] Godmanim uz Ministru padomi. Mēs bijām vieni no pirmajiem, kuriem bija interese veidot akciju sabiedrību, toreiz ar to nodarbojās Ministru padome. Mēs rakstījām, lai mums, kolektīvam, pārdod Laimu . Tas bija tūkstoš deviņi simti deviņdesmitajā gadā, toreiz nebija vēl nekādu lēmumu par privatizāciju. Vēlāk ar privatizāciju sāka nodarboties attiecīgās ministrijas. ļoti gribējām šo lietu risināt, ar ārzemju partneriem konsultējāmies, arī ar mūsu ekspertiem, ekonomistiem. Mēs piedāvājām, ka — daļa Laimas pieder kolektīvam, daļa valstij. Mēs bijām naivi tajā laikā. Mēs domājām, ka visi kopā to ir radījuši un tad arī visiem kopā tas piederēs.

Mēs vērsāmies Lauksaimniecības ministrijā ar saviem privatizācijas projektiem, bet nekādu atbildi nesaņēmām vispār. Iesniedzām kādus četrus, piecus priekšlikumus. Tieši tajā dienā, kad man palika 60 gadu, es tiku atlaists no darba ar tādu formulējumu — mēs ar jums līgumu nepagarinām. Parakstījis bija [Dainis] Ģēģers, bet iniciators bija Šķēle, viņam jau tolaik bija nodomi.

– Kad tikāties ar Šķēli ministrijā, par ko runājāt?

– Viņam nebija laika ar mani runāt. Kad vērsos ministrijā ar kaut kādiem jautājumiem un vēlējos ar viņu tikties, viņam nekad nebija laika. Es tādas atbildes saņēmu. Mums bija gan Amerikas viesi, gan viceprezidents ar savu sievu, man ir dokumenti, ko viņi teica par privatizācijas jautājumiem.

Tā sauktajā krievu laikā darījām tā: mums visa produkcija bija jāatdod tirgoņiem. Viņi lika lielu uzcenojumu un labi pelnīja. No cilvēkiem tika plēsta liela nauda, bet mums no tā nekas netika. Tad mēs nospriedām, ka mums ir jātaisa savi veikali. Kāpēc mums jāļauj viņiem pelnīt? Būs kaut kāds labums cilvēkiem un arī Laimai . Mēs pakāpeniski izveidojām veikalu tīklu. Mums ir vēstule no Godmaņa, kur viņš atļauj atvērt veikalus. Arī [Alfreds] Rubiks mūs atbalstīja par veikalu tīkliem. Bet no Lauksaimniecības ministrijas nekādu palīdzību neesam saņēmuši.

Mums bija grūtības juku laikā ar strādāšanu. Krievu laikā kakao pupas mēs saņēmām no Krievijas. Apgādes sistēma bija tāda — kakao pupas nekur tuvumā neaug, tās tika vestas no āfrikas un Amerikas. Krievijā bija tāda sistēma — nopērk kuģi ar kakao pupām, un viņš nāk pa jūras ceļu. Viens ceļš bija caur mums. Ieveda Ventspils vai Rīgas ostā. Pēc tam ar vagoniem sūtīja tālāk uz Krieviju. Mēs saņēmām pupas no kuģa. Labums bija tāds, ka mums kakao pupas vienmēr bija. Juku laikā Krievija mums tā kakao pupas vairs nedeva. Mums bija nelielas rezerves, bet bez kakao pupām šokolādi uztaisīt nevar. Ko tik mēs nedarījām! Mēs taisījām balto šokolādi, kādreiz bija sakrājies kakao sviests, kuru var izmantot, lai vismaz kaut kāda piegarša ir. Bija ļoti grūti, bet no saviem ministrijas kungiem nekādu informāciju vai palīdzību nevarēja dabūt. Visādos veidos prātojām, kā tikt pie pamatizejvielas.